Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Patiesība jāmeklē detaļās 5

Tagad, kad SVF Latvijai atvēl aizņēmumu līdz 5,2 miljardiem latu, daudzi runā par mūsu valsts apkaunojumu tajā ziņā, ka, lūk, Igaunija spējīga mums piedāvāt savu palīdzību.

 

Vispirms gribu atgādināt, ka Igaunijai tāpat pietiek savu problēmu, jau tiek runāts, ka arī viņiem nāksies lūgt aizdevumu. Ja premjers Ansips latviešiem piedāvā palīdzību, tad šis solis vairāk domāts igauņu tautas pašapziņas celšanai.

 

Kas ir tie faktori, kas Latvijai sagādājuši nepatikšanas ar maksātspēju? Vispirms tas ir ārējās tirdzniecības iztrūkums, importam pārsniedzot eksportu ik gadu par aptuveni 30 procentiem. Gadu gaitā tas ir milzīgs deficīts, ko vajadzēja ar kaut ko aizlāpīt. Talkā, protams, nāca Eiropas Savienības un ārvalstu tiešās investīcijas.

 

 

Bet daudzkārt lielāku atbalstu sniegušas ārvalstu bankas, galvenokārt zviedru, kas ar savu meitas banku starpniecību Latvijas kredītņēmējiem aizdeva nepilnus 20 miljardus latu (ieskaitot mūsu pašvaldību aizņēmumus). Un nu pēkšņi atklājies, ka vecās pārticības zemju bankas naudas vietā mums aizdevušas burbuļus, bet tagad prasa atdot ar procentiem jau reālu naudu.

 

 

Tā kā Latvijas visa veida nekustamie īpašumi zaudējuši savu nesamērīgi uzpūsto vērtību, tad ir noticis tas, par ko mēs vaimanājam.

 

Uz šī fona Igaunija izskatās labāk, bet tas nav politiķu ģenialitātes rezultāts. Šobrīd gribu minēt trīs ļoti svarīgus faktorus, par kuriem reti kurš ieminas, bet kuriem galvenā nozīme mūsu ziemeļu kaimiņu panākumos.

 

MantojumsPirms nepilniem trīsdesmit gadiem vācu materiālus rakstam "Igauņu variants", daudz studēju lieliskā tautsaimnieka Bronšteina publikācijas un man toreiz radās atbilde uz jautājumu, kāpēc igauņiem veikali pilnāki nekā latviešiem. Pats galvenais iemesls bija tas, ka Igaunija elektroenerģiju pārdeva citām republikām, bet Latvija to pirka.

 

 

Mūsdienās šos jautājumus nepārsūdzami regulē tirgus, un Igaunija elektroenerģiju eksportē, bet mēs importējam vidēji līdz 40 procentiem no patēriņa. Pērkam no Igaunijas un Lietuvas, arī no Krievijas. Labākā situācijā līdz šim atradusies arī Lietuva, un es gribētu redzēt, kādu dziesmu leišu brāļuki dziedās pēc gada, kad tiks slēgta atomelektrostacija.

 

Pašlaik elektrība ir galvenais Igaunijas ekonomikas balsts, un, kaut arī degakmens kūpināšanai reiz pienāks gals, igauņi jau būvē vēja parkus, kas ap 2020. gadu dos 30 procentus no patērētās enerģijas.

 

Latvieši, pēc dabas būdami kašķīgi, nevienā jautājumā nespēj panākt vienprātību. Jaunas termocentrāles mums nav vajadzīgas, vēja parki arī nav vajadzīgi, pat mazās upju spēkstacijas tiek noliegtas, arī koģenerācijas stacijas, kuras kurinātu ar biomasu, daudziem neliekas labas.

 

 

Ikviens Jānis, kuram minimāla teikšana, spriež pēc principa: ja netiek man, tad lai netiek nevienam. Un cik daudzas rūpnīcas mēs esam nopiketējuši? Plaukst tikai "mērkaķu bizness" - nopirkt gatavu ārzemēs un pēc iespējas dārgāk pārdot. Un visam pa starpu nejēdzīga birokrātija.

 

CilvēkfaktoriIgauņiem paveicies, ka viņi izjūt patiesu radniecību ar somiem. Neatkarības gados tieši somu investīcijas un alus dzērāju tūristu tūkstoši bija ekonomiku veicinošs faktors.

 

 

Latvijai vairāk sanācis berzēties ar krietni augstprātīgākiem vikingiem, viņu investīcijas kalpojušas galvenokārt peļņas izvešanai. Somu tautai liktenis bijis nesalīdzināmi sūrāks, ja salīdzina ar zviedru gadsimtiem ilgo miera ostu, tāpēc arī šo tautu attieksme pret neatkarību atguvušajām kaimiņtautām ir atšķirīga.

 

Daudzkārt jau padomju okupācijas gados spriedām, ka igauņi lielāki nacionālisti, ka ikviens igaunis ar lielu stūrgalvību pretojas Maskavas uzspiestajai "tautu draudzībai". Un mūsu kaimiņiem - gan igauņiem, gan lietuviešiem - paveicās tajā ziņā, ka republiku vadībā izvirzījās komunisti, kuri pirmām kārtām domāja par savu tautu.

 

 

Gan lietuvieši, gan igauņi masveidā stājās kompartijā, lai visus iespējamos vadošos amatus ieņemtu savējie.

 

Atceros, ko man kādreiz stāstīja slavenais kolhoza priekšsēdētājs Vilis Veinbergs. Viņu Jānis Kalnbērziņš iekļāvis delegācijas sastāvā, kas braukusi uz Tallinu. Kad viens no delegācijas dalībniekiem CK sekretāram iejautājies, kāpēc Igaunijā vadošos amatos tik maz krievu, igaunis atbildējis: "Tiem, kas iebrauc, mēs dodam trīs gadus, lai iemācās valodu. Kas to nespēj, mēs to skaitām par sliņķi un amatos nevirzām."

 

Kad Latvijā Pelše impulsīvajam Hruščovam apsūdzēja Berklavu, mūsu tautas nacionālās intereses tika pasludinātas par ķecerību. Bet Latvijai bija vēl kāda cita īpatnība - Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs kopā ar armijas izlūkdienestiem un visādām citām palīgstruktūrām.

 

 

Igaunijā padomju armijas skaitliskais sastāvs bija nesalīdzināmi mazāks, un izšķirošajā 1991. gadā šā grupējuma priekšgalā atradās ģenerālis Džohars Dudajevs, kurš simpatizēja tautu neatkarības centieniem. Igaunijā pat omoniešu bandu neizdevās izveidot. Raksturīgi, ka tikai Latvijā pastāvēja divas prokuratūras.

 

Pēc pilnīgas neatkarības atjaunošanas tieši no Latvijas bija visgrūtāk izdabūt ārā padomju armijas paliekas, un pretēji visiem līgumiem beigu beigās Rīgā palika dzīvot ap 20 tūkstošiem militārpersonu, kurām vajadzēja aizbraukt uz "matušku".

 

Tā kā Latvijā lielo rūpnīcu vadībā bija galvenokārt iebraucēji, tieši viņiem veicās sagrābt materiālās vērtības - jau sākot ar Gorbačova kooperatīvu laikiem. Zīmīgi, ka bijušie čekisti, starp kuriem bija arī Latvijai lojāli cilvēki, ātri vien iekļāvās gan legālā, gan nelegālā biznesā, jau savlaicīgi likvidējuši latviešu dibinātās firmas.

 

 

Iekļaudamies mežonīgā kapitālisma stihijā, šie cilvēki nodarbojās gan ar reketu, gan kontrabandu, nereti apšaujot viens otru. Tikmēr latvieši sāka cīnīties savā starpā par mantojuma atgūšanu, sanaidojot brāļus ar māsām.

 

 

Nesen Sergejs Dorenko Maskavas televīzijā lielījās, ka viņa draugi Daugavpilī un Rīgā dzīvojot lepni, jo Latvijā visa saimniecība atrodoties krievu (krievvalodīgo) rokās, bet paši latvieši tikai "taisot politiku". Vērtējums, manuprāt, vienpusējs, bet patiess tiktāl, ka Igaunijā un Lietuvā šīs tendences izpaudušās mazāk.

Komentāri 5

cosmo

nu man jau nu liekas tās mazās spēkstacijas Gobas kungs maz mums procentos elektrību pienes,vairāk postījumu no viņām kā labuma un ne jau nu mēs nopiketējām rūpnīcas!un ja pie tam vel jaieperk no tām upju spēkstacijām elektroenerģija par daudz aukstāku samaksu kā jāpardo tad nu tur vairāk sliktuma kā labuma.

pirms 9 gadiem, 2009.01.10 10:17

tā ja

Kamēr kaimiņi strādā, latvieši noņemas ar sadomazohismu.

pirms 9 gadiem, 2009.01.10 18:39

pofig

"...Uz šī fona Igaunija izskatās labāk,..."
---------

Izskatās labāk arī tāpēc, ka kredītus ņēma krietni agrāk...

pirms 9 gadiem, 2009.01.11 00:08

prahtweeders

Sveiki Gobas kungs.Atkal pēc kārtas.
Es jau protams nezinu,varbūt igauņu valdība arī sēž bez līdzekļiem, taču ,redziet,naudu viņi sola mums nevis otrādi un tāpēc pasaules acīs izskatās pēc prātīgiem saimniekiem kamēr mūsu mīļo republiku Eiropā vairs neņem par pilnu un grib tikai vienu - lai brūkot tās ekonomikai neparautu līdzi kaimiņus.Latvija pašreiz ieguvusi tik burvīgu starptautisko reputāciju ka to var raksturot vienīgi ar necenzētiem vārdiem un,jūs taču zinat,lai nomazgātu kauna traipus Rietumu pasaulē vajadzīgi gadu desmiti.
Zviedri nekad nav bijuši tie labākie cilvēki bet vai kāds ar varu lika naudu ņemt.Man iznāk pietiekami braukāt pa Vidzemi un uz Rīgu un daudz esmu redzējis kredītus sagrābušos pāvus kas tagad sēž zaļganām sejām un beidzot saprot ka Rokfellers no viņiem neiznāks.Kā teica kads vecas latviešu kriminālfilmas varonis - nerij to ko tev var paņemt atpakaļ kopā ar kuņģi.
Piedodiet,bet kāda muša jums iekodusi par mazajām HES.Tās derēja Ulmaņlaikos kad ar vienu tādu pietiktu lai apgādātu Valku ar Smilteni un vēl Strenčus varētu pieķert klāt bet šodien ir pavisam citi patēriņa apjomi.
Nu un pats galvenais - mūžīgais jautājums kāpēc igauņi ar leišiem varēja bet latvieši nē.Ģeogrāfija godātais kungs,tikai ģeogrāfija.Jebkura vara kas jebkad iekaroja un iekaros visu Baltiju kopumā vienmēr izvietos savu štābu Rīgā un sēdēs uz kakla tieši latviešiem.Jebkurš migrantu mērkaķis kas krievu laikos brauca uz Baltiju vispirms domāja par Rīgu.Jūs taču zinat ka divas trešdaļas Latvijai domāto preču tolaik izpirka okupācijas garnizoni un iebraucēji tā kā veikalu plaukti Latvijā faktiski bija pat pilnāki nekā kaimiņiem.Hruščovs 1959.gadā atbrauca uz Rīgu nevis Tallinu bet varēja taču gadīties otrādi un ticiet man tad krieviski runātu arī Igaunijā.
Šodien ir zināms ka somi savulaik par piedalīšanos karā prasīja no Ādolfa Igauniju un plānoja to pārsomot.Kāda tur tautu draudzība,somi ar igauņiem sadzīvo kā mēs ar leišiem,ne labāk ne sliktāk.Neesmu tik daudz somu savā mūžā saticis,bet,ar kuriem gadījies runāt,viņi uzskata ka savu brīvību pratuši aizstāvēt un kaimiņu tautas lai kuļas kā māk.90.gados igauņi bija gatavi pielūgt somu šeptmaņus kā dievus un tie protams šādu iespēju izmantoja.
Noslēgumā,par migrantu virsnieku palikšanu Latvijā lielā mērā ir atbildīgs kāds spruksts kas konkurēja ar Zatleru par prezidenta amatu.Ap 1992 - 1993 par to taču rakstīja avīzes jo viņš kaut ko nesadalīja ar saviem izpalīgiem.Varbūt kādreiz uzrakstīsiet par šo tēmu plašāk,ko tad jūsu gados vairs baidīties.

pirms 9 gadiem, 2009.01.12 14:37

trakais

Nu ja, latviešu komunisti jau nedomāja par savu tautu, vai ne Gobas kungs, Jūs jau arī bijāt KP, tagad esat TP........liela atšķirība jau nav. Viss šis raksts it kā pavēsta mums ka lietas ir tādas kā tās ir, jo NEVIENAM citam nekad neizdotos neko labāku paveikt un kāpēc arī ir atbilde dota - jo nav savas elektrības un bija slikti komunisti. Par elektrību neko neteikšu, bet par komunistiem savu daļu vainas cienījamais raksta autors varētu uzņemties, vai ne?

pirms 9 gadiem, 2009.01.16 07:24

Lietotāju raksti