Parāds nav brālis,

bet arvien vairāk pārņem sajūta, ka tomēr ir.

Atradums šokē – pie taciņas, pa kuru jāstaigā teju katru dienu,

nomet atkritumu maisu, kurā atstāj dokumentu ar vārdu, uzvārdu un personas kodu.

Vispirms jāieaudzina morālās vērtības pašu vidū,

tad var paģērēt citiem.

“Beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu, /Bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu...” Kurš gan nav dungojis šo Imanta Kalniņa dziesmu? Salīdzinājums uzrunā.

Tā īsti laimīgs cilvēks var justies tikai tad, ja arī visi pārējie cilvēki ir laimīgi. Tā ir atziņa, kuru dzirdēju vienā no televīzijas Ziemassvētku labdarības pasākumiem.

...šeit nedarbojas muļķīgā iedoma – neviens jau mani nepazīst...

Rīts Smiltenē. Ir aptuveni desmit minūtes līdz mācību stundu sākumam. Esmu aizvedusi bērnus uz skolu un dodos pa Atmodas ielu uz darba pusi. Pie tā, ka Smiltenē autovadītāju braukšanas kultūra, maigi izsakoties, ir nepieklājīga, pamazām jau pierodu.

 Vai tiešām pietiks

 vien ar to, ka rokas aug īstajā vietā?

Pašvaldību vēlēšanas notikušas, un valdība paklausīgajiem vēlētājiem sagatavojusi “dāvanu”, par kuru paziņoja jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Jostas būs jāsavelk vēl ciešāk. Droši vien arī bezdarbnieku rindas augs kuplumā. Izmisums iezagsies arvien vairāk ģimenēs.