Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sirmgalvji – sabiedrības viedākā daļa

Ikviens no mums noveco. Tikai retais pensionārs Latvijas reģionos savas vecumdienas pavada tā, kā mēs, jaunie, esam tās iztēlojušies. To ikdiena ir daudz skaudrāka, jo Ziemassvētku dāvanu vietā daudz lielāka vērtība ir mīļš zvans vai vienkārša saruna ar kaimiņu, kas neļauj justies vienam. Sirmgalvji ir sabiedrības pieticīgākā daļa, jo šīs paaudzes cilvēki neskries un nekliegs par to, kas viņiem pienākas. Visbiežāk viņi iztiks ar to mazumiņu, kas ir, tajā pašā laikā spēs rast prieku ikdienišķās un mums pašsaprotamās lietās. “Ziemeļlatvija” uzklausīja divu pensionāru stāstus. Laimīgākie ir tie seniori, kuriem ir bērni, mazbērni un mazmazbērni, kas atceras, apciemo un palīdz.


Noada 90 zeķu pāru priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem 

Aptuveni divarpus kilometru no Mēru ciemata centra dzīvo Monika Belozarēviča. 84 gadus vecās kundzes lielākā bagātība vecumdienās ir viņas trīs bērni, kas dzīvo tepat netālu, desmit mazbērni un astoņi mazmazbērni, kas savu mīļo mammu, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu atceras piezvanot un apciemojot. Ikdienā vientuļi neļauj justies suns, kaimiņi un citi Mēru pusē dzīvojošie pensionāri, kuri ik gadu satiekas Birzuļu tautas namā rīkotajos senioru vakaros, bet vasarās paši sadomā kopā doties ekskursijā. Lai cik kādreiz būtu grūti, Monika nav radusi raudāt un sūroties citiem.  

Par Monikas tanti no Bilskas pagasta man pastāstīja biedrības “Spēk­avots” vadītāja palsmaniete Birute Mežale, jo tas, ko sirmgalve izdarīja novembrī, saviļņoja daudzus. Bilskas pagasta seniore, lietainajās dienās kliedējot garlaicību, uzadīja desmitiem mazu zeķu pārīšu. Adījumi novembrī ar meitas starpniecību nogādāti biedrībā “Spēkavots”, kas savukārt atsaucās Sirds siltuma darbnīcas aicinājumam palīdzēt priekšlaikus dzimušajiem bērniem vairākās Latvijas slimnīcās.

“Sākumā adīja mana meita un kaimiņiene. Apjautājos meitai, kā varu palīdzēt, un sāku adīt pa lietainām dienām, tādējādi kliedējot garlaicību un nomierinot nervus. Neaizraujos ar seriālu skatīšanos, labāk paveicu ko svētīgu. Man ļoti patīk mazi bērni, viņi ir dzīvības pilni. Mājās bija dzijas kamolīši, kurus žēl mest ārā, tāpēc atlika ķerties klāt adīšanai. Agrāk adīju džemperus, tagad jaunā paaudze tādus vairs nevalkā. Bet mazbērniem un mazmazbērniem zeķes un čībiņas vēl adu,” stāsta Monikas kundze.

Seniore uzskata, ja var, tad ir jāpalīdz. “Es jūtos labi, arī vientuļa neesmu. Dēls apgādā ar malku, meita brauc ciemos un pārbauda, vai man viss ir labi, mazbērniņi piezvana. Uz Ziemassvētkiem apciemos tuvākie mazbērni un mazmazbērni – tas jau ir pats lielākais prieks dzīvē, nekādas dāvanas man nevajag. Ikdienā savā starpā sazvanāmies un papļāpājam arī mēs, pensionāri. Mēru pusē ir aktīvi pensionāri. Novembrī mums Birzuļu tautas namā notika pensionāru vakars, uz kuru sagājām visi kopā, pasēdējām, pasmējāmies, uzreiz jūties kā cits cilvēks. Bieži vien pietiek ar mazumiņu, lai justos labāk. Citam patīk pačīkstēt, man dikti nepatīk tā čīkstēšana. Protams, ka reizēm kaut kas sāp, vairs jau nav tie gadi. Tad es labāk eju nūjot pa savu meža ceļu kilometru uz vienu pusi un kilometru uz otru. Veselībai tas nāk par labu. Galvenais, ka brauc garām mašīna un pasveicina – cik tas tomēr ir jauki. Reizēm šķiet, ka jaunā paaudze ir slimāka kā mēs vecie,” pasmaidot saka seniore.

Viens no veidiem, kā neļaut justies vientuļiem vecumdienās, ir turēties kopā ar citiem pensionāriem, kā to dara Bilskas pagastā. Vienīgi kādam ir jāuzņemas iniciatīva. Kā stāsta Monika, Mēros tā ir Stefānija Lapiņa. Viņa pagājušajā vasarā noorganizējusi ekskursiju uz Latgali. Pensionāri noīrējuši mikroautobusiņu un devušies apskatīt Daugavpili, par visu kopā samaksājot 14 eiro. Tā ir ne tikai kopā būšana, bet arī atmiņas, kas silda ziemas tumšajos un aukstajos vakaros. 

Interesēties pašiem, nevis sēdēt un gaidīt

Smilteniete Māra Puķīte jo­projām aktīvi seko līdzi Smiltenes sabiedriskajai dzīvei, pašvaldības darbam, norādot gan uz neizdarībām, gan protot uzslavēt paveikto. Pēdējos gados seniores ikdiena kļuvusi smagāka, jo, pasliktinoties vīra veselībai, daudz vairāk laika jāvelta rūpēm par mīļoto cilvēku, kurš pārvietojas vienīgi ratiņkrēslā. 

Smilteniete daudz nežēlojas, lai gan joprojām līdz galam nespēj dzīvot komfortalbi. Abu privātmāja atrodas vien pārsimts metru attālumā no pilsētas centra, bet tajā nav ievilkts ūdensvads. Šī problēma domniekiem ir zināma, taču ielā esot par maz iedzīvotāju, lai varētu rast risinājumu. “Nezinu, vai Smiltene nav vienīgā pilsēta, kurā nav publiskās pirts? Ūdeni ņemam no akas, kas mums ir kopā ar kaimiņu māju, tātad viena uz vairākām ģimenēm. Ūdens līmenis pēdējos gados ir krities, to visvairāk var izjust vasarās, kad tas ir tikai akas dibenā. Šajā mājā ienācām deviņdesmito gadu sākumā, tolaik nebūtu tik daudz birokrātisku šķēršļu kā tagad,” par dzīvi vecumdienās teic Māra.

Ikdiena nebūt nav viegla, arī emocionālajā ziņā, bet tas nenozīmē, ka var padoties. “Nedrīkst sēdēt un gaidīt, ir jāiet un jāinteresējas pašiem. Protams, cilvēku attieksme ir ļoti dažāda. Kad vedu vīru ratiņkrēslā pa ielu, esmu pat dzirdējusi frāzi – ko tu ar to mironi pa pilsētu staigā. Sāpīgi izjust ir arī cilvēku vienaldzību. Ja kaut kas uz ielas notiek, daudzi vidējās paaudzes cilvēki paiet garām kā tukšai vietai, taču jaunas meitenes un zēni piesteidzas palīdzēt. Ļoti priecājos, kad avīzē izlasīju par jauno Smiltenes slimnīcas vadītāju Didzi Lūkinu. Atceros viņu kā mazu puiku, tagad izaudzis par gudru cilvēku. Lieku cerības uz jauno vadītāju un ticu, ka viņam izdosies uzlabot situāciju,” cerību pilna ir pensionāre Māra.

Viņa labus vārdus velta Latvijas Samariešu apvienības Smiltenes nodaļai, kas senioriem palīdzējuši, arī biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola nekad neatsaka palīdzību un padomu. Arī poliklīnikā esot jauka medicīnas māsiņa. Bet ir iestādes, kurās nepastāsta par atvieglojumiem vai iespējām, kas senioru ikdienas dzīvi padarītu kaut mazdrusciņ vieglāku un lētāku. Piemēram, ka pirmās grupas invalīdi var saņemt atlaidi elektrībai. 

Māras kundze kā otru piemēru min nokļūšanu uz Vidzemes slimnīcu Valmierā. Par to, ka ir iespēja izmanot pakalpojumu – nolīgt mašīnu, kas par 44 eiro aizvedīs uz slimnīcu un atvedīs atpakaļ mājās, - viņai ir stāstīts. Toties to, ka, plānojot braucienu ar sabiedrisko transportu un savlaicīgi piesakot pasažieri ratiņkrēslā, kam attiecīgajā dienā nodrošinās ērtu iekāpšanu un izkāpšanu, Māra noskaidrojusi pati. “Un ar autobusu mēs abi bez maksas varam izbraukāt slimnīcu. Gadu gaitā, pati interesējoties, esmu ļoti daudz ko šādu noderīgu uzzinājusi. Jāseko ir visam līdzi, arī medikamentu cenām.  Ārsti reizēm mēdz izrakstīt dārgas zāles, bet tāds pats efekts ir cenu ziņā lētākām,” piebilst smilteniete.

Runājot par prieku, tas dzīvē jārod pašiem. Mārai vasarās patīk rosīties mazdārziņā, kurā bez dārzeņiem tiek audzētas arī puķes. Abiem ar vīru prieku sagādā grāmatu lasīšana, bet visvairāk uzmundrina mazmeitiņa, kas vasarās ciemojas pie vecvecākiem Smiltenē. “Ir jāprot pasmaidīt, pat  ja tev sāp. Ja būsi atvērts pret citiem, tad arī pasaule liksies skaistāka. Man šķiet, ka “Mazajā princī” bija teikts aptuveni tā – ka skaistāk par mīlestību ir darīt otram labu. Daudzi sirmgalvji jūtas vientuļi un aizmirsti. Mums nevajag daudz, nevajag dāvanas, kaut vai lai kaimiņš ieskrien aprunāties, apjautāties, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Viens zvans var tik daudz ko izmainīt vecam cilvēkam, jo tas nozīmē, ka mūs atceras. Zinām jau, ka nekādu lielu prieku mums vairs nebūs, tāpēc novērtējam katru mazo ikdienišķo prieku. Šodien spīd saulīte, un arī tas mūs priecē. Ja veselības problēmu dēļ nevar skaldīt malku, var darīt ko citu tā vietā. Mēs taču vēl eksistējam!” teic seniore.

Kādreiz viņai patika adīt, tagad ir citas rūpes. Taču Māra priecājas par jaunajiem cilvēkiem, kuriem, dzīvojot šodienas pasaulē, ir iespēja sa­sniegt daudz vairāk kā kādreiz viņiem. “Avīzē izlasām par jaunajiem, katrs kaut ko sasniedzis un dara, lai mūsu pilsēta būtu vēl labāka un skaistāka. Novēlu viņiem izdošanos arī turpmāk,” optimistiski saka Māra.


UZZIŅAI

Smiltenes novada Sociālais dienests ir pašvaldības iestāde, kas organizē un sniedz sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību Smiltenes novada iedzīvotājiem. Dienesta galvenās funkcijas ir sociālās palīdzības, sociālo pakalpojumu, sociālās aprūpes un sociālā darba pakalpojumu sniegšana un organizēšana pašvaldības teritorijā deklarētām personām, veicinot šo personu pašpalīdzību un iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē. Taču novadā darbojas arī apvienības un biedrības, kurās var vērsties seniori. “Ziemeļlatvija” skaidro, kādus pakalpojumus un iespējas tās sniedz.


Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola stāsta, ka biedrībā ikviens var vērsties saistībā ar invaliditāti. Stāstām cilvēkiem, kā atrisināt vienu vai otru situāciju, dodam padomus, ir gana specifiska informācija un tikai saprotami, ka cilvēks, kurš ikdienā nesaskaras ar invaliditātes problēmām, to nezina. “Palīdzam arī ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, piemēram, pēc operācijām vai gadījumos, kad pasliktinās veselība, un brīžos, kad iedzīvotāji vēl nesaņem valsts programmās noteikto palīdzību. Mēģinām nodrošināt gan ar ratiņkrēsliem, gan kruķiem, gan arī sēdpodu,” saka D. Vītola. 


Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļas vadītāja Maruta Vīgante stāsta, ka seniori visbiežāk nāk uz Veselības istabu, kur bez maksas var izmērīt asinsspiedienu vai noteikt glikozes līmeni asinīs. “Dažkārt pensionāri nāk parunāties par medikamentu lietošanu. Nodaļā var saņemt arī humāno palīdzību. Ja cilvēks nāks ar savu vajadzību, savu iespēju robežās viņam to sniedzam. Lielgabarīta mantas uz vietas neglabājam, bet darbojamies kā starpnieki. Nereti kāds piedāvā televizoru vai dīvānu, bet kādam citam tas tieši ir vajadzīgs. Reizēm pensionārs atnāk vienkārši parunāties, lai nejustos vientuļi. Mēs uzklausām!” teic M. Vīgante. 


Biedrības “Emmaus Smiltene” valdes priekšsēdētāja Ārija Indrikovska: “Mēs sniedzam atbalstu sociālā riska grupām, kurās ietilpst arī seniori. Jāņem vērā, ka mēs neskaitāmies kā pakalpojuma sniedzēji. Ja vērsīsies cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, esam gatavi atbalstīt dažādos veidos – gan ar apģērbu, gan mēbelēm. Katrs savu artavu pieliekam. Vientuļie un trūcīgie ar izziņām humāno palīdzību saņem bez maksas, pārējie – par simbolisku ziedojumu. Ja kāds dzīvo briesmīgos apstākļos, bet mēs to nezinām, nevaram arī palīdzēt. Tāpēc ir jānāk un jārunā. Piemēram, ja zināt, ka kaimiņam vai draugam klājas grūti, ir jāinformē.” 


Smiltenes Pensionāru apvienības vadītāja Aija Meldere stāsta, ka apvienībā ir gaidīts ikviens Smiltenes novada pensionārs. Pirmdienās no pulksten 11 līdz 13 klubiņā dežurē kāds no pensionāriem. Tad var pieteikties pensionāru rīkotajās ekskursijās vai braucieniem uz teātri. Tādi notiek itin bieži gan par pašu naudiņu, gan pašvaldības atbalstītie. 


“Apvienībā esam 22 biedri un visiem Smiltenē ir sadalītas ielas, pa kurām ar domes sarūpētu dāvanu ejam sveikt apaļos jubilārus vecumā no 75 gadiem, bet no 90 gadu vecuma sveicam katrā dzimšanas dienā. Klubiņa telpās iespēju robežās rīkojam dažādus pasākumus gan ar dzejniekiem, gan skolēniem, kuri mums uzstājas. Arī kultūras nams senioriem rīko pasākumus. Tradicionāli notiek Ziemassvētku un Lieldienu tirdziņi, kuros pensionāri piedalās ar pašu veidotiem darbiņiem un gardumiem. Pie sevis uz tikšanos aicinām arī mēru, namu pārvaldi, sociālos darbiniekus, lai pensionāri varētu noskaidrot sev interesējošo. Mums ir sadarbība ar Latvijas Pensionāru federāciju, ļoti mūs atbalsta pašvaldība un sociālie,” pastāsta A. Meldere. 


Latvijas Saramriešu apvienības izbraukuma brigādes aprūpētāja Inga Upeniece stāsta, ka pakalpojumu klāsts,  ko piedāvā un izmanto sirmgalvji, ir plašs – mazgāšanās, pēdu aprūpe, vešana pie ārsta, pārtikas piegāde, mājas uzkopšana, malkas nešana, veļas mazgāšana. Kādreiz pensionāri palūdz samariešiem viņus aizvest uz kapiņiem, jo nav citu iespēju sakopt aizgājušu tuvinieku kapu kopiņu. Šī palīdzība reizēm ir cilvēka lielākais prieks. Ir daži klienti, kuriem vairāk par visu vajag, lai samarietis kādu brīdi pasēž līdzās un parunājas. Lielākoties klientiem palīdzība tiek sniegta bez maksas, jo tie vispirms visas formalitātes ir nokārtojuši Sociālajā dienestā. Tie nav tikai vientuļie pensionāri.


Raksts sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu par valsts budžeta līdzekļiem.

20171127-0845-vraa.jpg

Dzīvesstāsti