Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tautas balss/8778: Divdesmit un divi gadi. Viena valsts.

Divdesmit divi gadi bija mūsu pirmās Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem - tas ir laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās.

Divdesmit divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.

Divdesmit gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai pēc diviem gadiem varēsim lepoties ar savu valsti? Divos gados pat viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz.

Cik daudz varam izdarīt mēs visi kopā - divi miljoni latviešu?Mēs stundām ilgi varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni. Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt?

Okupācijas laikā, 80. gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda joks, ko šodienas bērniem nesaprast. "Veikalā nav banāni? Bet vai tad jūs tos pieprasāt?" Šodienas bērni vienkārši pajautātu - "Nu kādēļ tad jūs neprasījāt tos banānus? Vai tas, kas sevišķs?"

Mēs nevarējām iedomāties, ka varētu prasīt. Pat veikalā redzot banānus, mēs paietu tiem garām.Tāpat mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.

Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu DOMĀS, tad tiek nosaukta VĀRDOS un tikai tad realizējas DZĪVĒ.

Savu pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā - tad tieši kāda ir mūsu Latvija?

ES IZSTĀSTĪŠU PASAKU.

Vislabākajā vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām.

Tās balti smilšainos krastus apskalo jūra - skaista un tīra. Cauri zemei plūst lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt. Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.

Uz katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu, paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas. Šīs zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi.

Cilvēki, televīzija un radio runā, dzied, raud un smejas latviešu valodā. Svētdienās ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un izpalīdzība. Gludi un kārtīgi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus.

Valsts eksporta bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku, koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.

Svarīgākos pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj, tieši balsojot. Valsti vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis - valsts Prezidents.

Zemi apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir zemessardzē. Šajā zemē nav noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu un slimu un vecu cilvēku.

Valsts visā pasaulē ir slavena ar talantīgajiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt.

Visā pasaulē runā par šo laimes zemi.

ŠĪ IR MANA LATVIJA. KĀDA IR JŪSU LATVIJA?

Vai uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai pieticīgi sapņi vairs ir sapņi? Tie, kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt, ne arī izvest dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemu tieksmju cilvēciņi. Viņu laiks tuvojas beigām.

Viņi baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā ar mūsu lielajiem. Aiz bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot, nedrīkstam gribēt. Pēc tam nokauj patiesību un neļauj to runāt - tā esot pārāk radikāla un dažiem var radīt kaunu, individuālās neērtības un materiālus zaudējumus.

Kā pēdējo iznīcina mīlestību - darba un radīšanas prieku. Bez sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām mēs būsim tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi.

Vislabāk lidostā, gaidot uz aizejošo reisu - ar visiem bērniem un ģimenēm.

NEĻAUJIET TAM NOTIKT. Izsapņojiet SAVU LATVIJU. Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim RADIET LATVIJU. Vissvarīgākās lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt - laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru.

Smaidīsim viens otram - uz ielas, veikalā, autobusā. Pasveicināsim un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens sirsnīgs un latvisks "Labrīt!"

Iedosim kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu otram cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst. Mīlēsim savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem.Sakopsim savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes.

Mācīsimies un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt. Pulcēsimies, spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums svarīgs. Teiksim un prasīsim pretī PATIESĪBU.

Nebrauksim projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus! Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību un uzmanību. Neviena pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu, smaržas, skaņas un draugu pleca sajūtu blakus.

Soli pa solim celsim savu SAPŅU ZEMI.

Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Mēs varam vērtēt cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem vai frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā! Neklusēsim, ja zinām patiesību!

Šoruden neaizmirstiet - mums katram ir viena stipra balss! Mums katram ir iespēja izvēlēties savus pārstāvjus, kam uzticamies, pat ja no vēlēšanu saraksta jāizsvītro gandrīz visi citi vārdi. Ja neizmantosim šo iespēju, mums vēlāk nebūs tiesības kritizēt tos, kuriem ar savu bezdarbību esam ļāvuši Saeimā nokļūt.

Vēl divi gadi un atjaunotajai Latvijai būs divdesmit divi gadi.

Divos gados bērns aug, iemācās staigāt, runāt un kļūst par mazu, bet izteiktu personību. Divos gados maza zīle izaug par ozolu, kas nav sajaucams ar citiem kokiem un pēc gadu simtiem tiks drukāts uz naudas zīmēm.

Cik daudz divos gados varam izdarīt mēs visi kopā - divi miljoni latviešu?Iztaisnosim muguras un ievilksim elpu - mēs varam neticami daudz! JO MĪLAM SEVI UN SAVU SAPŅU ZEMI - LATVIJU!

Citas ziņas