Īpašā bērniņa Patrika mammas atklātais stāsts neatstāj vienaldzīgu

Patrika mammas vēstule Labklājības ministrijai, ko pēc tam viņa nopublicēja savā facebook profilā un to pārpublicēja vairāki Latvijas nacionālie mediji

“Gribu, lai esat informēti par bērniem ar īpašām vajadzībām, kas notiek, kad sasniedz pilngadību! Šī vēstule domāta arī Labklājības ministrijai! Nevēlos saņemt komentārus, kas naidīgi noskaņoti uz bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem, lūdzu respektējiet mūs!” ievadā rakstīja Patrika mamma Sarmīte Kondratjeva.

- Sakiet lūdzu, kā izdzīvot ar 352 eiro mēnesī no brīža, kad bērns invalīds no dzimšanas ir sasniedzis 18 gadus. Esmu mamma diviem bērniem, Patriks invalīds no dzimšanas, diagnozes – akls, nedzirdīgs, smags cns smadzeņu bojājums, hidrocefālija, autisms, garīga smaga atpalicība, celiakija, epilepsija, kaulu pareperēze, ķermeņa kaulu deformācija utt. Var uzskaitīt un uzskaitīt.

Otrs bērns 3. klases skolēns.

 Bērnus audzinu viena, nav iespējas papildus iet strādāt, jo Patriks ir pieskatāms 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Godprātīgi pildu savus mātes pienākumus, jo nepieņemu pat domu ievietot aprūpes iestādēs, jo tas ir mans bērns un viņš ir pelnījis dzīvot ģimenē, kur par viņu rūpējas un mīl, rakstu raudot, jo valsts mani ir nospiedusi uz ceļiem, celiakijas pabalsts noņemts, jums liekas, ka pēc 18 gadu vecuma ēst vairs nevajag, bet jūs taču ēdat, jūsu bērni ēd?! Kāpēc manam bērnam jāpaliek ar tukšu vēderu, viņš nevar aiziet un nopelnīt sev pārtikai?! Pamperiem atlaide 50 procenti, jums noteikti nav pat nojausmas, cik tādam bērnam nepieciešami pamperi, jau tagad pērku lētākos un piepērku trūkstošos, jo jebkuram skaidrs, ka ar 90 pamperiem par maz.

Un dzīvojam dzīvoklī, kur arī viss jāmaksā, par ko mēs, mammas, kas cīnās par saviem bērniem, jo tādi viņi paliks uz mūžu, par ko mums jāraud, par to, ka valstij nospļauties par šādiem bērniem. Es ietu strādāt, bet šeit nav dienas centru, šeit nav valsts apmaksātu aukļu. Tad lūdzu apmaksājiet striķi, jo tā būs humānāk pret mani un maniem bērniem, jo es nespēju skatīties acīs meitiņai un teikt, šodien ēdīsim tikai roltonus. Jums nospļauties, ka man pēc maksājumiem makā gandrīz nepaliek nekas, jo arī šeit pašvaldība liek šķēršļus, lai būtu grūtāk dzīvot jeb, pareizāk sakot, izdzīvot.

Nu lūk saņemšu: invaliditāti + kopšanas pabalstu 352 eiro + 56,9 eiro bērnu pabalstu. Tagad – 127 eiro komunālie, 34,6 elektrība, 10 eiro gāze, no jūlija būs pašvaldības dzīvoklim īre 1,05 par kvadrātmetru, tie būs 60,69 eiro un pēc pašu gribas TV + internets.

Tur nepaliek pat Patrikam, kur nu vēl meitiņai un man. Tā ir klaja ņirgāšanās par vecākiem, kas audzina, rūpējas un mīl savus savādos, īpašos bērnus, bet valsts, pašvaldības, viss, kas saistās ar valdību, mūs mīda kājām, spiežot atdot bērnus tajos “aprūpes” namos jeb piebeigšanas namos, jo viņi nav valstij izdevīgi, cenšas samest bedrēs.

 Beidzat veikt reformas savām vajadzībām un pievērsiet uzmanību akūti smagām lietām un rīkojaties, jo, kāpēc aprūpes nami saņem 1500 līdz 1700 eiro mēnesī, bet mums, vecākiem, atmet 300?! Kauna nav?

P.S. Lai šī vēstule, lūdzu, nonāktu labklājības ministram Reira kungam rokās! Gaidīšu atbildi rakstiskā veidā.

Jābeidz klusēt un tupēt telpās ar bērniem invalīdiem, lai valdība zina, ka tādi ir un ka visi nav vienādi, visiem neder viens likums, ir izņēmumi, kam diagnozes ir daudz smagākas, kam aprūpe un diētas vajadzīgas arī tad, kad paliek 18 un vairāk.

Kauns par valsti, kas pēc 18 atstāj uz maxi minimālo, lai piebeigtu cilvēku! Beidziet ņirgāties par mums, pārskatiet un mainiet likumus arī par pāreju no bērna invalīda uz pieaugušo statusu, neskaitāmas papīru kaudzes jāsavāc, lai VDEĀK var piešķirt grupu, plus tiesa, kas noņem rīcībspēju, un iecelšana vēl par pagaidu aizgādni, paātrināts process notiek, labākajā gadījumā, triju mēnešu laikā. Šo laiku nauda uzglabājas Valsts kasē un klāt viņai netiek, līdz tiesa noņem rīcībspēju.

Vienu mēnesi pašvaldība sniedza mums finansiālu atbalstu, paldies viņiem par to! VALDĪBA, BEIDZIET ZAGT UN SĀKAT STRĀDĀT TAUTAS LABĀ!

Zinu, tas nenotiks, bet ceru un novēlu visiem smagi slimajiem komfortablu un cilvēka cienīga dzīvi!

Ieraugot simpātisko, gaišmataino sievieti Sarmīti Kondratjevu smaidot, nodomātu, cik viņai ir laimīga un bezrūpīga dzīve. Viņa iederētos pozējot modes žurnālu stila lapām. Tomēr tā nav. Aiz plašā smaida un sievišķīgi trauslā auguma slēpjas ārkārtīgi stipra sieviete un mīloša māte saviem bērniem – Dāvim (22 gadi), Patrikam (18) un Martai (9), kas par savējiem kritīs un celsies. Vēl vairāk – cīnīsies! Tieši tā vienā vārdā – cīņa – varētu raksturot Sarmītes dzīves pēdējos 18 gadus. Pieraudāti neskaitāmi spilveni, iztukšoti antidepresantu iepakojumi, dzīvošana pa slimnīcām ar kārtējo cerības stariņu, ka būs labāk, bet jau otrā mirklī iekrist atpakaļ bezcerības stāvoklī.

Krietni pirms noteiktā laika, 24. grūtniecības nedēļā, 1999. gada novembrī Sarmītei piedzima Patriks, kurš svēra vien 800 gramus. Neviens jaunajai māmiņai toreiz nepateica iemeslu, kāpēc tā notika. Mazuli uzreiz pēc dzemdībām nogādāja reanimācijā. Viņa necerēja, ka būs pie kā aiziet, jo ārsti prognozēja, ka bērniņš varētu nodzīvot divas dienas. “Skaitījās, ka mans Patriks piedzima vesels, tikai neiznēsāts. Visas problēmas sākās pēc tam. Ilgi nevarēja viņu atslēgt no aparātiem, jo plaušas nevērās vaļā, neskaitāmas reizes viņu intubēja un ekstubēja. Galvā uzliesmoja asins izplūdums. Katra diena bija kritiskā. Reiz slimnīcā, barojot Patriku uz rokām, viņam apstājās sirsniņa. Ārsts teica, lai nebaidos, tas būšot regulāri, un tas jau ir noticis neskaitāmas reizes. Pēc kāda pusmēneša Valmieras slimnīcā mūs pārveda uz Rīgu, biju pārsteigta ieraugot, cik daudz ir šādu īpašo bērniņu. Tādi dzimst ja ne katru dienu, tad pārdienas. Pēc 11 mēnešiem atklājās, ka Patriks neuztver skaņas. Vēlāk konstatēja celiakiju, tad epilepsiju. Diagnoze pēc diagnozes. Kad bērns vēl bija maziņš, vedu uz Pēterburgu pie ārstiem, cerēju, ka viņi dos iespēju redzēt. Brīnums nenotika. Cik esam varējuši, tik esam cīnījušies. Diemžēl dzīvību esmu iedevusi, bet ne pilnvērtīgu dzīvi,” ar asarām acīs nosaka Sarmīte. 

Patriks pasauli uztver ar tausti un smaržu, viņš neredz, nedzird, nestaigā, jauc dienu ar nakti. “Ziemeļlatvija” pie Sarmītes ģimenes viesojās divu istabu dzīvoklī netālu no Smiltenes centra, kur viņai pirms aptuveniem diviem gadiem ļāva apmesties Smiltenes novada pašvaldība. Sarmītei jāmaksā simboliska maksa par īri un jāsedz komunālie maksājumi. Labiekārtotais dzīvoklis ir gaišs un tīrs, ciemiņus sagaida kaķis Ansis un dzīvespriecīgā trešās klases skolniece Marta. Vienā no istabām savā gultiņā guļ Patriks. Pirms sarunas Sarmītei ir jāpabaro dēls, viņa mani aicina līdzi uz istabu. Tā kā zēnam ir rīšanas refleksa traucējumi, mamma visas maltītes pasniedz blendētas. Sarmīte nosēžas līdzās Patrikam, kurš vispirms ieķeras viņai matos un kārtīgi aptausta, tikai tad ļaujas, lai to pabaro. Tā visus šos gadus ir katru ēdienreizi. 

Mūsu tikšanās iemesls ar Sarmīti ir viņas atklātā vēstule Labklājības ministrijai ar vēlmi tikt sadzirdētai, uzlabot, ja ne sava, tad citu bērnu ar smagām diagnozēm dzīves kvalitāti, mainīt birokrātiskos procesus, ar ko pati saskārās, Patrikam sasniedzot 18 gadu vecumu, un palielināt pabalstus, kuru summa gadiem šādiem bērniem nav mainījusies. Viņas un, izrādās, arī citu šādu īpašo bērnu mammu sirdis ir pilnas. Kopš smilteniete publicēja ierakstu savā facebook profilā, ik dienu saņem citu mammu atbalstošas vēstules un zvanus. Viņas pateicas Sarmītei par atklātību un drosmi, ir gatavas apvienoties, jo kopā ir spēks.


Ja cīnītos viena pati, procesi ievilktos mēnešiem ilgi

“Es nebūtu rakstījusi šo vēstuli, bet mana sirds ir pilna. Tas, kam jāiziet cauri, kad Patriks palika pilngadīgs, ir murgs. Teikšu tā, nevienam viņš neinteresē kā cilvēks. Varbūt nelabvēlīgās ģimenēs tiek pārbaudīts, kā klājas, kādi ir apstākļi, bet labvēlīgajām nepievērš uzmanību. Līdz 18 gadu vecumam šķiet viss ir kārtībā, bet, tiklīdz tiek sasniegta pilngadība, uz dienu tiek noņemti visi pabalsti un tiem netiek klāt, līdz nokārto pirmo invaliditātes grupu. Sāku interesēties par to jau pagājušajā vasarā, bet dēlam dzimšanas diena ir novembrī. Es kā nezinošs cilvēks sāku visur interesēties, zvanīties. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā (VDEĀK – turpmāk tekstā) teica, ka jāsavāc visi papīri un izraksti no ārstiem un jāsūta caur pastu. Sākumā teica, ka slēdziens būs jāgaida vairāk kā mēnesi. Kad nosaucu visas Patrika diagnozes, teica, lai vēršos pie psihiatra un tad izskatīts ārpus rindas. Bet izskatīt var sākt tikai mēnesi pirms 18. dzimšanas dienas. Ļoti labi atceros, ka kopā savācos visādus izrakstus iznāca 42 papīri. Paldies mūsu dakterītei Grīnbergai no Valkas, kas atbrauca pie mums uz māju, tāpat darīja arī daktere Treijere no Valmieras, kaut arī tas nebūtu viņas pienākums. Tomēr dakterītes apzinājās, cik grūti mums ar Patriku ir kaut kur aizbraukt. Vienīgi uz Strenčiem bija jābrauc pašiem. Dažās vietās bija jāmaksā, citās mediķi bija pretimnākoši un neņēma naudu par Patriku,” atceras Patrika mamma Sarmīte.

Pēc tam visi nepieciešamie dokumenti tika iesniegti VDEĀK, par pārsteigumu Sarmītei, nedēļas laikā tika saņemtas visas atbildes un piešķirta I grupas invaliditāte, kas paredz arī kopšanas pabalstu, asistenta pakalpojumus un autotransporta ceļa izdevumu segšanu divas reizes gadā. 

Paralēli tam pārejas procesos (bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu – red.) iesaistījās arī Smiltenes novada pašvaldības Bāriņtiesa. “Paldies Bāriņtiesas vadītājai Aurikai, kura palīdzēja, jo vienai būtu krietni grūtāk tikt galā. Mums bija jāsniedz tiesai papīri, lai Patriku atzītu par rīcības nespējīgu, jo, zinot visas diagnozes, viņš nav spējīgs pats kārtot mantiskās lietas. Novembrī, tiklīdz dēls sasniedza pilngadību, es viņam vairs nekas neskaitos. Kamēr mani iecels par aizgādi, par viņu atbild, cik noprotu, Bāriņtiesa. Kādam ir jāatbild par cilvēku šādā stāvoklī, bet tā neesmu es. Cik skaudri tas izklausās,” nosaka Sarmīte, kura dienu un nakti rūpējas par Patriku un Martiņu.

Pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā, nākamā institūcija, kur Sarmītei būs jāvēršas, ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, lai sakārtotu dokumentus par dēla pabalstu saņemšanu. “Kad šķita, ka murgs būs galā un beidzot lietas sāk nokārtoties, uzzināju, kāda būs naudas summa, kas ik mēnesi pienāksies Patrikam. Tas bija kā dūriens ar nazi. Jau tā tik daudz kam ir iziets cauri, tik daudz asaru izraudāts. Invaliditātes apmērs pielika punktu visam. Pirmajai grupai tas ir 138 eiro mēnesī, plus kopšanas pabalsts 213 eiro apmērā. Patrikam nebūs pensijas, jo redziet, viņš vismaz trīs gadus nav strādājis, līdz ar to viņam ir nemainīgs invaliditātes pabalsts. Laikam droši kādā brīdī vajadzēja spiest strādāt...  Saliekot kopā, čiks vien sanāk. Rodas sajūta, ka Latvija ir sadalīta mazās atsevišķās republikās, nav nekā vienota. Vieni ir priviliģētāki, citi ‒ ne tuvu tam,” stāsta Sarmīte.

Viņa ir pateicīga Smiltenes novada pašvaldībai, kura pēdējo mēnešu laikā ļoti atbalstījusi Sarmītes ģimeni situācijā, kura pārejas procesā ir neapskaužama.


Valstij neizdevīgie bērni?

Patrika mammu nokaitināja tas, ka pēdējo 11 gadu laikā valstī nekas neesot mainījies attiecībā uz bērniem invalīdiem. Viņai rodas sajūta, ka tie, kuri paši audzina mājās smagi slimos bērnus invalīdus,  ir nostumti malā. “Tas ir ne tikai fiziski, bet arī emocionāli ļoti smagi, bet viņi ir mūsu bērni, mēs viņus mīlam. Tajā pašā laikā šādiem vecākiem nav nekādu garantiju, ne arī sociālo iemaksu, jo ir spiesti sēdēt mājās, jo bērns prasa 24 stundu uzmanību diennaktī. Tas ir krietni smagāk, kā iet uz darbu, bet par to neviens nemaksā. Kas notiks pēc tam? Pienāks kaut kad tas brīdis, varbūt man būs 50 un vairāk gadu, darba tirgū nevienam nebūšu vajadzīga. Kam vajadzēs cilvēku, kurš vairāk nekā divdesmit gadus nebūs strādājis, arī pensiju nesaņemšu. Tas viss ir tik nesakārtots mūsu valstī. Valdība varēja padomāt par smagi slimo bērnu ģimenēm, maksimāli saīsināt invaliditātes pārejas procesu vai arī pabalstus pārslēgt automātiski. Dīvaini arī tas, ka aprūpes namos summas par aprūpējamo ir lielākas, bet tur aprūpe nekad nebūs tāda kā mājās. Ir dzirdēti gadījumi, kad bērnu ievieto aprūpes namā un pusgada laikā viņš aiziet. Jā, šitie bērni nav valstij izdevīgi, jo no viņiem nodokļus neviens nesaņems. Jāsaka godīgi, decembrī mūs paglāba dome, piešķirot līdzekļus, kas savākti labdarības akcijas ietvaros. Arī Martiņas tētis ir saprotošs, maksā alimentus un šajos mēnešos vairāk par mums rūpējās, citādāk grauz kaut zāli,” atklāti runā Patrika māmiņa. 

Meitas tēvs arī palīdzēja veikt kosmētisko remontu un labiekārtot dzīvokli, lai Sarmīte ar bērniem tajā varētu pienācīgi dzīvot. Atbalstu grūtos brīžos ir sniegušas arī labdarības organizācijas un biedrības. “Nesen viena jaunā māmiņa no Smiltenes uzrakstīja feisbukā, ka labprāt palīdzēs, tiklīdz pati saņems bērnu naudu. Teicu, ka nevajag, jo tik traki jau nav.  Bet punktu pielika viss šis sarežģītais process,” piebilst smilteniete.


Viegli ir skaitīt naudu otra makā un nosodīt

Pagājušajā nedēļā, kad Sarmītes vēstuli pārpublicēja ziņu portāls “Delfi”, komentāri tika rakstīti viens pēc otra – gan atbalstoši, gan naida un samazgu pilni. “Nespēju tos izlasīt un sagremot. Daudzi rakstīja par tēviem, kur viņi ir, gudri sprieda, cik naudas saņemu mēnesī.  Izrēķinājuši, ka saņemu 600 eiro un, ko es te vēl čīkstu. Mammas metās aizstāvēt, izveidojās tāda kā koalīcija. Par emocionālo pusi vispār neviens nedomā, pat savējie reizēm nesaprot. Taču ģimene atbalsta. Bieži naktīs neguļu, sēžu un skatos uz Patriku, jo viņam nāk virsū lēkmes. Viņš izslimoja diezgan smagu slimību un kopš tā laika vairs neceļas sēdus. Lēkmju laikā nāk virsū šausmīgi krampji, vienīgais, ko varu darīt, sēdēt tās četras stundas un noskatīties uz savu bērniņu, jo neviens nespēj palīdzēt. Paijāju muguriņu, galvu viņš lēkmju laikā lauž uz aizmuguri. Jācenšas noturēt tā, lai var paelpot. Tas nenotiek vienu reizi mēnesī, bet regulāri. Uz to visu ir ļoti grūti noskatīties, otrs – daudzi saka, esi gatava, tev jau sen bija jābūt gatavai, priekš kam tu uz to skaties, liec aprūpes namā, savu dzīvi esi sabojājusi, plus vēl bojā to meitiņai. To ne reizi vien ir teikuši mediķi. Es tā neuzskatu, Martiņa aug un redz, ka ir arī tādi cilvēki kā Patriks. Kāpēc man viņš būtu jāslēpj pažobelē, lai neviens neredzētu? Es jau tā ārā viņu pēdējā laikā vairs nevedu, jo uzreiz apkārt ir cilvēki un uz Patriku skatās ar riebumu, kas tas tāds. Ja es nebūtu māte, gribētu sadot tiem cilvēkiem. Ja ikdienā nelietotu antidepresantus un nomierinošus līdzekļus, nezinu, vai pati varētu tik ilgi izvilkt,” teic Sarmīte.

Viņa atklāj, ka Patriks mēdz būt arī agresīvs, reizēm ieķeras tik stipri, ka nevar tikt vaļā, arī zilumus uzsitis un izrāvis matu šķipsnas. Taču Martai ar brāli ir draudzīgas attiecības, reizēm meitene Patriku apzināti pakaitina, kā jau bērni to mēdz darīt. Neizpaliek arī dusmošanās. Piemēram, ja Patrika istabā Marta aizmirsusi kādu savu mantu, brālis to ar savām rociņām izjauc. Patriks mēdz izurbināt caurumus arī mammas apģērbā un pa vienam izņemt dēlīšus no gultas apakšas.

Sarmīte uzskata, pirms kādu nosodīt, ir jāiekāpj viņa zābakos un kaut dienu jānostaigā. Viņai pašai visvairāk pietrūkst pleca, uz kura kārtīgi izraudāties un iespēja sapuņķot džemperi brīžos, kad ir ļoti smagi un iekšā sakrājies par daudz. Reizēm viņa raud kopā ar Patriku. “Viņš laikam jūt, kad man sāp, un raud līdzi, tikai bez skaņas,” piebilst māmiņa.


Dzīve ārpus četrām sienām

Sarmītes meita mācās 3. klasē un arī prasa uzmanību. Arī intervijas laikā viņa vairākkārt pārtrauc sarunu, lai mammai pastāstītu, ko dara brālis, lai palūgtu pienu glāzē vai vienkārši apliecinātu savu klātbūtni. 

Martas mamma stāsta, ka nesen, pateicoties meitiņai, bija iespēja kaut uz dažām stundiņām izrauties no mājas dzīves. “Meitai skolā tiek organizēts brauciens uz peldbaseinu, Martiņa burtiski izlūdzās, lai braucu līdzi. Sarunāju draudzenes meitu ar puisi, kas uz to brīdi pieskatīs Patriku. Devu visas norādes, telefona numurus, uz kuriem zvanīt gadījumā, ja kaut kas notiek. Domas par Patriku neatkāpjas ne mirkli. Dzīvojam netālu no Jāņukalna un reizēm ar Martiņu aizskrienam uz 10–15 minūtēm līdz tam. Labi, ka māsa un brālis dzīvo tepat netālu, bet arī viņiem ir savas ģimenes un darbs. Ikdienā mans tālākais skrējiens ir pārsimts metru līdz veikalam, biežāk iedodu Martiņai sarakstu un viņa dodas iepirkties. Pirms vairākiem gadiem biju aizgājusi līdz ballei uz dažām dejām. Laikam ejot, draugu kļūst mazāk, vieni novēršas, citi pārceļas uz ārzemēm. Tā mēs dzīvojam savā pasaulītē! Vienu gan esmu sapratusi, ja pats neinteresēsies, neviens priekšā nepateiks, kas tev pienākas, kur jāvēršas, kā labāk rīkoties. Ļoti ceru, ka mūs, šādas mammas, beidzot kāds sadzirdēs, ka valstī kaut kas mainīsies. Saprotu, ka sistēmu nevar izmainīt vienā dienā vai gada laikā, bet beidzot esam pateikušas to, ko gadiem krājušas sevī klusējot. Tās mammas, kas zvana un raksta, šķiet kā veselu mūžību būtu pazīstamas. Mūsu sāpes un problēmas ir tik līdzīgas, viena otru tik ļoti labi saprotam. Viņas saka paldies, ka esmu uzdrīkstējusies. Lai kaut ko mainītu, nekas cits neatliek. Ļoti ceru, ka mums kopā izdosies! Paldies ikvienam, kurš jau mums ir palīdzējis, novērtēju katru no jums!” cerību pilna ir Patrika māmiņa, kura, tāpat kā ikviens vecāks, darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai viņas bērni justos mīlēti un aprūpēti.

KOMENTĀRS

Edijs Pipars, biedrības “Palīdzēsim viens otram” valdes priekšsēdētājs, koordinators:


- Mēs ik dienu saņemam palīgā saucienus no cilvēkiem Latvijā. Diezgan daudzi no tiem ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, vai arī ģimenes, kurās ir šie cilvēki. Visbiežāk šādos gadījumos pie mums vēršas pēc aprīkojuma, specializētās pārtikas, matracīšiem, padoma, kā cīnīties ar pašvaldību, piemēram, lai varētu izbūvēt elektrisko pacēlāju. Viens no cilvēkiem, kam esam palīdzējuši vairākkārt, ir Sarmīte Kondratjeva no Smiltenes. Vēl nesen uzzināju, ka Sarmītes dēlam ir nepieciešams matracis pret izgulējumiem, bet uz to jāgaida rinda. Sazinājos ar Sarmīti, jautāju, kāpēc nevērsās pie mums, bet viņa laikam ir kautrīga un neērti lūgt palīdzību. Apzinoties situāciju, protams, mēs viņai palīdzējām un sagādājām matraci. Savulaik sarūpējām Patrikam kravu ar bezglutēna pārtiku. Sarmīte diemžēl ir spiesta palikt mājās, viņai nav iespēju strādāt, tāpēc palīdzam ilglaicīgi.

Jāteic, ka Latvijā pabalstu sistēma ir nesakārtota, tāpēc daudz kas ir atkarīgs no pašvaldības, cik tā ļoti nāk pretim saviem cilvēkiem. Pašvaldības un to iestādes Latvijā ir atšķirīgas, ar vienām ir jācīnās, lai cilvēki saņemtu to, kas pienākas, bet ar citām izveidojusies laba sadarbība. Rūpīgi sekojam līdzi, lai pašvaldība izdarītu visu, kas ir tās kompetencē. Lielākoties iznākums ir pozitīvs.

Nesen bija gadījums, kad Rīgā trīs bērnu māmiņai ar invaliditāti sociālie darbinieki gribēja noņemt bērnus, jo māja nav sakārtota. Bet, izrādās, mammai viena puse ir paralizēta. Neviens ģimenei nebija izstāstījis, ka šādos gadījumos pienākas palīgs. Noorganizējām šai ģimenei trauku mazgājamo mašīnu, lai atvieglotu mājas soli. Par laimi, bērni palika ģimenē. Diemžēl ļoti atkarīgs, par kuru Rīgas pusi runājam, ir vietas, kur atbildīgās instancēs ir zinoši un saprotoši darbinieki, bet citviet – nenovīdīgi.

Palīdzības veidi ir ļoti dažādi. Kāda omīte vērsās pēc palīdzības zēnam, kuram traumēta nervu sistēma, jo bērnībā bija sists. Viņam bija nepieciešami pamperi un speciālas zāles, kuras valsts neatmaksā. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi un saziedoja vairāk nekā divus tūkstošus eiro. Šo naudiņu kopā ar līgumu pārskaitījām omītei ar nosacījumu, ka tiks uzrādīti čeki par katru pirkumu. Palīdzam arī vēža slimniekiem, kuriem valsts neatmaksā zāles.

Oficiāli biedrība strādā gadu, bet kopumā cilvēkiem palīdzam jau piekto gadu. Aizvien vairāk ir tādu, kam nepieciešama palīdzība, jo īpaši lauku reģionos. Pagājušajā gadā rīkojām akciju, dalot cilvēkiem sēklu paciņas. Daudzi iegāja azartā un sūtīja mums bildes ar izaudzēto. Lai labāk raksturotu palīdzības apmērus, kā piemēru nosaukšu Ziemassvētku akciju, 2016. gadā paciņas sagādājām 300 bērniem, bet 2017. gadā pāri par tūkstoš bērniem. Tas notika ar akciju, kurā palīdzējām bērniem sagatavoties skolai, sagādājot pilnu komplektāciju. Pirms diviem gadiem 120 bērniem, pērn – 460. Apjoms ir milzīgs.

Joprojām visvairāk cilvēkiem nepieciešama pārtika, apģērbs, medikamenti, nereti arī mēbeles un remonts. Ziemas periodā ļoti daudz nepieciešama pārtika, dienā vidēji sadzirdam šādus septiņus līdz desmit palīgā saucienus. Pateicoties labiem un atsaucīgiem cilvēkiem visā Latvijā, varam sniegt tūlītēju palīdzību. 

Mums ir savas vadlīnijas, pēc kurām strādā mūsu koordinatori Rīgā un reģionos. Veicam apgaitas, līdzīgi kā to dara sociālais dienests. Taču mēs neejam uzbrukumā, ar šiem cilvēkiem runājam vairāk kā ar draugiem, tad arī viņi kļūst elastīgāki pret mums. Ir bijuši gadījumi, kad aizbraucam pie cilvēkiem, bet viņiem viss ir netīrs. Tad mēs neklusējam, bet sakām, lai satīra. Nākamajā reizē aizbraucot, patiešām ir tīrs. Reizēm pietiek, ja iedodam makšķeri. Manuprāt, esam vienīgā organizācija, kas raksta pavadzīmes, kur uzskaitām aizvesto, un palīdzības saņēmējam par to ir jāparakstās. Esam atrunājuši arī to, ka saņemto nedrīkst tirgot tālāk, ja konkrētā lieta vairs nav nepieciešama, to var atdot mums atpakaļ vai arī nodot citai ģimenei, kam tā būs noderīga. 

Visu informāciju mēs pārbaudām. Nesen kāda māmiņa man atrakstīja vēstuli, kurā bija uzskaitījusi lietas, ko vajag, tostarp planšeti. Tādas ekstras mēs nenodrošinām. Tajā pašā laikā sabiedrībā valda stereotipi, ja ģimenēs, kurās aug bērni invalīdi un māja ir tīra, skaista, tajā ir internets, tad kāda vēl palīdzība viņiem būtu nepieciešama. Bet jāsaprot, ka šie cilvēki jūtas vientuļi, jo ir izolēti no sabiedrības, un dators bieži vien ir vienīgais veids, kā sazināties ar ārpasauli, kā būt informētam.

Dzīvesstāsti