• Diena.lv
• Db.lv
• Aizkraukle
• Alūksne
• Bauska
• Gulbene
• Jelgava
• Liepāja
• Valka

• Portāls
• SPORTS ZIEMEĻLATVIJĀ
• POLICIJA - 112
• Blogs
• Par reģionu
• Par mums
• • Vēsture
  • Redakcija
  • Par laikrakstu
• Kontakti
• Sludinājumi
• Forums
• Abonēšana
• Uzņēmumi
• Foto un Video reportāžas
• Avīze
• VID informē
• Dzīvnieku SOS
• Dzīvespriekam
• Medicīnas pakalpojumi

Valūtas kursi

	0,7028
	0,8460
	0,2040
	0,0177
	0,0795
	0,5340

plašāk..

MĒS PAR SEVI - 2007. GADA 11. NOVEMBRĪ

Galvenā redaktore

Ingūna Johansone: Degu par to lietu, ko daru

Jau četrpadsmit gadus par savām otrajām mājām saucu laikraksta „Ziemeļlatvija" redakciju. Piecus gadus laikraksta galviņā un manā darba līgumā ir ieraksts „galvenā redaktore".
Darbs redakcijā veidojis manu personību, laužot „radziņus", mācot pieņemt, uzklausīt un arī publicēt tādus viedokļus, kuriem pati dažbrīd nepiekrītu. Redaktores amatā tieši šis uzskats man jāaizstāv visbiežāk, satrauktajiem lasītājiem, kuri pārmet: „Kādas muļķības tur jūs rakstāt un ko tas X stāsta...", skaidrojot, ka tiesības izteikt savu pārliecību laikraksta slejās ir arī tad, ja konkrēti jums tā nav pieņemama, šķiet melīga vai citādi absurda.
Domāju, ka labs žurnālists un arī labs galvenais redaktors ir tāds, kurš nav vienaldzīgs. Kurš nepaies garām otra bēdai, negriezīs galvu uz otru pusi, lai neredzētu kādu nejēdzību, jo, personīgi kā cilvēkam nekur neiejaucoties, ir vieglāk dzīvot. Domāju, ka „Ziemeļlatvijā" nav vienaldzīgo, mums piemīt šī pilsoniskā drosme cīnīties par taisnību, aizstāvēt tos, kuri paši to nespēj, jo ir pārāk mazi pret lielo varu, mēs uzklausām cilvēku arī tad, ja zinām, ne redakcijas spēkos ir viņa situācijā ko grozīt.
Par sevi droši varu teikt, ka degu par to lietu, ko daru. Un esmu pateicīga liktenim, kurš mani atveda līdz „Ziemeļlatvijai".
Esmu studējusi Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā vēsturi un pirms dažiem gadiem - biznesa augstskolā „Turība" tiesību zinātnes, bet skaidri zinu, ka skolotājas vai jurista darbs man nekad nebūtu devis tādu piepildījumu kā žurnālista un redaktora amats. Var iemācīties darīt darbu labi, bet degt par to lietu, ko dari, iemācīties nevar.
Brīvajā laikā man patīk darīt diametrāli pretējas lietas - ko mierīgu vai ko ļoti aktīvu. Man patīk lasīt un skatīties filmas, kuras rosina domāt, pārdzīvot, izjust katru izlasīto rindu vai redzēto skatu. Patīk ciemiņi un iet ciemos, patīk braukt ar plostiem, piedalīties dažādos pasākumos. Bet lielākā kaislība ir ceļošana. Vēl neesmu paspējusi atgriezties no kāda brauciena, kad manas domas jau klejo tur, kur vēl gribētos būt. Man nekad neaptrūksies lietu, par kurām sapņot. Kā darbā, tā ārpus tā.

Portāla redaktore

Sarmīte Ozola: Viss notiek tā, kā jānotiek

Neskaitāmas reizes nācies atzīt, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Arī mana satikšanās ar "Ziemeļlatviju" noteikti nav nejaušība. Savu pirmo publikāciju rajona avīzē ("Darba Karogā") es izlasīju, kad vēl mācījos pamatskolā. Tad kādu brīdi - gandrīz trīs gadus - domāju, ka varētu kļūt par skolotāju, bet dzīve visu sagrozīja tā, lai man būtu iespēja satikties ar milzum daudz un dažādiem cilvēkiem. Tie bija desmit interesanti gadi aiz veikala letes, izbaudot padomju iekārtas agoniju tirdzniecībā. Un atkal dzīve mani ieveda krustcelēs, lai satiktos ar rajona laikrakstu - šoreiz "Ziemeļlatviju".
Atkal ir pagājuši teju desmit vēl interesantāki gadi, un man radusies iespēja pieņemt izaicinājumu, par kādu pat nebiju domājusi - kopā ar kolēģiem un lasītājiem veidot jaunu mediju - portālu. Pašreizējās sajūtas ir līdzīgas kā audzinot bērnu. Ik dienu jāmeklē atbildes uz daudziem jautājumiem un līdz ar iegūtajām prasmēm un zināšanām jāaug un jāpilnveidojas reizē ar virtuālo "mazuli".
Šobrīd mazliet māc bažas, ka turpmāk klātienes tikšanās ar cilvēkiem daļēji aizstās virtuālā saziņa, bet ceru, ka viss tomēr būs labi un arī Tu, lasītāj, palīdzēsi augt šim "mazulim" - jaunajam plašsaziņas līdzeklim - portālam www.ziemeļlatvija.lv.

Žurnālisti

Inga Karpova: Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē

"Ziemeļlatvijā" strādāju kopš 1994. gada janvāra. Ja godīgi, tad par žurnālistes profesiju sapņoju jau pamatskolas laikā. To vēsturiski apliecina manis rakstītie skolas sacerējumi. Sapnis ir piepildījies, un nu jau 13 gadus esmu laimīgākais cilvēks pasaulē - daru to, kas patīk un vēl par to saņemu samaksu. Ne jau vienmēr žurnālistes darbā ir gājis gludi un kā pa sviestu - bijuši arī izmisuma brīži, asaras un puņķi, bet to visu atsver patīkamais un jaukais - kolosālais kolektīvs, jauni iespaidi, satikti un intervēti forši cilvēki un no viņiem gūtās atziņas.
Zinu un arī kolēģi liek manīt, ka esmu strauja, neprognozējama, skaļa un reizēm arī neciešama, bet sevi nevaru vairs iedomāties citā vietā un laikā. Nav manā dabā sēdēt kantorī un "ražot" bezjēdzīgus papīrus. Tā vietā, bruņojusies ar žurnālista darbarīkiem - diktofonu un fotokameru - braucu pie cilvēkiem un sarunājos par dzīvi, par darbu un arī par nejēdzībām. Nereti pēc dažām publikācijām nācies saņemt arī kritiku un nopēlumu. Pēc tam sev solos, ka nekad vairs nelīdīšu lauciņā, kur draud ar atriebību un emocionālo teroru vai arī meklē skeletu skapī. Bet ar laiku sliktais aizmirstas un iesāktais riņķadancis turpinās.
Strādājot "Ziemeļlatvijā", cilvēks nenoveco, jo vienkārši nav laika gausties par kaitēm un problēmām. Un ko gan tas līdzētu, jo mūsdienās visiem ir jācīnās par savu vietu zem saules. Vislielākais prieks un gandarījums ir tad, ja ar uzrakstītu vārdu esmu kādam - kaut vai noklīdušam sunim vai kaķim - palīdzējusi atrast mājas. Tas dod sajūtu, ka žurnālista profesija ir vajadzīga un cilvēkiem nepieciešama.

Aivars Zilbers: Mani pazīst kā raibu suni

Ja saskaita kopā visu "Ziemeļlatvijā" pavadīto laiku, tad redakcijā, piedzīvojot vairākas laikraksta nosaukuma maiņas, esmu strādājis kādus 15, 16 gadus. Te ieskaitu arī savu ārštata korespondenta periodu.
Joprojām nezinu, vai visu rajonu pazīstu kā piecus pirkstus (baidos salielīties), toties tas gan ir skaidrs, ka mani kā raibu suni pazīst visnomaļāko pagastu visnomaļākajās mājās. Ne reizi vien ir gadījies, kad aizbraucu uz kādu tālāku vietu, kur nez cik gadus neesmu rādījies, un pirmo reizi kādā meža ielokā piebraucu pie atrastās mājas, kad saimnieki, iznākuši ārā, saka - mēs jūs pazīstam. Tā ir, kad esi izvēlējies darbu, lai vismaz divu nedēļu laikā iedabūtu laikrakstā savu foto.
Daudz esmu rakstījis par lauksaimniecību, zemnieku darbu, bet, kad man vaicā, kas tad pašam aug dārzā, atbildu, ka nezinu, lai prasa sievai. Man, tā sakot, vairāk globālas problēmas interesē. Tādēļ arī labprāt muļļājos un jaucos pa politiku, lai tiktu skaidrībā, kuri ir labie, kuri sliktie zēni. Ar saviem secinājumiem vienmēr esmu gatavs iepazīstināt jūs, lasītāji. Tā jau ir mana misija - visu pasteigties pateikt jums, lai jūs būtu nodrošināti ar iespējami patiesāku un objektīvāku informāciju. Ja ar to esmu jums vajadzīgs, tad man par dzīves jēgas trūkumu nav jāsūrojas.

Sandra Pētersone: Profesija - ceļojums cilvēkos

Labrīt (vai arī, piemērojoties situācijai, - labdien, labvakar, labu nakti,) visiem, kuri šobrīd lasa tekstu, kas te uzrakstīts.
Ja kas, vispār jau man nepatīk runāt vai rakstīt par sevi. Labprātāk ieklausos citos. Žurnālista darbā tas pat ir vajadzīgs - uztvert saruna biedra domas, noskaņojumu, arī to, par ko viņš pats negrib runāt vai noklusē aiz kautrības.
Galvenais un svarīgākais, - man ļoti patīk darbs, kuru daru. Faktiski tas ir mans dzīvesveids, tāpēc nenodalu stundas darbam un brīvajam laikam. Tas viss ir savijies kopā. Princips, kuru cenšos ievērot: uzmundrināt cilvēkus turpināt labo, ko viņi ir iesākuši; palīdzēt atrisināt problēmas, nevis nogāzt dubļos. Pasaulē palaistiem vārdiem, it īpaši rakstītiem, ir liels spēks. Taču nepatīk, ja kāds rīkojas pretrunā ar sabiedrības interesēm. Ja nosodījums ir pelnīts, tad tas ir jāsaņem.
Īsi par sevi. Aiz muguras - studijas Latvijas Universitātē, studējot žurnālistiku. Pirmā un vienīgā darba vieta - Valkas rajona avīze. Lielpilsētu piedāvājumi nav izmantoti mazpilsētas Smiltenes šarma dēļ.
Hobiji: aktīva atpūta (it īpaši velotūrisms), orientēšanās sports, grāmatas un filmas. Ceļojumi, lai satiktu cilvēkus un vietas.
Autoritātes - nav.
Mīļākais seriāls - "Izlaušanās", filma - Romāna Polaņska "Pianists", grāmata - Gintera Grasa "Skārda bungas".
Patīk - cilvēki. Viņu (jūsu) dēļ žurnālista darbs ir tik aizraujošs.

Aldis Dubļāns: Katru dienu jauni ceļojumi

Mani ceļojumi nereti notiek neatbildētu jautājumu un nenoskaidrotu vērtību teritorijā. Tas ir interesantākais un vissaistošākais žurnālista darbā. Gandrīz nekad nekas neatkārtojas un tā visu laiku. Atbilžu meklēšana un vērtību noskaidrošana vismaz man pašam ir šo ceļojumu mērķis. Gandrīz visi ceļojumi ir saskarsme ar sabiedrībā ļoti zināmiem un pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Abas šo cilvēku kategorijas ir vienlīdz interesantas. Tiesa, strādājot avīzē 27 gadus, plašākai sabiedrībai nezināmus izdodas sameklēt aizvien retāk.
Ja cilvēks sevi apzinās kā atbildīgu būtni, kā līdzdalībnieku savas, ģimenes un sabiedrības norišu kontekstā, tad viss ir kārtībā. Ja viņš vēl spēj atlicināt laiku sabiedriski derīgajam darbam bez jelkādas atlīdzības, tad šis cilvēks ir gandrīz nenovērtējams. Es tādus meklēju un arī pats cenšos tādiem līdzināties. Kaut kas vienmēr ir jāupurē, un allaž jāmeklē kompromisi. Katrs cilvēks vienmēr sev uzdod jautājumu, kas viņam tobrīd ir nozīmīgākais. Mans jautājums ir - kur atrast laiku, lai pēc intensīvas darba dienas būtu laiks radošajam darbam, sagatavotos izstādēm, dažādu Valkas, Latvijas un starptautisku fotogrāfisko projektu īstenošanai un visbeidzot arī Latvijas Diabēta biedrības Valkas nodaļas vadīšanas darbā. Katrs cilvēks pats sevi ieliek vien viņam saprotamā laika un jēgas robežās.

Santa Sinka: Tic, ka sapņi piepildās

Esmu tā, kas tic, ka sapņi piepildās, un viens no tiem ir strādāt žurnālistikā. Pavisam negaidīti tas arī piepildījās, kad sāku strādāt "Ziemeļlatvijā" kopā ar profesionāliem kolēģiem un interesantām personībām.
Laikrakstā strādāju pavisam neilgi, tāpēc viss vēl tikai sākas. Pusotra mēneša laikā esmu satikusi un iepazinusi cilvēkus ar dažādiem raksturiem, vēlmēm un dzīvesstāstiem. Tas arī ir visinteresantākais žurnālista darbā - komunicēt. Pamazām jau arī "Ziemeļlatvijas" lasītāji iepazīst mani, lasot rakstus vai vienkārši aprunājoties.
Pašlaik studēju Latvijas Universitātē komunikācijas zinātni, jo ir nepieciešamas zināšanas. Tāpēc ļoti daudz sanāk lasīt tieši akadēmisko literatūru, tomēr priekšroku dodu tādiem rakstniekiem kā Dens Brauns un Ričards Bahs.
Pateicoties vidusskolas politikas skolotājai, kura vienmēr stāstīja par politiskajiem procesiem un tās nozīmīgumu, arī es par to interesējos. Tas patiesībā ir neizbēgami šajā darbā.
Brīvajos brīžos man patīk veltīt laiku sev, palutināt sevi un tuvākos cilvēkus, aizbraukt uz laukiem un ļauties atmiņām par bērnību, kā arī pasapņot, jo katram ir jāizsapņo, kādai vajadzētu būt mūsu dzīvei, un pēc tam jāizdzīvo tā.

Maketētāja

Olita Cīrule: Mana profesija tagad saucas maketētāja

1994. gada 1. aprīlī pa īstam, nevis pa jokam, mani Vents Krauklis pieņēma darbā "Ziemeļlatvijas" redakcijā par datorsalicēju. Datoru biju redzējusi pa gabalu un, kas man būs jāsaliek, nebija ne jausmas.
Nu jau aizskrējuši 12 gadi. Mūslaikos vienā darbavietā tik ilgi strādāt esot nemoderni. Tā nu es tāda nemoderna te joprojām esmu, un man patīk mans darbs.
Mana profesija tagad saucas maketētāja. Tas ir tehnisks darbs pie avīzes izveidošanas līdz iespiešanai. Maketētāji ir tie, kuri pirmie redz, kāds izskatīsies jaunais avīzes numurs. Tā kā tehnika ir tehnika, tad gadās arī kļūdas un kuriozi, kurus atceroties var tikai pasmaidīt. Nu jau ir sakrājusies paliela "Ziemeļlatvijas" folklora, ko brīvos brīžos atcerēties un pasmieties.
Toties avīzes iznākšanas dienā par kļūdām smiekli nenāk un kaut ko mainīt ir jau stipri par vēlu. Tāda diemžēl ir avīzes specifika.
Mainījušas valdības, vadības un viss cits, kas vien var mainīties, ir bijis jāpastāv par sevi, daudz jāmācās, jāapgūst viss jaunais, kas nepieciešamas, lai varētu sekot līdzi laikam. To var veiksmīgi izdarīt tikai ar kolēģu palīdzību un atbalstu.

Korektore

Vineta Putniņa: Dzīve ir skaista

"Ziemeļlatvijā" esmu sena. Lasu un laboju, laboju un lasu, bet reizēm tik un tā gadās pārsteigumi.

Biroja administratore

Aira Vjazeviča: Man patīk izaicinājumi

Rajona laikraksta redakcijā strādāju 34. darba gadu. Šajā laikā laikraksta nosaukumi ir mainījušiem trīs reizes - „Darba karogs", „Mūsu Zeme" un „Ziemeļlatvija". Šajā periodā laikrakstu ir vadījuši septiņi redaktori: Milda Mūrniece, Ilze Brice, Silvija Dorša, Mārīte Dzene, Vents Armands Krauklis, Astra Nagle un Ingūna Plūme. Interesants bija Atmodas laiks, kad avīzē strādāja žurnālisti (tiesa ne visi!), kuri gribēja pārmaiņas Latvijā un slepus centās ievietot laikrakstā iedzīvotājiem aicinājuma rakstus par Tautas frontes dibināšanu un citām Atmodas laika aktivitātēm.
1992. gadā laikrakstu privatizēja. Darbiniekiem bija jāmainās un jāstrādā citā kvalitātē. Arī es joprojām atrodos šajā procesā un izmantoju „mūža izglītības" iespējas. Daudzas lietas bija jāmācās no jauna, jāpieņem vienpersoniski, atbildīgi un pareizi lēmumi. Redakcijā strādājošie izbaudījuši četras lielas un vairākas mazas reorganizācijas.
Uzskatu, ka vienmēr esmu atvērta jaunām pārmaiņām. Rīgas vadošie speciālisti neļauj mums „iesnausties pašapmierinātībā". Arvien jāapgūst jauno tehnoloģiju novitātes: jāiepazīst jauna datorprogramma, jāpilnveidojas līdzšinējās vai jāapgūst cita profila darba iemaņas. Neliels stresiņš ir bijis, bet atzīšos, ka patīk izaicinājumi, un ir prieks, ka varu to paveikt.
Par sevi: esmu dzimusi Pērtiķa gadā Vērša zvaigznājā. Man ir mīlošs vīrs Leons, ar kuru nākamajā gadā svinēsim laulības 40. gadadienu. Mums ir divas meitas un četri mazbērni.

REKLĀMAS DAĻA

Edīte Brīdaka: Iemācījos strādāt dinamiskā vidē

Rudens ir atkal jaunu pārmaiņu, jauna sākuma laiks. Nebijušas uzdrīkstēšanās, radošas idejas, neatbildēti jautājumi, vēlme piepildīt savu dvēseli ar kaut ko jaunu un noderīgu. Redakcijas kolektīvā esmu viena no „jauniņām", jo strādāju tikai 10. mēnesi.
Man - reklāmas nodaļas vadītājai - darba uzdevums ir aktīvi piedāvāt un pārdot laikraksta klientiem - uzņēmumiem un organizācijām - reklāmas iespējas ne tikai laikrakstā „Ziemeļlatvija", bet arī citu rajonu laikrakstos. Protams, regulāri izpildīt ikmēneša, trimestra un gada plānu. Mums, reklāmas darbiniekiem, ir jānodrošina, lai starp klientu un laikrakstu, turpmāk arī portālu veidotos un pastāvētu ilgtermiņa, abpusēji izdevīgas attiecības. Mēs esam multimedijs - svarīga ir informācija un svarīgs ir laiks, jo reklāmdevēji cīnās par laiku, ko patērētāji velta viņu reklāmai, un vairs nav svarīgi, vai drukāts vai elektronisks medijs. Tāpēc esmu iemācījusies strādāt aktīvā un dinamiskā vidē ar daudziem izaicinājumiem un iespējām.

 Mudīte Pole: Strādāju par reklāmas konsultanti

„Ziemeļlatvijas" redakcijā strādāju jau gandrīz 30 gadus. Pa šo laika periodu esmu
veikusi vairākus man uzticētos darba pienākumus. Sākumā biju mašīnrakstītāja uz visparastākās rakstāmmašīnas, pēc tam manu darbu paātrināja elektriskās rakstāmmašīnas un visbeidzot sākās datoru ēra. Mans pienākums bija izlasīt un pārrakstīt visdažādākos
rokrakstus, taču tas grūtības nesagādāja, jo ar gadiem biju iemanījusies izlasīt pat
visķeburainākos manuskriptus. Vienu brīdi pildīju arī kasieres pienākumus.
Tagad strādāju par reklāmas konsultanti un esmu apguvusi īpašu reklāmas datorprogrammu. Kā jau mans amats norāda, darbs saistīts ar uzņēmumiem un privātpersonām, kuras vēlas ievietot reklāmu vai sludinājumu laikrakstā. Tuvākajā nākotnē šo pakalpojumu piedāvāšu arī „Ziemeļlatvijas" portālā.

(Kopš 2009. gada 1. marta nestrādā SIA "Dienas mediji".)