Karmena Līdumniece,

 11. c klase 

  ,,Nebaidies no pārmaiņām, baidies no dīkstāves" - šie vārdi man asociējas ar Smiltenes ģimnāziju. Šī skola ir pilna ar jauniem izaicinājumiem, draudzīgiem skolēniem, atsaucīgiem skolotājiem. Bet vissvarīgākais - šeit jūtu patīkamu kopības sajūtu.
   Smiltenes ģimnāziju par savu skolu saucu pusotru gadu. 9. klasē bieži domāju par to, kā iejutīšos citā skolā. Mēdzu pat raudāt no uztraukuma par to, ka nezināju, kas mani sagaida jaunajā skolā.  Dienā, kad atbraucu uz Atvērto durvju dienu, sapratu, ka tieši Smiltenes ģimnāzija būs tā skola, ko turpmākos trīs gadus saukšu par savu skolu.
   Šī skola rada ļoti labu pirmo iespaidu, manuprāt, vienaldzīgs nespēj palikt neviens. Atmiņā ataust smaidīgās sejas, laipnie cilvēki, kad pirmo reizi ienācu pa šīm durvīm. Varu droši apgalvot, ka šajā skolā ir vislabākā enerģija.
   Dzīvoju 60 km no Smiltenes, daudzi brīnās, ka mācos tieši šeit, bet tad atbildu, ka šī ir vislabākā vieta, kur mācīties. Šī nav tipiska pilsētas skola.
   Mana klase un audzinātājs. Šos divus vārdus sakot un par to iedomājoties, gribas no sirds pasmaidīt. Šo nepilno divu gadu laikā esmu ieguvusi daudz patiesu draugu. Nebiju gaidījusi, ka klasesbiedri būs tik nesavtīgi un komunikabli. Atļaušos teikt, ka pieņemtais stereotips par to, ka c klases ir visdraudzīgākās, ir patiess.
   Piederības sajūtu šai skolai radīja arī tas laiks, tas pusgads, kad dzīvoju ģimnāzijas internātā. Tie trīsdesmit cilvēki, kas tur dzīvoja kopā ar mani, bija mana otrā ģimene. Iespējams, tieši laiks, ko pavadīju šeit, iedrošināja mani vēl vairāk, jo sapratu, ka neesmu vienīgā, kas atnākusi uz pilnīgi citu vietu.  
   Katru dienu uzzinu ko jaunu par šo skolu. Par tās vēsturi, tradīcijām - Aerobikas festivāls, Prezidenta kronēšana, Ģimnāzists un ģimnāziste, Ziemassvētku pasākums. Tie ir mirkļi, kad sanākam kopā, lai parādītu, uz ko katra klase ir spējīga. Un pats jaukākais ir tas, ka nepastāv šis uzspīlētais sacensību gars. Šogad, kad biju Dzejas dienu pasākumā, mani pārņēma tik ļoti pacilājoša sajūta.

   Ar lepnumu saku, ka Smiltenes ģimnāzija ir mana skola.

Laura Vizule,

7.b klase

   Smiltenes ģimnāzijā es mācos tikai 1. gadu, bet sajūta ir daudz patīkamāka, it kā es šeit mācītos jau 7. gadu. Tas ir tādēļ, ka šeit ir daudz omulīgāk un arī skolotāji ir daudz jaukāki.
   Jau beidzot 6. klasi, mani pārņēma īpašas sajūtas par to, kā būs mācīties lielajā skolā - Smiltenes ģimnāzijā.

   Tad man tā likās kā jauna pasaule, kas jāiepazīst. Bija arī uztraukums un mazliet arī raizes par to, kāda būs mana klase, kas būs audzinātāja un kā man veiksies mācībās šajā skolā.
   Vasaras brīvlaiks pagāja nemanot, un pilnīgi pēkšņi bija pienākušas adaptācijas dienas. Pirmā diena bija vissatraucošākā. Sākās interesants skolas iepazīšanas laiks. Beidzot varēju kārtīgi uzzināt visu par klasesbiedriem un skolotājiem. Tā likās kā jaunas lapas pāršķiršana savā dzīves grāmatā...

   Mācību gads kopumā iesākās fantastiski. Lai arī 1. septembris nebija no siltākajām dienām, tas nespēja izjaukt šo lielisko dienu un manu labo noskaņojumu.
   Mūsu audzinātāja mūs sāka iepazīt, un viņai tas izdevās rekordlielā ātrumā. Jau oktobrī 7. klašu iesvētībās ar aizsietām acīm viņa mūs varēja atšķirt pēc gaitas un tikai aptaustot seju. Mēs ļoti viņai esam pieķērušies.

   Arī pārējie skolotāji mums ļoti iepatikās jau pēc pirmajām stundām, jo viņi uzreiz mūs piesaistīja ar savu optimismu, mīļumu, labsirdību, atbalstu un vienmēr esošo prieku. Lai arī dažreiz skolotāji padusmojas uz kādu, tas nav bez vainas.

   Nevar jau vienmēr būt perfekts, bet skolotāji to saprot un ilgi nedusmojas. Skolotāji mums piedod mūsu nedarbus, un tieši tādēļ, manuprāt, nevarētu būt labāki skolotāji kā tieši šeit.
   Daudzi domā, ka pret mani izturas savādāk un pat nedaudz labāk tikai tādēļ, ka mana mamma strādā šajā skolā, bet tā nav. Es esmu priecīga par to, ka šeit nešķiro bērnus pēc tā, cik labi pazīst viņu vecākus vai radiniekus. Tādejādi pret visiem izturas vienlīdzīgi.
   Vienīgā nepilnība šajā skolā varētu būt tualešu trūkums, jo bieži jāiet uz citu korpusu, bet tas jau nav nekas tik būtisks, un to var pieciest.

Šī skola ir vieta, kur katru dienu izejot pa skolas ārdurvīm, jau ļoti vēlos nākošo rītu atgriezties.
   Tā kā skola ir gandrīz vai mūsu otrās mājas, es ļoti priecājos par to, ka mācos tieši Smiltenes ģimnāzijā, zinu, ka tieši šeit ir mana īstā vieta. Pat tad, kad beigšu 12. klasi un studēšu citur, zinu, ka ik pa laikam atgriezīšos šeit.

   Kaut vai tikai tādēļ, lai atkal pastaigātu pa gaiteņiem, kur bijuši tik daudzi jautri brīži, lai atkal satiktos ar skolotājiem, kas mūs vienmēr atbalsta, lai atkal gaidītu to īpašo nākamo reizi, kad varēšu šeit atkal iegriezties.

Rinalds Riekstiņš,

7.a klase

   Mana skola ir Smiltenes ģimnāzija. Šī skola, kas dažu mēnešu laikā kļuvusi mīļa, šogad svin 100 gadus. Es mācos šajā skolā pirmo gadu. Tas ir nopietns iemesls ieskatīties skolas vēsturē.

   Tā sākumā dibināta kā tirdzniecības skola 1909. gada 24. augustā. 1928. gadā tai piešķir valsts ģimnāzijas vārdu, tā atrodas pilsētas centrā. Otrā pasaules kara laikā skolas ēka nodeg. Šie notikumi ir ļoti traģiski.

   Ģimnāzijas vārdu skola atgūst 1996. gadā. Šobrīd no 50 strādājošiem skolotājiem mani māca 12 skolotāji un lepojos, ka esmu viens no skolas 550 skolēniem. Šajā skolā ir prieks mācīties un klausīties zinošu skolotāju teiktajā.
   Īpaši vēsturisks ir skolas vecais korpuss, kur atrodas direktores kabinets, zāle un mācību klases. Šī skolas daļa ir kā skolas simbols. Man vislabāk šeit patīk ēdnīca, jo tur garšīgi gatavo. Savukārt skolas lielākā daļa izvietota jaunajā korpusā.

   No jaunā korpusa man vislabāk interesē bibliotēka, jo tur var izmantot internetu, arī mana klase atrodas jaunajā korpusā, trešajā stāvā. Man ļoti patīk skolas jaunā piebūve, kas ir moderna un ērta. Esmu vairākkārt lūdzis atslēgas dežurantes postenī.
   Skolā notiek daudz pasākumu, un te daudz iespēju. Šogad necerēti pārbaudīju savus spēkus izteiksmīgas runas konkursā. Pārstāvēju savu klasi Draudzīgajā aicinājumā, kurā dāvina grāmatas un atceras Kārļa Ulmaņa vēsturisko aicinājumu.

   Protams, nevar aizmirst par Aerobikas festivālu, kas rosina būt pirmajam, kas rosina būt kustīgam un savaldīgam. Priecājos, ka mūs novērtēja, ieguvām iespēju spēlēt boulingu. Priecājos, ka varu uzstāties skolas simtgades pasākumos.
   Skolai ir vairākas vizītkartes. Ar lieliem panākumiem darbojas jauktais koris „Lido". Sporta hallē notiek sporta treniņi, un savu muskuļu spēku var trenēt trenažieru zālē. Es izmantoju sporta halli un dažreiz trenažieru zāli, jo tur es sportoju. Pie skolas atrodas maziņš parks un balto bērzu birztala.

   Es domāju, ka šī skola ir vienīgā, kurai apkārt ir bērzu birztala. Skola lepojas ar Mariku Svīķi ( es lepojos par to, ka viņa ir mūsu ģimenes draugs) un ar viņas darbiem, jo viņa ir sarakstījusi mūsu skolas himnu un dzejoļus par skolu. Lūk, skolas bukletā es izlasīju:
„Skola pie baltajiem bērziem-
Mūžīga gudrības grāmata..."
   Man ir prieks mācīties šajā skolā, padomāt par veselu gadsimtu. Interesanti, kā būs tālāk.

Andrejs Mažuks

  Šobrīd, baltu sniega mici pār acīm uzvilkusi, sniegā iesnigusi mana skola stāv. Mana skola! Skola, kas ir kā prāta, gaismas un cerību pils. Jā, tā es drīkstu teikt - mana skola, jo es to jūtu kā savu. Man patīk, jo manas otrās mājas ir skolā, tajā es pavadu lielāko daļu dienas.
  Ejot gar bērzu birzi, es ieraugu greznu pili. Kā slaidas meitenes acis mirdz manas skolas logi, lieli un plaši rīta krēslā tie izstaro divtik gaismas. Aiz aizkariem redzamas ēnas. Es varu tikai minēt, vai tās ir skolēnu vai skolotāju ēnas. Te ir arī skolas nerimstošā plūsma, skolēnu kņada un burzma. Nezaudējusi gadsimtu elpu, tā stāv stipra un droša, senlaiku bērzu birzs un sirma parka piekļauta. Nespēju iedomāties labāku atpūtu pēc mācībām kā pastaigu pa parku.
  Man patīk lēnas un mierīgas pastaigas laikā vērot savu skolu un apbrīnot tās varenību un skaistumu. Skatīties, kā uz stipriem pamatiem stāv varena celtne. Maldinošs var būt pirmais priekšstats, ka tā ir trausla un neaizsargāta.

  Gadsimtu vēji ir to norūdījuši. Skola ir kā māte, klusa un skaista, bet audzināšanā stingra un prasīga. Naktī skola iegrimst snaudā, bet varbūt tā tikai domā? Kad tuvojas vasara, tā kļūst skumja un domīga, jo uz brīdi sastings skolas dvēsele, pieklust skolas skanīgā balss.
Katrs skolēns ietek savā klasē kā pavasara strautiņš. Lielākas un mazākas rociņas cilājas. Skolēni ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Telpas mājīgas, skolotāji atsaucīgi. Klusa un mierīga ir skolas dzīve.
  Iekšējās telpas veido skolas dvēseli. Varenas kāpnes ved no stāva uz stāvu. Vecais skolas korpuss visvairāk ir saglabājis savu senlaicīgi skurbinošo elpu. Atrodoties skolas vecajā korpusā, pārņem sajūta, ka apstājas laiks. Šķiet - vēl vakar pa veco korpusu ritēja skolēni pirms mums. Šķiet, teju, teju manā priekšā iznirs kāds cilvēks no pagātnes.  

  Vērojot vecā korpusa griestus, var tikai apbrīnot cilvēku roku meistarību, kas veidojušas šo brīnišķo ēku. Uzcelt skolu, tas nav tik sarežģīti, bet grūti ir to veidot un ielikt tajā savu dvēseli. Dvēsele, kas nezūd pat pēc pārvērtībām un laika pieskāriena, tādējādi savijas pagātne ar mūsdienu nerimstošo kustību.

  Šķiet, kuru katru brīdi sāksies balle, balle skolā. Bet tas tā nav. Ir tikai ikdienas steiga un skolēnu norūpējušās sejas pirms kārtējās mācību stundas. Balstoties pret lielām, stingrām margām, plašas kāpnes ved augšup. Kas mūs sagaida tur? Arī šeit ir vēl viens skolās gaitenis, klāts nu jau ar nobružātu grīdas segumu, kas, neskaitāmu pēdu mīta, vietām ir pabalējusi kā pavasara strauta izskalots krasts.

   Apaļas lampas izgaismo telpas, bet gaismas stari nesilda, tikai izstaro aukstu elektrisko gaismu. Silda noteikti daudzās sveces, kas izgaismo telpu un silda mūsu sirdis. Liesmu zaķīši pielēj telpu. Kristāla pērlīšu varavīksnes atstarojās uz sienām kā netverami gaistošs zvaigžņu lietus. Pēc manām domām, krāšņi, mājīgi un svinīgi izskatās šī telpa. Tā ir gaiši izkrāsota. Šī telpa katru mīļu brīdi uzrunā ienācējus, katru ciemiņu pieņemot kā mājās.
  Pirmā stāva ēdamzālē katru dienu virmo ēdiena smarža, kas gaisa viļņiem veļas pa pirmā stāva gaiteni. Šī telpa ir vieta, kur skolēni var ne tikai paēst, bet arī izglītoties TV un mūzikas pavadībā, sajūta ir kā mājās.
  Rudenīga zelta lapu pieliets, sniega aizputināts vai pavasara lietus atveldzēts ceļš ved uz skolu. Un esmu priecīgs, ka manas skolas gaitas iet cauri skolai, skolai, kas ir kā pils, tādēļ es ar lepnumu varu teikt: „Mana skola ir kā pils!"
 

Sibilla Sarma,

 10.d klase

   Smiltenes ģimnāzija man ir skola, taču katram tā ir vieta, no kuras kaut ko gaida un pret to kaut ko jūt. Skolēna dzīve šeit izriet no bērna smiekliem un mūžīga draudzības zieda. No nenovērtējama darba, ko sniedz mums atvērtie skolotāji.

   Katrs esam personība, tāpēc galvenais ir novērtēt, ko skolā varam iegūt un ko sniegt citiem. Šeit mēs iegūstam īsu lietošanas pamācību lielajai dzīvei.
   Ar skolu man asociējas - draugi , saskarsme un grāmatas, laiks un teorijas... Taču pats galvenais ir mācības, kas dienu no dienas aizrit Smiltenes ģimnāzijā. Mācību stundas norit neparasti ātri. Laiks aizlido vēja spārniem.

   Mācības pašas par sevi ir lieta ko mācamies veikt, tas ir kas jauns un tāpēc sagādā kādas grūtības. Katra mācību stunda iemāca, ko jaunu, tā māca cilvēkam ne tikai teorētiski, bet arī emocionāli, tā liek cilvēkam nobriest. Nebraukāsim tikai pa putukrējumu, mācību stundā ir arī jāapgūst teorija, ko sniedz mums apkārtējie cilvēki.
   Draugi, klasesbiedri un skolasbiedri, kā arī skolas personāls mums kaut ko nozīmē. Tie sniedz mums atbalstu, ja nepieciešams un rada kopības sajūtu. Cilvēkam skola ir iemācījusi, ko nozīmē draugi un būt kādā vienotā kolektīvā.

   Skola bez nebeidzamām sarunām un skolēnu emocijām nav iedomājama. Tā ir cilvēka pirmā kolektīvā sabiedrība, kurai jāpielāgojas un jāmācas strādāt kopā. Smiltenes ģimnāzijā ir piepildīta ar skolēniem un to emocijām.
   Visinteresantākais ir tas, kas notiek ikdienā. Ka laiks aizbrāžas vēja spārniem. It kā šeit sekundes, minūtes un stundas neeksistētu, tikai gadi, kad atmostamies, jo laiks apdomāties.
   Smiltenes ģimnāzija - tā ir mana skola. Skola ir laiks, kad sevi pilnveidojam un tiecamies uz gaismu. Dens Mindao ir sacījis: „Bez kustības Visumā nav iespējams neko radīt."

   Tā arī es varētu teikt - bez kustības skolā neko neapgūs. Smiltenes ģimnāzija ir pasaule ar baltām debesīm un dziļiem, ziliem ūdeņiem, kur paverot logu var aizlidot uz plašu, skaistu nākotni. Tā apgaismo un iedvesmo, iemāca mīlēt un cienīt.

 Zelda Althabere

   Mani sauc Zelda Althabere, es mācos Smiltenes ģimnāzijā un ar to lepojos. Lai gan trīs pakalnu pilsētā dzīvoju tikai dažus mēnešus, esmu paspējusi jau iemīlēt šo vienu no Vidzemes pērlēm. Ik rītu ceļš uz skolu pie baltajiem bērziem ir mans ikdienas monologs. Jūtos tā, it kā šeit dzīvotu visu mūžu.
   Pirmajā reizē, kad atvērto durvju dienā ienācu Smiltenes ģimnāzijā, sapratu, ka vēlos mācīties tieši šeit. Laikam uzmanību sākumā piesaistīja modernie kabineti: ķīmijas, fizikas, bioloģijas... varbūt jaunā piebūve?!

   Kaut gan visdrīzāk mani aicināja jaukā un draudzīgā atmosfēra, kas valda skolā. Man šeit iepatikās, un tāpēc no Jaunpiebalgas atbraucu mācīties tieši Smiltenes ģimnāzijas 10.klasē.

   Septembra beigās kādā mūzikas stundā skolotāja mācīja dziedāt mūsu skolas himnu. Šo dziesmu es dzirdēju pirmo reizi. Marikas Svīķes patiesie un emocionālie vārdi, kurus lieliski papildina Agra Celma plūstošā melodija, man ilgi pēc stundas beigām domās skanēja vēl un vēl. Es nereti mēdzu dungot dažādas melodijas un tajā pašā vakarā, ejot mājās gar skolu, uzdrošinājos padziedāt pusbalsī..., tad šī dziesma šķita savādi tuva un mīļa.
   Katru rītu ar smaidu dodos uz skolu, jo man šeit patīk, man patīk balsis gaiteņos, dzīvība, kas valda Smiltenes ģimnāzijā. Un, lai tas izklausās mazliet dīvaini, man patīk agrie konsultāciju rīti, kad, šķiet, mūsu un skolotāju prāti mostas kopā, patīk skolas pedagogu stingrība, nepiekāpība un vienlaikus labestība, un sirdsgudrība darbā ar mums - tik dažādiem rātni nerātniem jaunās paaudzes pārstāvjiem, patīk ģimnāzijas jaukās tradīcijas un īpašā gaisotne svētku brīžos, arī garās rindas ēdnīcā, nepacietīgā bakstīšanās ar paplātēm, nekaunīgā pielīšana rindas priekšgalā un smiekli, tie labsirdīgie bērnu smiekli, kas piepilda šo skolu un pagalmu.

   Jā, šī skola ir lieliska vieta, kur iegūt zināšanas un prasmes turpmākajai dzīvei. Skolotāji māca ne tikai konkrētajā mācību priekšmetā, bet palīdz mums katram veidoties kā patstāvīgi domājošai un attīstītai personībai.
   Smiltenes ģimnāzija ir skola, ko es, ne mirkli nedomājot, varu saukt par savu, jo es šeit jūtos laimīga. Un mani fascinē atziņa, ka jau simts gadus par savu šo skolu ir saukuši un sauc gan visā Latvijā pazīstami, gan pavisam sveši cilvēki. Tomēr mums visiem kopīgs varētu būt ceļš uz skolu nozīmīgajā 100.dzimšanas dienā, jo jubilāre atvērta ikvienam savējam un skolas baltie bērzi klusi sveicina visus bijušos un esošos skolasbērnus.
   Novēlu katram Latvijas skolēnam atrast savu skolu, kurā mācīties un justies labi. Mana skola ir Smiltenes ģimnāzija, un esmu pārliecināta, ka šo laiku visu mūžu atcerēšos ar labām un prieka pilnām atmiņām.

Signija Kopeika
9.b klase 

 „Cik daudz gaismas uz ceļa,
Pa kuru mums jāiet...
Iesim
Saņemt
Un starot,
Un dot."
/O.Vācietis./

   Smiltene, mazā Vidzemes pērle, triju pakalnu ielokā Tu staro spoža jo spoža. Daudzu cilvēku sirdīs esi uz mūžu ierakstīta, jo šeit paiet bērnība, skolas gaitas, jaunība, darbs un pienāk dzīves novakare. Smiltene, Tu esi arī mana pērle, jo šeit ir mana piedzimšana, mana bērnība un mana Gaismas pils - Smiltenes ģimnāzija.
   Pirmie dzīves gadi mums ir balti, un tad pienāk laiks, kad atveras brīnumaina pasaule - skola. Es esmu skolēns! Un ne tikai skolēns, bet - Smiltenes ģimnāzijas skolēns. Tas skan lepni!
   Ir labi, ja skolā var justies atraisīti, vajadzīgi, svarīgi un gaidīti. Skolā, kur dienas paskrien vēja spārniem un atnes katrreiz ko jaunu, interesantu, skolā, kas sniedz mums jaunas zināšanas, iespējas. Esmu lepna, ka mācos un mācīšos Smiltenes ģimnāzijā, jo tā, protams, ir mana labākā skola.
   Esmu pārliecināta, ka mūsu skolas skolotāji vēlas redzēt savus audzēkņus zinošus, godīgus, labestīgus, spējīgus brīvi un atbildīgi lemt un rīkoties, sabiedrībai uzticīgus savas Tēvzemes patriotus. Lai skolēniem ir cieņa pret dabu, pret otru cilvēku! Mūsu skolas skolotājus es gribu salīdzināt ar Imanta Ziedoņa cilvēkiem:
„.. baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
.. baltās darbdienās
Balti svētki ir."
   Cik jauki katru rītu satikt smaidošus un zinošus skolotājus, kas mums, skolēniem, katram ļauj izpausties kā personībām, neapslāpējot tās; mēs to cenšamies pierādīt ar saviem darbiem, saviem talantiem.

   Daži no mums ir klusāki, daži skaļāki, miermīlīgi un nerātni, aši un apdomīgi, bet tieši tas skolēnus padara par īpašiem. Nevienam nav dubultnieku, un tas ir labākais, kas valda cilvēku vidū!

   Paldies skolotājiem, kas pamana un veicina mūsu izaugsmi, mūsu pašattīstību un pašapliecināšanās spējas!
   Nē - garlaicībai!Esam šeit, savā Smiltenes ģimnāzijā, lai kļūtu vēl labāki, vēl gudrāki.

Monta Krūmiņa,

 7.a klase  

   Smiltenes ģimnāzijā mācos es, mani draugi un vēl daudz jauku bērnu. Draugi un paziņas par manu skolu izsakās ļoti pozitīvi. Es pati domāju, ka mana skola ir ļoti jauka. Ģimnāzijā man visvairāk patīk skolotāji un tas, ka skolēni ir ļoti draudzīgi. Mani mīļākie mācību priekšmeti ir krievu valoda, mājturība, bioloģija un vēsture.
   Kad skolā norisinās pasākumi, tie parasti ir ļoti daudzveidīgi un pārdomāti, bagātināti ar skolēnu un skolotāju izdomu un kopīgi ieguldītu darbu. Skolā lielākie pasākumi, kuros esmu piedalījusies, ir septīto klašu iesvētības un skolas Ziemassvētku sarīkojums.

   Viens no vislielākajiem pasākumiem mācību gada laikā ir aerobikas festivāls. Tajā katra klase apgūst soļus, kurus iemāca sporta skolotāji, pēc tam izdomā horeogrāfiju, vizuālo izskatu un mūziku. Pēc manām domām, tas ir viens no interesantākajiem notikumiem skolā.
   Skolā gandrīz katram bērnam ir skapītis. Tāds ir arī man, to izmantojam kopā ar vēl divām meitenēm. Tajā novietojam grāmatas, lai nebūtu tik smagas somas. Kas man skolā patīk vislabāk? Tā ir jaunā skolas piebūve. Tur atrodas svešvalodu mācību kabineti, psihologa kabinets un plašs foajē.

   Smiltenes ģimnāzijai ir sava himna, karogs un skolas logo. Šajā gadā aprit 100 gadi, kopš dibināta skola, kurā mācījusies mana mamma un kurā mācījies mans tētis un brālis.

   Šajā laikā ir izveidojusies tradīcijām bagāta skolas vēsture. Mana skola ir draudzīga un atvērta visiem, šeit ir rosīga skolas dzīve, jauki skolotāji un interesants mācību darbs, moderni mācību līdzekļi, garāki starpbrīži.
   Man patīk mana skola, un es savā skolā jūtos ļoti jauki. Ir interesanti nākt uz skolu mācīties, uzkrāt zināšanas un satikt labus draugus. Es uz skolu eju ar prieku.

Matīss Bērzs,
9.b klase 

   Smiltenes ģimnāzija ir mana skola. Tā varēja būt jebkura cita skola Latvijā, bet tieši Smiltenes ģimnāzija ir mana.
   Jautāsiet, kāpēc? Tam it kā nav nozīmes, bet es droši varu teikt: esmu dzimis skaistā mazpilsētā, Smiltenē, kura savos izmēros ir maza, bet garā - liela un stipra.

   Varbūt arī tāpēc, ka šajā mazpilsētā nav daudz skolu, kuras var izvēlēties.
Ģimnāzija man nozīmē ko īpašu, it īpaši - laiks, kas rit, kamēr es šeit mācos. Droši vien līdzīgi būtu bijis arī kādā citā skolā, bet tas vairs nebūtu tas.

   Tas kļūtu par pavisam citu stāstu, citām personām man blakus, varbūt tas man liktu mainīt savus dzīves mērķus.
   Šajā skolā mani saista tas, ka te ir mācījies arī mans tēvs un viņš nebija starp sliktākajiem. Apzinos, ka pēdējā laikā neiet man viegli šeit, skolā. Vārdi no dažu klasesbiedru puses liek domāt, ka es neapzinos, ko daru.

   Tā nav, es ļoti labi zinu, ka viss iet galīgi šķērsām, bet man nav laika to izlabot. Nē, tas nav attaisnojums! Tā mēs visi sakām, kad nav laika. Ir, tikai jāmāk izmantot tā, lai paspētu visu svarīgāko.
   Šī ir skola, no kuras es atcerēšos klases kolektīvu, vairākus skolotājus un jokus, ko mēs par viņiem domājam. Joki nav ļauni, vairāk kā mirkļa vitamīnu deva. Noteikti atcerēšos, kā ar klasi braucām ekskursijās, palikām skolā pa nakti, kā cīnījāmies par aerobikas balvu...
  Ak Dievs! Es jau runāju tā, it kā mēs šķirtos uz mūžu un nekad vairs neredzētos, izsaku vārdus, kas iederas pēdējās 10 minūtēs pirms aizbraukšanas. Tā noteikti nebūs, es zinu! Kādai man tuvai mūzikas apvienībai dziesmā ir interesanti vārdi, ko varētu teikt pēdējā skolas dienā, bet es gan skaļi to nedarīšu.

   Visu, ar ko man saistās šī skola, es ņemšu sev līdzi dzīvē, - piemiņu par baltajiem bērziem, kur skrējām krosu, iegūto zinību vērtību un laiku, kas ir bijis un nekad vairs neatgriezīsies.

   Katrs pagātnes notikums likumsakarīgi atbalsojas nākotnē, tāpēc ģimnāzija ir ļoti svarīgs posms. Droši varu teikt: „Smiltenes ģimnāzija - mana skola." 

Maija Gavare,

10.a klase 

   Jau pagājuši desmit prieka, bēdu un saviļņojumu pilni gadi, kopš es kā maza, bižaina meitenīte, iekrampējusies mammas siltajā, drošajā rokā devos uz skolu, kas tolaik vēl likās auksta un drūma.

   Gadiem ejot, Smiltenes ģimnāzija kļuva par manu skolu - manu mīļo, drošo mammas roku papildināja skolasbiedru uzticamie smaidi un skolotāju mācīt gribošās acis. Es sāku redzēt savu skolu siltu un tuvu. Es sāku redzēt Smiltenes ģimnāziju, kā savu skolu, kā savas otrās mājas, kā drošu zemi, pret kuru atsperties, lai tiktu tālāk, lai būtu labāk.
   Šķiet, Smiltenes ģimnāzija manā sirdī vienmēr ieņems īpašu vietu. Manā skolā paliks manas atmiņas - nedarbi un svētku reizes, mani sasniegumi un mani skolotāji, kas vēl aizvien būs tikpat dzīvespriecīgi un optimistiski.

   Tik to gan es varu sacīt, ka skolotāji nemainīsies, viņi mainīs pasauli ap sevi, mācot nepieredzējušos pasaules būvētājus, turpinātājus un balstītājus. Mani skolotāji - gaišais „labrīt", neviltotais „paliec" un mīļais „viss kārtībā".
   Skolotāji veido skolu, bet to dara arī telpas - siltās, drošās, mājīgās. Telpas, kas ļauj viegli, bet pamatīgi uztvert visu, ko vien skola spēj sniegt - pamatu, uz kura balstīties, pašapziņu, ar kuru lepoties, mērķi, par kuru cīnīties. Smiltenes ģimnāzija man paliks prātā ar ikdienas rūpēm un uzdevumiem.

   Laipni dzeltenais vecais korpuss manā atmiņā būs, kā sirds dziesma mūzikas stundā, kā silts ēdiens garajā starpbrīdī un kā svētku pasākums aktu zālē. Graciozo balto jauno korpusu es atminēšos ar karti ģeogrāfijā, ar formulu fizikā, ar eksperimentu ķīmijā. Jauneklīgi zilais valodu korpuss vienmēr būs manās domās ar jaunu vārdiņu apgūšanu svešvalodās.

   Tas viss liekas tik tuvs un mīļš, tik labs un pašsaprotams! Man tikai mazliet bail to visu pazaudēt, to visu kādreiz aizmirst.
    Es zinu, ka Smiltenes ģimnāzijā vēl mācīšos tikai, jā, tikai divus gadus. Es drīz iešu prom, palaidīšu silto mammas roku, pateikšu: „Uz redzēšanos, mana skola, mana pilsēta, mana bērnība!" Es par spīti liktenim Smiltenes ģimnāziju turēšu dziļi ieslēgtu savā sirdī, domās un atmiņās.

   Mana skola ar baltajiem bērzu vīriem, kas ik gadu, uzvilkuši dzeltenas frakas, sagaidīja mani 1. septembrī, kas ik gadu, tērpušies zaļos apmetņos, pavadīja mani vasaras brīvlaika gaitās, paliks mans patvērums, mana miera osta, mana bērnības zeme.
   Smiltenes ģimnāzijā mazais, bailīgais meitēns ir izaudzis par pašapzinīgu, mērķtiecīgu un godīgu cilvēku. Tieši savā skolā viņa kļuva par tādu kāda tagad ir, tieši savā skolā viņu mācīja nedarīt sliktu ne sev, ne citiem, tieši savā skolā viņa vispār saprata, kas ir labs un kas - ļauns.

   Bižainā meitenīte ir izaugusi, kļūdama par savā iztēlē radīto cilvēku - mani. Ar gaišu domu atminēšos savu skolu, ar gaišu vārdu par to stāstīšu. Mani skolas bērzi, mani skolas skolotāji, manas skolas telpas vienmēr būs gatavi mani pieņemt, mierināt un atbalstīt. Smiltenes ģimnāzija - mana skola mūžīgi mūžos. 

Liene Krūmiņa,

 7.b klase

   Smiltenes ģimnāzija-vieta, kur varu uzticēties skolotājiem, iegūt zināšanas un pilnveidot sevi, skola, kura laika gaitā ir pilnveidojusies un mainījusies.
Smiltenes ģimnāzija agrāk tikai dēvēta par Smiltenes vidusskolu. Lai gan šajā skolā es mācos tikai nesen, tomēr man ir diezgan daudz radinieku, kas Smiltenes ģimnāzijā ir mācījušies un mācās vēl šodien.

   Šajā skolā mācījās mana mamma, viņai ir labas atmiņas, jo ar šo skolu saistās pēdējie trīs vidusskolas gadi, kuri bija prieka un satraukuma pilni. Mana mamma šo skolu absolvēja 1989. gadā.

   Arī mans tētis mācījās Smiltenes ģimnāzijā, bet viņš tur pavadīja visus savus skolas gadus no 1.līdz 11. klasei. Arī viņam šī skola saistās ar priecīgām atmiņām, lai gan esot sastrādājis arī blēņas. Viņš šo skolu absolvēja 1982. gadā.
   Mana vecmamma arī mācījās šajā skolā, un tur viņa pavadīja savus vidusskolas gadus, viņas laikā tika celts jaunais korpuss. Smiltenes ģimnāzijā mācījās arī mana tante, onkulis, brālēns, māsīca ,tagad mācos es, mans brālis un mana māsīca.
   Es Smiltenes ģimnāzijā mācos tikai 5 mēnešus, man šis laiks ir bijis diezgan daudzu piedzīvojumu bagāts. Skolas sākums man asociējas ar jauno piebūvi, kuru atklāja pirmajā septembrī. Arī pirmās adaptācijas dienas bija izdevušās, tajās mēs iepazinām jauno klases kolektīvu.
   Smiltenes ģimnāzijā ir daudz vairāk interesantu pasākumu nekā citās. Šajā gadā jau ir aizvadīti astoņi pasākumi: Jaunā korpusa svinīgā atklāšana, Vislatvijas talka, Dzejas dienas pasākumi, 7. klašu iesvētības, Skolotāju dienas pasākumi, 10. klašu iesvētības, Skolas prezidenta balle un Ziemassvētku koncerts.

   Vēl jāsagaida ir 7 pasākumi: Aerobikas festivāls, Draudzīgā Aicinājuma diena, Mīļa sadziedāšanās diena, Žetonu vakars, Vēstures diena, Pogu balle, vislielākais pasākums šogad būs skolas 100 gadu jubilejas svinību diena.

   Manā skolā pavisam ir 22 mācību priekšmeti, pašlaik es mācos 15 no tiem. Beidzot pirmo pusgadu ar vidējo atzīmi 7,5 un augstāk, var kļūt par labo skolēnu, šogad viņus apbalvoja ar atzinības rakstu un skolas 100 gadu jubilejas kalendāru, šo labo skolēnu vidū biju arī es.
   Ģimnāzijā ir skolas ēdnīca, kur mani katru dienu sagaida siltas un garšīgas pusdienas. Ēdnīca ir atvērta jau no paša rīta, tad var paēst brokastis, ja nav paspēts to izdarīt mājās. Tur var iegādāties ļoti garšīgas bulciņas, saldumus un arī dzeramo.

   Tā kā Latviju ir skārusi inflācija jeb finansiālā krīze, tas ietekmēja arī mūsu skolas ēdnīcu. Lai gan cenas ir manāmi paaugstinātas, tas tomēr neatturēs skolniekus šeit ēst pusdienas, jo no skolas ēdnīcas garšīgās pārtikas nav iespējams atturēties.
   Smiltenes ģimnāzijā ir ļoti saprotoši un atsaucīgi skolotāji. Viņi palīdzēs, ja tas būs vajadzīgs, un sapratīs, ja būs kaut kas aizmirsies mājās. Ja pusdienas ir tieši pēc šīs stundas, tad tas skolotājs, kas vada šo stundu palaiž dažas minūtes no stundas, lai mēs tiktu ātrāk rindā, lai gan tas notiek reti, jo palaiž tikai tad ātrāk, ja esam visu izdarījuši un stundā esam bijuši kārtīgi un klusi.
   Mans klases kolektīvs, 7.b klase, manuprāt, ir pats labākais, jo 7.-9. klašu grupā mūsu vidējā atzīme bija visaugstākā. Noteikti pie tā pieder arī mūsu klases audzinātāja Irita, viņa vienmēr un visur ir kopā ar mums.
   Manuprāt, Smiltenes ģimnāziju es varu uzskatīt par savu, jo ikdienu pavadu tieši šajā skolā. Ģimnāzijā ir arī mans klases kolektīvs, mani draugi un mana ikdiena.

   Smiltenes ģimnāzijai es novēlu pilnveidoties, sagaidīt skolā arvien vairāk jaunu cilvēku, lai šī skola būtu tikpat mājīga, jauka kā šobrīd. Lai piepildās šīs skolas ieceres un lai neizpaliek arī panākumi!

 Lelde Pētersone,

 10.a klase

   Mēs katrs esam individuāla personība, taču dziļākajā būtībā - parasts cilvēks - jūtu un emociju pārņemts. Lai sajustos pilnvērtīgi, ir nepieciešams stūrītis, kur esam gaidīti, mīlēti un aprūpēti. Mājas ir viena vieta, kur alkstam nokļūt. Taču vienmēr sirdī mīt skola. Otrās mājas, zinību krātuve, jauni draugi un bezrūpīgas atmiņas ir tas, kas paliek pēc bērnības.
   Lai kas varētu sākties, ir jābeidzas vecajam. Kad pabeidzu 4.klasi, pienāca svarīgais mirklis spert nedrošus soļus lielo pasaulē. Es ierados Smiltenes ģimnāzijā un apstulbu no cilvēku pūļa. Šeit bija skaļi, gaiteņos nācās iemācīties izvairīties no sadursmēm, bet stundās mācīties nopietnāk un apzinīgāk.

   Ar laiku pierodot pie nerakstītās kārtības, es šo vietu pieņēmu. Skola kļuva par neatņemamu manas dzīves daļiņu, kur nobaudīt kādu gardumu. Kad biju jaunāka un mazāka, tumšie gaiteņi vecajā korpusā uzdzina trīsas, nodeldētie pakāpieni radīja jaunas domas par ēkā izdzīvotajiem likteņiem un smaidiem, un asarām.

   Es sajutos niecīga kripata, kura atnāca, bet arī aizies. Taču tajā pašā dienā šādas domas izplēnēja un apsīka skolēnu čalās, skolotāju laipnībā un ierastajā dzīves ritmā, kas man pulsēja asinīs.
   Skola ir intīma vieta. Ikkatrs vēlas to padarīt skaistāku un pacelt tās prestižu citu acīs. Mana skola noteikti ir skaista, majestātiska un gleznainā vietā. Vasarā kvēlošas saules stari sasilda zāli zem kājām, rotaļājas klašu telpu logos un mulsina skolēnu acis.   

   Staltie koki sakļauj savas mezglainās rokas ap ēkas fasādi un tur to vai pasargā.

Netālu zaļojošajā bērzu audzē var saskatīt gan zaļo smaragdu, gan ogļmelno, gan sniega nokrāsu. Gar skolas halli lēni slīd nedaudz izsīcis strautiņš.

    Tas aizrauj sev līdzi kritušās lapas un noder par spoguli mākoņu dejai. Skolai ir trīs daļas. Katra skolas daļa ir celta citā laika posmā, tāpēc var lepoties ar savu stilu.

Ikviena ēkas daļa vēsta stāstu par notikumiem, kam ir izgājusi cauri.

    Mēs katrs esam šī stāsta, burvestības veidotāji. Virpuļojošās lapas ir skolas mestā ēna, putnu dziesma un katrs izteiktais vārds ir skolas mūzika. Par spīti ledaini aukstam lietum vai lēni krītošai sniegpārslai, kas kūst uz jumta kores, skolai ir sava neatkārtojama burvība un miera dvesoša sajūta.
    Skolā satiekas daudzu stilu pārstāvji. Taču skola nav tā vieta, kur skolēni tiek šķiroti. Visi ir draugi vai paziņas. Šeit sadzīvo dažādi raksturi un savdabīgas personības. Tas ir apbrīnojami, kā ēka spēj tuvināt cilvēkus, kuri citos apstākļos pat nesarunātos. Es arī tieši skolā esmu atradusi cilvēkus, kuri man ir tuvi un nepieciešami. Šeit vienmēr var paļauties uz draudzeņu sniegto roku.

    Taču skola sniedz ko vairāk par mīļajiem cilvēkiem. Es šeit esmu augusi un pilnveidojusies, laika gaitā iemācījusies cīnīties un mācīties. Katra skola ir izdzīvošanas skola. Visu izsaka, kā vajadzīgās zināšanas tiek pasniegtas.
   Skola ir galvenās atmiņas pēc tam, kad ieejam nākamajā dzīves posmā. Man šī vieta paliks prātā, lai kur arī ietu un lai ko arī piedzīvotu, jo šī ir mana skola. Šeit veidojas mans stāsts. Tas paliks ierakstīts sienās kā čuksti un kāpnes kā soļi. Es esmu un būšu daļa no Smiltenes ģimnāzijas vēstures.

Krista Treijere,

 12. b klase

   Kopš 1997. gada 1. septembra Smiltenes ģimnāzija ir mana skola. Vieta, kas ieskauta grezno bērzu ielokā, paliek neaizmirsta absolventu un skolotāju sirdīs. Jau divpadsmit gadus šis ir manas otrās mājas- priekos un bēdās, laimē un nelaimē. Katru notikumu es izbaudīju pirmo reizi, iepazinu interesantus līdzgaitniekus un mācījos kļūt par cilvēku, kura sirdī paliek viss labais par vietu, kas ir tik mīļa.
   Pirmā skolas diena, atmiņas, burtnīca un liecība - cik gan daudz ir piedzīvots ēkā, kuru tik sen jau pazīstu. Skolas sienas ir redzējušas simtiem bērnu, kuri sāk un beidz skolas gaitas, lai gan viņi aizsāk tālāk savu dzīvi, tomēr vēl atceras to vietu, kur pavadījuši pašus jaukākos jaunības piedzīvojumus.

   Sevi atceros kā mazu, nedrošu, prieka pilnu bērnu, kurš mīl dzīvi bez nosacījumiem, loģikas un sarežģījumiem. Mana pirmā skolas diena ir palikusi spoži atmiņā. Spīdēja rudens saule, un kopā ar savu pirmo klasi tika uzņemta bilde. Cik gan tas bija satraucoši! 

   Gaisā virmoja prieks un satraukums par visu jauno un notiekošo, kas tobrīd pastāvēja, nedomājot par rītdienu. Tad bija labi būt mazai meitenei, kura iesāk ceļu uz nezināmo, bet pa vidu izbaudot visu pirmo reizi. Pat pirmā sliktā atzīme bija kā piedzīvojums, lai gan bija arī skumji momenti, tomēr bez tiem manas skolas gaitas nav iedomājamas.
   Dienu no dienas skola ir pilna ar jauniem cilvēkiem. Dažiem ir vairāk draugu nekā citiem, bet pietiek ar vienu patiesu draugu, lai justos laimīgs, jo jaunība bez jebkādas draudzības ir tikai tukša pieredze.

   Draugs vienmēr uzklausa un tiek uzklausīts, viņš gan atbalsta, gan izsaka savu viedokli. Neaizmirstamāk ir dalīties pieredzē kā priekos, tā bēdās. Skola ir tik daudz nepatiesu draudzību, kuras ir kā šarāde, lai gan no malas var uzskatīt savādāk.    

   Smiltenes ģimnāzija ir mana sena draudzene, kura pazīst mani vairākus gadus, viņa sagaida ar jaunu pārsteigumu un pavada mājās ar novēlējumu. Lai arī ļoti ilgs laiks paies līdz nākamajai tikšanās reizei, tomēr draudzība vēl pastāvēs.
   Domājot par nākotni, ap sirdi paliek skumji, jo saprotu, ka pēc neilga laika es pametīšu savas otrās mājas un došos skarbajā dzīves realitātē. Visus šos gadus vēlējos ātrāk pabeigt skolu, bet, kad šis brīdis būs pienācis, saprotu, ka to nemaz es nevēlējos.

   Cilvēks ir interesanta būtne- vēlas to, kā nav. Jau no pirmās klases sapratām, ka mums jākļūst gudrākiem un labākiem cilvēkiem. Sasniedzot mācību gaitu pēdējo etapu, mums ir jāpierāda, ko esam apguvuši.

   Eksāmeni ir tikai neliela daļa no pierādījuma, jo arī attieksme, centība, raksturs un vārdi ir pārējā pierādījuma daļa. Būdama 12. klases skolniece, es pierādu sev un savai skolai, ka esmu tās daļa.
   Dzīve ir pilna interesantu pavērsienu , tā aizved mūs pa dažādiem ceļiem, bet ceļš uz mājām vienmēr ir atvērts. Taciņa caur bērzu birzi aizved mani uz vietu, kur sākas patstāvīgās skolas gaitas. Lai kur dzīve mani aizvedīs, tomēr mana skola ir Smiltenes ģimnāzija. Vieta, kurai ir īpaša vieta manā sirdī.

Evija Jaškova,

11. c klase 

   Bērzi pie skolas, zaļā zālīte, ziedi skolas puķu dobē, saules atspīdums logā, lāstekas pie jumta, bruģētās taciņas... Tie ik rītu sūta savu sveicienu, aicinot mani doties tālāk, doties skolā - manā skolā - Smiltenes ģimnāzijā.
   Par Smiltenes ģimnāzijas pirmsākumiem uzskatāms 1909. gads, kad atver Smiltenes tirdzniecības skolu ar sešgadīgu kursu. Tiek piepildītas sen lolotās cerības - pašiem sava mācību iestāde. Atklāšanas dienā skola esot bijusi rotāta svētku tērpā: ar ziediem, karogu, ozolu virtenēm un meijām, elegantiem cilvēkiem. Tā skola uzsākusi savu ceļu pretī simtgadei.
   Es Smiltenes ģimnāzijā mācos otro gadu. Šajā laikā, kopš te mācos, esmu daudz ieguvusi. Atceros pirmo dienu, kad šeit ierados. Ieejot skolā, pa grīdu bija izlīmētas pēdiņas, kas veda uz zāli. Bija tik patīkami ienākt šajā skolā, jo tā šķita tik gaiša, tik saulaina kā vasaras diena. Šķita, skolēni staro aiz prieka, ka viņi ar prieku šeit mācās.
   Man gribas teikt, ka pats saviļņojošākais ir pirmais septembris, jo ir pagājusi vasara un mēs visi satiekamies. Redzam tās pašas sejas, kas šķiet vēl patīkamākas un smaidīgākas, tos pašus gaiteņus, kas šķiet vēl gaišāki, tos pašus bērzus un zaļo zālīti. Tikai ziedi un varbūt arī mēs paši esam citi. Ar citām acīm veramies skolasbiedros, skolotājos, ar citiem soļiem sekojam viens otram, varbūt ar citu smaidu lūkojamies viens otrā, bet sirds jūt, ka esam tajā pašā vietā, īstajā vietā, kur veidojas mūsu sapņi, kur vienmēr varam meklēt glābiņu un atbalstu.
   Svarīgi šķiet saprast manu dalību skolas dzīvē un tās tradīciju veidošanā. Šobrīd esmu aktīvi iesaistījusies skolas dzīvē - esmu Smiltenes ģimnāzijas iekšlietu ministre. Jau kopš pagājušā gada vēlējos piedalīties pasākumu rīkošanā. Šobrīd uzskatu, ka esmu pilnvērtīga Smiltenes ģimnāzijas skolniece.
   Uz Smiltenes ģimnāziju es izvēlējos nākt, jo šajā skolā ir iespēja pilnveidot un piepildīt savu mērķi. Smiltenes ģimnāzijā es esmu ieguvusi zināšanas un īstus, patiesus draugus. Mēs klasē esam divdesmit astoņi - piecpadsmit zēni un trīspadsmit meitenes. Mēs visi kopā esam viena liela sirds šajā skolā. Viens par visiem un visi par vienu. Ir tik patīkami apzināties, ka klasesbiedri mani ciena un jebkurā situācijā palīdzēs.

   Nāk prātā neaizmirstama īsziņa pagājušā gada pēdējā skolas dienā: "Evija, kā mēs iztiksim bez tevis visu vasaru? Tu taču par mums domāsi?" Man ir paši labākie klasesbiedri pasaulē. Viņi ir viss. Klasesbiedri ir tie, kuri rada šo patīkamo sajūtu, dodoties uz skolu.
   Draugi ir zelta vērti. Tādus esmu ieguvusi arī Smiltenes ģimnāzijas kopmītnēs. Visi kopā cepam piparkūkas. Nesen veidojām prezentācijas par saviem dzimtajiem pagastiem.

   Kopmītnes ir manas otrās mājas, kur jūtos ģimeniski un silti. Mūsu kopmītnēs dzimst jauna draudzība, jaunas simpātijas un jauna mīlestība. Audzinātājas Iveta Ādamsone un Vilma Balode un auklītes Māra Lucāne un Raita Veigule ir fantastiski jaukas. Vienmēr zinām, ka atbalstīs un palīdzēs.
   Skolā, protams, otri svarīgākie cilvēki ir skolotāji. Visi skolotāji ir ļoti pretimnākoši, patīkami. Protams, visjaukākais šķiet mūsu klases audzinātājs - skolotājs Guntis Viļums. Mēs kopā ar viņu organizējam klases dzīvi. Viņš ir ļoti atbildīgs un uztraucas par mums. Droši varam vērsties pie viņa. Bet tikpat jauki ir visi skolas skolotāji: Ārija Viļuma, Mārīte Rainbaha, Anda Mežinska, Andrejs Miķis, Jānis Celmiņš, Ārija Veitmane...   

   Viņi katrs ir ar savu „es", ar savu mīļumu un jaukumu, tāpat kā mēs visi.
Laikam jau man trūkst vārdu kabatā, lai visu izteiktu. To sajūsmu, prieku, sirds siltumu, ko saņemu šajā skolā.

   Lai arī cik daudz man būtu jādara, lai arī cik tālu mani dzīve vedīs, es atcerēšos Smiltenes ģimnāziju kā man īpašu vietu, kur atgriezties. Paldies tev par to, Smiltenes ģimnāzija - mana skola.

Lauma Rinkeviča,

 9.a klase

   Mana skola ir tava skola. Ģimnāzija ir arī dzīves skola. Šeit tu iemācies ne tikai skaitīt, rēķināt, lasīt un rakstīt, bet arī piedot un sadzīvot.
   Dzīvē tev būs nepieciešams daudz no tā, ko skola, Smiltenes ģimnāzija, būs devusi. Varbūt ne matemātika, varbūt ne ķīmija, bet kas cits, ne tas, ko mācījuši skolotāji, bet tas, ko tev ir mācījuši un devuši klases biedri un draugi.
   Skola vieno cilvēkus, lai gan ir un vienmēr būs tādi, kas teiks, ka skola viņiem nav vajadzīga, ka viņi negrib šeit atrasties. Varbūt tā arī ir, bet draugi, ko tev būs devusi skola, tev būs vajadzīgi, un viņi tevi neaizmirsīs.
   Katrs kabinets skolā, atgriežoties pēc desmit vai vairāk gadiem, saistīsies ar daudzveidīgām atmiņām, katram kabinetam būs radies savs stāsts. Lai arī kā tev būs klājies skolā, domāju, ikvienā no sešdesmit sešiem kabinetiem būs kas labs, ko atcerēties.
   Tāpat atmiņā paliek ikviens skolotājs, par katru no viņiem ir kas labs, ko ielikt atmiņu somā no skolas. Būs liela daļa skolotāju, kas tāpat atcerēsies tevi. Protams, visvairāk atmiņā paliek klases audzinātāji.
   Lai arī cik melns vai daudzkrāsains viss skolā pavadītais laiks neliktos, pēc gadiem šie tumšie plankumi būs izkaisīti baltumā, jo dienu, kad beigsies skola, gaida katrs, bet reizēm dienu, kad tajā varēs atgriezties, gaida vēl vairāk.  

Ilze Degune,

 11.a klase 

   Ieraugot šo majestātisko ēku, Smiltenes ģimnāzijas vecāko korpusu, sajūtu savādu tirpoņu pār kauliem. Šī ir mana skola, kas nes sevī īpašu vēsturisku elpu. Ir dīvaini katru rītu nākt un ieraudzīt šo zinību templi, kurā vecais satopas ar jauno un kurā senām tradīcijām piepulcējas eksperimentālas idejas un grandiozas ieceres, kur komunicē pieredzējuši pasniedzēji ar zinību alkām pārpilniem jauniešiem. Te sastopas divas pasaules.
   Par savu skolu šo burvīgo iestādi varu saukt ļoti neilgu laiku. Tomēr, ātri iemīļota, tā kļuvusi par manas dzīves sastāvdaļu, un es par niecīgu un simbolisku daļiņu no tās. Skola kā smilšu pulkstenis, piepildīts ar maziem smilšu graudiņiem, kas katra mācību gada beigās nedaudz izbirst un gaida, līdz pasaules vēji tos izkaisīs lielās dzīves laukos.   

   Tomēr jau pēc saulainiem trīs mēnešiem laika skaitītājs atkal tiek papildināts ar jauniem, daudzšķautnainiem un atšķirīgiem smilšu graudiņiem. Cik apbrīnojami! Nekad šajā pulkstenī neatrodas divi absolūti vienādi smilšu puteklīši, tiem vienmēr ir savādas nianses vai īpatnības.
   Katrā skolas solā sēž īsta personība-maza smilšu kripatiņa-kam ir savas stiprās puses un ekstravaganta pieeja mācību procesam. Man skola un tās skolēni, arī skolotāji man iemācījuši to, cik plaša pasaule ar visiem tās uzskatiem un viedokļiem.

   Esmu klausījusies stāstījumus no skolotāju pieredzes un skolēnu ikdienas. To visu sakopoju pa plauktiņiem savas pieredzes skapīšos. Es esmu izveidojusi savu īpašo Smiltenes ģimnāzijas skolas gaitu skapja kārtību, kas pamazām izveido manu personību, jo arī mana individualitāte ir daļa no skolas kopējā tēla.
   Skolai veidojusies pašsaprotama, tomēr 90 gadus lolota un godāta mācību iestādes slava. Pirms dažiem gadiem arī es izdzirdēju par šo skolu, un man stāstīja tikai labus vārdus. Es meklēju informāciju, kā jau ikviens apzinīgs un centīgs pilsonis mēdz darīt, ja vēlas apzināt visas dzīves piedāvātās iespējas, un izvēlējos sev vispiemērotāko variantu-turpināt mācības Smiltenes ģimnāzijas gaiteņu sargājošajās rokās. Izvēle, ko esmu pieņēmusi kā savējo, man atnesa visneiedomājamākās iespējas apliecināt un pārbaudīt sevi.
   Pēc daudziem gadiem es reiz atcerēšos savus skolas gadus un, pamazām šķetinot savu mācību laika kamolu, es nonākšu līdz vidusskolas neprātīgajiem gadiem, kad es nebiju nedz īsts bērns, nedz pārliecināts pieaudzis cilvēks, bet es biju kaut kas starp abiem. Tad atcerēšos, ka savās krustcelēs es reiz atdūros un uz īsu mirkli šaubījos par savas nākotnes ceļiem, tomēr izlēmu, kas man nesīs dzīves piepildījumu.

Signija Pērkstiņa,

 9.c klase 
 
   Es dzīvoju Smiltenē un uzskatu, ka mana skola ir Smiltenes ģimnāzija. Manuprāt, es esmu cienīga mācīties šajā skolā. Šai skolai vēl ir jāaug, jo tai ir tikai simt gadu.
   Es izvēlējos Smiltenes ģimnāziju, jo man, mācoties 6.klasē, šķita, ka tā ir mana skola un es vēlos mācīties tieši tur. Pienākot 7. klasei, es ļoti nobijos-cik liela, prestiža un izcila skola. Es nebiju ar pārāk augstām sekmēm, tāpēc izdomāju, ka mācīšos un centīšos, cik man spēka, lai skola, mana ģimene ar mani varētu lepoties..
   Tagad es mācos jau 9.klasē un uzskatu, ka mana skola ir Smiltenes ģimnāzija, un tā arī paliks. Manas sekmes tikai paaugstinās, jo Smiltenes ģimnāzijā strādā ļoti izcilas, kvalificētas skolotājas, kas var iemācīt visu.
   Mana skola šogad svinēs simt gadu jubileju, un es esmu priecīga par to, ka esmu šīs skolas skolniece un varēšu redzēt tik lielas svinības. Manai skolai ir mērķi, pēc kuriem tiekties, tai pa spēkam ir viss. Es skolai novēlu daudz skolēnu, kas nākotnē spētu nest tās vārdu pasaulē.
   Mana skola ir vecāka par Latviju, kurai šogad apritēja 90 gadu. Bet gadi nav galvenais, nozīmīgāki ir skolas laiks, piedzīvotais un mūsu atmiņas. Smiltenes ģimnāzijas skolotāji, direktore un sponsori ir ļoti daudz izdarījuši, lai skola būtu sakopta un mājīga. Šogad tika pabeigta jauna piebūve, atjaunoti fizikas, ķīmijas, bioloģijas kabineti, kas noteikti atvieglo un padara patīkamāku mācību procesu.
   Vēl un vēl varu apgalvot, ka mana skola ir un vienmēr paliks Smiltenes ģimnāzija. Audz liela, stipra, lai mūžam bērzi tev apkārt! 

 Aija Eva-Eļēna,

 9.d klase 

   Smiltenes ģimnāzija, skola, kuru nekad neaizmirsīšu, kura vienmēr paliks manā sirdī. Vieta, kur vienmēr varēšu iegriezties un atcerēties sevi, kā mācījos un cik daudz interesantu notikumu šeit piedzīvots.
   Šeit vienmēr saulaini gaiteņi bijuši pilni gan ar smiekliem, gan raizēm. Šeit ir neaizmirstami skolotāji, katrs ar savām prasībām un domām. Viņi māk arī dusmoties, ja mēs neesam bijuši paklausīgi stundās. Lai arī ir bijis grūti mācībās, skolotāji mūs ir atbalstījuši, ir bijuši izpalīdzīgi un saprotoši. Šī skola ir tikpat jauka kā tās skolotāji.   

   Katra diena šķiet savādāka, bet vienalga patīkama. Tā daudzreiz parāda ko jaunu, kas reizēm ikdienas steigā palicis nepamanīts. Lai arī tā ir tikai skolā, kurā mācāmies divpadsmit gadus, kurā pavadām savu lielāko dzīves sākuma daļu, šeit mēs gūstam priekšstatu, kas ir dzīve, ko tā dod un ko tā iemāca.

   Un tad jau, kad no šīs vietas esam atvadījušies, mēs dodamies ceļā ar zināšanām, domām, savām izjūtām, ko mums devusi skola. Protams, ne vienmēr, ejot uz skolu diendienā, ir tikai patīkamas emocijas, bet pēc laika mēs noteikti savai skolai par visu pateiksim paldies.
   Mana skola ir mājīga un silta, skaisti iekārtota, un tas man palīdz mācīties. Es nāku ar prieku uz skolu un lepojos, ka skolai šogad paliek 100 gadu un ka es beigšu 9.klasi simtgades jubilejas zīmē.

Evelīna Blaua,

 12.a klase

   Smiltenes ģimnāzija, gan bērzu ieskautā, gan laikā, kad mācījos sākumskolā- ēkā Rīgas ielā, vienmēr ir bijusi Mana skola. Es to uzskatu par vislabāko skolu, kādā būtu varējusi mācīties. Gan skolasbiedri, gan skolotāji ir kļuvuši par tuviem un nozīmīgiem cilvēkiem.
   Smiltenes ģimnāzija sniedz augsta līmeņa zināšanas un ieliek dažādus pamatus tālākajai , patstāvīgai dzīvei. Manā skolā strādā daudzi ļoti inteliģenti un gudri skolotāji, kuru viedoklis man ir ļoti svarīgs, un es to bieži uzklausu un lieku aiz auss. Kā arī- mūsu skolas skolēnus es vērtēju augstāk nekā citu izglītības iestāžu pārstāvjus savā apkaimē.

   Es atpazīstu katru seju, ko esmu ievērojusi skolas gaiteņos un, satiekot pēc pāris gadiem uz ielas kādā lielpilsētā, es noteikti smaidot atcerēšos šos cilvēkus.
Mācības man vienmēr ir padevušās viegli un bez piepūles, taču nekad neesmu mācījusies ar tādu apņēmību, kā šogad.

   Laikam tāpēc, ka šis ir pēdējais gads un pēdējais brīdis, kad uzlabot un pieslīpēt visu, kas 12 gadu laikā nav padevies un izdevies. Uz skolu es eju ar prieku, jo šeit mācās mana māsa, draugi un strādā arī mana mamma.

   Savā skolā es vienmēr esmu jutusies droši un patīkami, neskatoties uz dažādiem konfliktiem, kas gadījušies mācību procesa laikā. Ar lielu nepacietību un entuziasmu es gaidu gan eksāmenus, gan izlaidumu.

   Tās būs ļoti īpašas, taču reizē arī mazliet skumjas sajūtas, kas nekad vairs neatkārtosies. Tradicionāli svinīgie brīži, skaistie tērpi un skolasbiedru smaidi radīs ļoti pacilājošu sajūtu un lepnumu par savu skolu.
   Šogad man skolu nāksies atstāt, bet es to noteikti atcerēšos ar labām atmiņām un pēc pāris gadiem atgriezīšos klases salidojumā. Dažus cilvēkus, ar kuriem esmu iepazinusies , mācoties Smiltenes ģimnāzijā, es noteikti neaizmirsīšu un labprāt satikšos ar viņiem arī pēc skolas beigšanas.

   Ar manām apburošajām draudzenēm kopā pavadīti tik daudzi skaisti brīži! Gan neveikli, gan smieklīgi, laimīgi, skumji, un pārdroši. Un šajos brīžos man gribas piekrist tiem, kas saka, ka vidusskolas laiks ir skaistākais laiks dzīvē.

   Arī manā personīgajā dzīvē vidusskolas laiks ir bijis pats košākais un dažādiem notikumiem vispiesātinātākais.
   Es ceru, ka manas skolas augšupeja būs manāma un skolēniem būs prieks šeit mācīties. Kādreiz es noteikti kopā ar savu ģimeni atbraukšu paskatīties, kā klājas manai skolai- Smiltenes ģimnāzijai- un ar lepnumu varēšu stāstīt, ka šeit kopā ar daudziem tikpat lieliskiem cilvēkiem esmu mācījusies un strādājusi arī es. 

Ginta Augule,

 klase 11. b

   Kas man ir Smiltenes ģimnāzija? Skolu es varētu pielīdzināt Ausekļa Gaismas pilij ne tikai fiziskā, bet arī garīgā sfērā, jo arī Smiltenes ģimnāzijai ir sava vēsture, kurā tā piedzīvojusi ne tik pozitīvus mirkļus, tomēr skola ir spējusi pacelties pāri visam un būt kā mūžīga Saule.
   Smiltenes ģimnāzijā sāku mācīties 2005. gadā, uzsākot mācības 8. klasē. Jau toreiz nojautu, ka mācību uzsākšana šajā skolā man atnesīs vērā ņemamas pārmaiņas.  

   Pirmais semestris man bija gan emocionāli, gan arī fiziski ne tik viegls, kā es to būtu bijusi vēlējusies, jo iekļaušanās klases kolektīvā nāca pamazām, arī mācību slodze bija salīdzinoši grūtāka, tomēr vienmēr, kad palika smagi, atcerējos, ka esmu uzsākusi šo pārmaiņu ceļu, lai piedzīvotu progresu, tāpēc centos pasmaidīt par to, jo uzskatīju, ka ne tik pozitīvi notikumi spēj norūdīt raksturu un zināmā mērā ietekmēt uztveri.

   Kad pienāk kaut kas labs, cilvēks spēj objektīvāk novērtēt mirkļa sniegto prieka un gandarījuma sajūtu, man toreiz tā atnāca otrajā semestrī, pēc Ziemassvētku brīvdienām ierodoties skolā - likās, ka cilvēki bija manījuši attieksmi ne tikai pret mani, bet arī pret citām norisēm, bet iespējams, ka mainījusies biju es pati, jo atbrīvojos un vairs nebiju tik saspringusi savstarpējo attiecību izveidē, tas, manuprāt, bija viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc tālāk viss turpinājās tik skaisti.

   Pirmo reizi sajutu, kā ir, kad ir klasesbiedri. Klases kolektīvs man likās draudzīgs, saliedēts un gaišs, īpaši šīs īpašības iezīmējās Aerobikas festivālā, kad ieguvām godalgoto 1. vietu. Viena klases meitene pienāca pie manis, sarokojoties apsveica un pasmaidīja, smaids bija tik silts un patiess.

   Kādu laiku vēlāk bija radusies vēlme nākt uz skolu arī tāpēc, lai satiktu draugus, jo biju iepazinusi cilvēkus, kuri arvien vairāk likās līdzīgi man, ar viņiem varēju gan neprātīgi smieties, gan ieslīgt nopietnās sarunās.

   Atceros pat vienu gadījumu, kad kādā pavasara dienā, kad bija atlikušas vairs tikai divas mācību stundas - latviešu valodas, kuras notika „vecā korpusa" 3. stāvā, starpbrīdī, kas bija pirms tām, ar vienu klasesbiedreni sēdējām uz kāpnēm un runājām kaut ko saistībā ar konkrētās meitenes dzīvi, tobrīd man tas likās aizraujoši un svarīgi, jo būtiski bija saistīts ar nākotni, rezultātā neaizgājām uz stundām, bet arī no skolas ēkas neizgājām, kad atskārtām, ka esam aizrunājušās, otrā mācību stunda bija jau sākusies, tāpēc nevarējām saņemties, lai ieietu klasē.

   Lai arī kas un kā ir bijis, man nav bijis bail atklāt patiesību skolotājam, arī gadījumā par nokavētajām stundām skolotājai pateicu, kāpēc nebiju iepriekšējā dienā uz konkrētajām stundām, jo skolotāji bija radījuši savā ziņā drošības sajūtu, līdz ar to arī mācību stundās nebija iekšēja sasprindzinājuma, izsakot personīgo viedokli.

   Mani priecēja skolotāju objektivitāte, mācīšanas metodes, arī tas, ka ar dažiem no skolotājiem izveidojās īpašs kontakts, tāpēc varēja aprunāties arī par tēmām ārpus skolas un mācībā. Sapratu arī to, ka ne jau skolotāji vainīgi pie ne tik labajām emocijām, kas reizēm piemeklēja dvēseli un prātu, bet noteicošais faktors bija mana attieksme gan pret mācībām, attiecībām, gan arī pret dzīvi, jo, lielākā vai mazākā mērā, Smiltenes ģimnāzijas skolotāji cenšas būt vienmēr ieinteresēti, pozitīvi un objektīvi.
   Reizēm tomēr liekas, ka ne viss ir tik labi - mācību slodze, arī dažreiz neizpratne, kas radusies, runājot ar kādu cilvēku, tā arī nesagaidot atbildi uz uzdoto jautājumu, tomēr, paveroties, pa logu un ieraugot Saules apmirdzētos kokus, kas tik stalti aug līdzās skolai, ziemā ievērojot sniegpārslu neprātīgās dejas, pavasarī dzirdot putnu dzidrās un skanīgās balsis, sirdī ienāk gaišums un siltums, arī enerģija uzliesmo, liekot aptvert un turpināt izaugsmes ceļu.

   Skolas ēka sevī tur neizzūdošas vērtības, atmiņas, stāstus - katrā kāpņu pakāpienā turpina ceļu simtiem soļu augšup, gaiteņos un sienās klusām dus smiekli, asaras, vārdi, kabinetos mājo tūkstošiem atskārsmju un tintes valgā smarža, spoguļos atstarojas skatieni, kas ir tik dziļi un ātri, logos nebeidzami laužas cerību statņi, mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs maigi un tomēr graciozi plīvo, naktī ieaijājot sevī Mēness balto gaismu un zvaigžņotos sapņus. Uz karogu es ik rītu paveros, pirms ieeju skolā, novērtējot reiz brīvo zemi lūgto un iespējas, ko varu gūt.
   Daudz kas ir mainījies dažādās dzīves sfērās, tomēr galvenās vērtības ir saglabājušās, arī uzskati par Smiltenes ģimnāziju nav mainījušies, domājams arī nākotnē tie nemainīsies, jo ir parādības, kas nav tikai uz laiku.

   Zinu, ka vienmēr, Smiltenes ģimnāzijas vārdam izskanot, šis mirklis man aizskars kādu dvēseles stīgu un liks pasmaidīt, jo atcerēšos tik daudz patīkamā un skaistā, kas ir tikai šķietami piemirsts, tomēr gan sirdī, gan arī prātā palicis mūžīgi.

Monta Beļinska,

 8.d klase

   Sākšu ar to, ka savā skolā jūtos labi! Šeit ir ļoti daudz jauku jauniešu, un ir skolotāji, kas man tiešām patīk! Protams, ir dienas, kad šī skola man liekas pilnīgi nejēdzīga, bet šīs domas ātri pāriet. Par savu skolu varu teikt tikai labu, slikto parasti paturu pie sevis. Vienmēr ir paticis tas, ka šī skola ir liela un ir interesanti skraidīt pa gaiteņiem no vienas klases uz otru.
   Pārsteidzoši tik tiešām ir tas, ka skola nav jauna, un atzīšos: pat nenojautu, ka skolai paliek 100 gadi. Neticami, ka pat daudzu smilteniešu vecāsmammas un vecietēvi ir šeit mācījušies! Prieks par savu skolu tieši šogad ir tāpēc, ka var redzēt, kā mūsu skola attīstās. Droši varu teikt: „Nekas nestāv šeit uz vietas!" Manā skolā ir progress, un es lepojos ar savu skolu!
   Man patīk manas skolas jaunās klases, it īpaši logi, pa kuriem var redzēt visu skolas apkārtni! Un arī skolas sporta laukums ir iespaidīgs - plašuma ziņā! Bērzu ieskauts, tas izskatās vēl privātāks un piederīgāks.
   Šajā skolā nekādus sasniegumus neesmu veikusi, bet zinu, ka te ir mana vieta! Neviens man nevarēs pateikt, ka skolā neesmu īpaša. Es tāda esmu, jo mīlu savu skolu.
   Esmu iemācījusies ātri aizskriet līdz ēdnīcai un nemanāmi ielīst rindā tā, ka neviens nejūtas bēdīgs vai aizvainots. Es zinu- šīs iemaņas man noteikti noderēs dzīvē!  

   Noderēs žiglā iešana cauri koridoriem starpbrīžos, šajā satiksmē ir vajadzīgas iemaņas, lai kādam neuztriektos virsū! Un, protams, visas iespējas iemācīties sportot un runāt citās valodās! Ak, mana skola ir super!
   Mana Smiltenes ģimnāzija, mana skola, mana ikdiena, mana dzīve.
 

 Vita Balode,

8.d klase

   Smiltenes ģimnāzija ir mana skola no 7. klases. Šajā mācību iestādē tiek pavadīta manas dzīves lielākā daļa. Šeit es iegūstu savu izglītību un mācos, kā dzīvot.
   Ģimnāzijā katra diena ir kā jauns piedzīvojums ar jauniem notikumiem, jaunu skatu uz dzīvi. Pēdējā laikā to paliek arvien vairāk, jo mēs augam lielāki un mūsu prāti arī aug. Pat ziemu mēs izbaudām visu un ar prieku. Katrs brīdis ir kā jaunums. Šeit ir dzīvesprieks.
   Stundas mums ir dažādas, ar dažādiem notikumiem, jokiem un daudz ko citu. Katra skolotāja attieksme pret mūsu klasi ir citāda. Ja aizskar vienu klasesbiedru, tad to uztveram mēs visi, jo tā ir mūsu klase un mēs esam vienoti, un visi kopā aizstāvam cits citu. Man patīk stundas, uz kurām var iet ar prieku un gribu, jo zinu, ka pret mums izturēsies jauki un mīļi, galvenais, lai ir prieks strādāt.
   Skolā ir labi mācīties: te ir jauka atmosfēra, tā ir labi aprīkota. Skolas direktore pašlaik ir Velga Mālkalne. Skolēni ir apmierināti ar viņas darbību. Skolā notiek dažādi pasākumi, kuros skolēni var piedalīties, un dažkārt tas arī ir ļoti interesanti.
   Šī skola man patīk. Es nezinu, vai es vēlētos mainīt to pret citu. Mana ļoti dārgā dzīves daļa tiek pavadīta tieši šeit - Smiltenes ģimnāzijā.

Anete Šulte,

12.c klase

   Tik bieži var dzirdēt cilvēka sajūsmu par viņam ko piederošu. Arī skola daudziem no mums ir ļoti mīļa, un ir pārliecība, ka tā var piederēt.
   Smiltenes ģimnāzija ir skola, kurā esmu mācījusies trīs gadus pēc Rankas pamatskolas absolvēšanas un šobrīd aizrit pēdējais gads. Šo skolu es varu nosaukt par savu skolu, lai arī tajā pavadīti trīs manas dzīves mācību gadi. Ko nozīmē mācīties Smiltenes ģimnāzijā?

   Tie ir interesanti pasākumi, sporta spēles, kurās mana klase ir ieguvusi godalgotas vietas, saprotoši un izpalīdzīgi skolotāji, vienmēr smaidoši skolas biedri un visi skolas darbinieki, humora pilnas pavārītes ēdnīcā un, protams, vienmēr izpalīdzīgā un neaizvietojamā Edīte.
   Smiltenes ģimnāzijā ir mācījušies mani draugi, daudz man zināmu cilvēku, kuri šo skolu uzskata par savu. Māsīca absolvēja šo skolu pirms septiņiem gadiem, un viņa par skolu saka tikai labākos vārdus.

   Nesenā sarunā viņa stāstīja savas atmiņas par skolu, par laiku, ko šeit pavadījusi kopā ar draugiem, par klases kopīgajām ekskursijām Latvijā un pasaulē, kā arī par cilvēkiem, ko iepazinusi savos skolas gados Smiltenē.
   Tagad, kad tuvojas skolas simts gadu jubileja, var just, ka skolā ir īpaša vienotības sajūta, visi kā viens vēlas godam sagaidīt lielās svinības. Mani vienaudži skolu beidz tieši šogad, savās sirdīs esam simtais izlaidums kopš skolas dibināšanas, simtais žetonvakars.

   Skolā šogad ir nozīmīgi jubilejas pasākumi, kuros piedalās gan skolotāji, gan visas klases un pat skolas absolventi ar priekšnesumiem un savu ieguldījumu.
Man skola paliks atmiņā kā īpašs posms, kas manu dzīvi padarījis pilnvērtīgāku, labāku un notikumiem bagātāku. Vienmēr atcerēšos skolas himnu, kas savos vārdos izceļ Smiltenes ģimnāzijas būtību. 

Elīna Dzērve,

12.c klase

   Smiltenes ģimnāzija divpadsmit gadus ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Mācoties šajā skolā pēdējo gadu, pārņem nostalģiska sajūta - šeit ir pieredzēti tik daudz skaisti brīži, kurus gribētos atkārtot vēl un vēl.
   Bērzu birzī iekļautā skola man saistās ar dažādām atmiņām. Neaizmirstams ir piektās klases sākums - jauni klasesbiedri, jauni piedzīvojumi, jaunas apņemšanās un, protams, jauna skola.

   Joprojām atceros pirmos nedrošos soļus šajā skolā. Man kā mazajam piektklasniekam tas bija kas jauns un neiepazīts. Atverot lielās skolas durvis, pārņēma lepnums - mācīšos tieši šajā skolā. Man šī skola likās kā kalns, kurā jātiek augstāk un augstāk, lai sasniegtu savu mērķi.
   Skola ir izaugusi līdz ar mani, tagad viss šeit ir tik pazīstams, jauks un mīļš. Visgrūtāk būs šķirties no jaukajiem skolotājiem, kuri vienmēr palīdz grūtā brīdī un pacieš mūs, kad esam pārāk jautri un skaļi.

   Otra vērtība, ko esmu ieguvusi, mācoties šajā skolā, ir mani jaukie klasesbiedri. Savā klasē vienmēr esmu jutusies patīkami un droši. Ja katram cilvēkam izdotos satikt un iepazīt tādus cilvēkus kā man, tad droši varu teikt - šādi cilvēki ir viena no lielākajām vērtībām dzīvē.
   Katru gadu pirmajā septembrī, kad lapas krāsojas rudenīgos toņos, mani pārņem satrauktas sajūtas, jo atkal būs jāsāk jauns mācību gads, ko ar katru gadu novērtēju arvien vairāk. 12. klase ir mans pēdējais gads, tieši tāpēc man tas šķiet tik īpašs.

   Gribu izbaudīt katru starpbrīdi, trokšņaino sarunu piepildītos gaiteņus un katru mācību stundu, ko pavadu kopā ar lieliskiem cilvēkiem, spilgtām personībām. Skolā es pavadu savu lielāko dienas daļu, tādēļ varu droši teikt, ka tās ir manas otrās mājas. Tās nav tikai telpas, kur mācos, bet emocijām un sajūtām piepildīta klases dzīve, kurā katrs skolotājs rada sev vien raksturīgu atmosfēru.
   Šogad skolai aprit simtā gadadiena un tieši tādēļ esmu gandarīta, ka skolas lielā jubileja ir vienlaikus ar manu lielo notikumu - divpadsmitās klases izlaidumu. Vislielāko paldies varu teikt saviem vecākiem par manas skolas izvēli, kurā esmu pilnveidojusi savas zināšanas, iepazinusi lieliskus cilvēkus un pavadījusi vienus no vislabākajiem gadiem manā dzīvē. Smiltenes ģimnāzija - tā ir vieta, kur priecāšos atgriezties vienmēr. 

 Ēriks Dinga,

8.d klase

   Šajā dienā, kad visu zemi sedz balts, mirdzošs sniegs, gribas domāt baltas, gaišas domas, kas sniedz mieru un vieglumu. Tās ir tik gaišas, ka no viegluma gribas celties neredzamos baltos spārniņos.
   No rīta ikdienas darbos katrs skolēns domājam savu domu. Man šīs domas saistās ar Smiltenes ģimnāziju, ar skolu, kas jau divus gadus nu ir arī mana skola un kurai šogad būs simts gadu jubileja.

   Daudz vai maz, bet visus šos gadus bērni ir nākuši uz šo skolu un saukuši to par savējo. Savējā - manējā! Kāpēc es gribu to saukt par savu skolu? Katra diena ir ar savu prieku, ar savu burzmu un dažādību: ģimnāzijas gaišais vestibils aicināt aicina uz lielajiem zināšanu kalniem, kas mums kopā ar draugiem kopā jāpievar.

   Balti melnie bērzi vienmēr jūt līdzi sportistiem, kas stadionā spēlē sporta spēles. Sporta stundās tie atbalsta, bet, ja to nejūt, tad visam blakus ir jūtams skolotāju stiprais plecs un stingrā roka, kas ar prasmīgu gudrību spēj mūs droši izvadīt caur šiem zināšanu ceļiem.

   Skolotājs palīdz gan dienās, gan nedienās, brīžos, kad kontroldarbos neveicas. Skolotāji palīdz izdarīt nepaveiktos darbus. Labas atzīmes var nopelnīt, ieklausoties skolotājos un gatavojoties kontroldarbiem.
   Skola katru gadu veic uzlabojuma darbus, palielinot skolas telpas. Klases ir kļuvušas ļoti modernas un ar labāku dizainu.
   Smiltenes ģimnāzija ir tā skola, kur es katram ieteiktu mācīties. Tā ir gaiša skola ar gaišiem cilvēkiem. Tā ir cilvēka sapņu skola.

 Everita Kondratjeva,

 7.b klase

   Smiltenes ģimnāzija ir skola, kurai es piederu, un skola, kur ir manas otrās mājas. Šī ir skola, kurā mani pieņem un uzņem kā savējo. Šeit var raudāt, kliegt, smieties un vienmēr būs kāds, kurš uzklausīs, ja tas nebūs draugs, kāds skolotājs, jo šajā skolā viens otram palīdz un cenšas visas problēmas atrisināt.
   Šo skolu var pielīdzināt vienai lielai draudzīgai ģimenei. Šeit ir gan lielie, gan mazie, gan labie, gan ne tik labie, bet visi kā viens cenšas draudzēties un iejusties. Lai gan Smiltenes ģimnāzijā mācos pavisam nesen, un mēs, septītie, esam visjaunākie, mēs nejūtamies atstumti, tieši pretēji - jau sen pieņemti, un es droši zinu, ka esam arī piederīgi šai skolai tāpat kā visi pārējie.
   Jā, skolā ir vienreizēji skolotāji. Katrs, protams, ir savādāks: dažs ir vecāks, dažs- jaunāks, un katram ir savas mācīšanas metodes. Viņi ikdienā mums iemāca to, kas mums tālāk labi noderēs.

   Skolotāji mums māca būt patstāvīgiem, saprotošiem, draudzīgiem, uzcītīgiem un drošiem. Viņi mūs uzklausa, kad mums ir grūti un kad mums ir viegli, skolotāji mums palīdz un zina, kas mums vajadzīgs. Viņi mūs iedrošina iet uz priekšu un piedalīties dažādos konkursos, viņiem nav pats galvenais, ka mēs uzvaram, bet gan tas, ka mēs mēģinām un piedalāmies.
   Tāpat kā visās citās skolās, arī šajā skolā nevar iztikt bez pasākumiem. Šajā jomā, manuprāt, mūsu skola ir vienu soli priekšā daudzām citām skolām, jo mūsu skolai ir izcila fantāzija.

   Šeit ik pa laikam notiek kāds jauks un patiešām izdevies konkurss vai pasākums, kurā var piedalītie ikviens. Kopš 1. septembra, kad es sāku šeit mācīties, es esmu redzējusi un bijusi 7. klašu iesvētībās, Dzejas dienās, Erudītā, Ziemassvētku koncertā, ‘'Zvirbulī'', un drīz jau būs grandiozais pasākums ‘'Vingro ar zvaigzni''.

   Šajā pasākumā katra klase var likt lietā savu izdomu un parādīt sevi no labākās puses, izdomājot interesantu priekšnesumu, kurš varētu aizraut gan lielus, gan mazus un, galvenais, lai tas patiktu žūrijai.
   Smiltenes ģimnāzijā es esmu satikusi daudz jaunu draugu, jaunas iespējas, atklājusi lietas, kas man agrāk nepadevās. Šajā skolā ir viss, ko katrs var vēlēties. Katrs var izteikties, un viņa domas tiks uzklausītas.
   Man ir prieks, ka mācos tieši Smiltenes ģimnāzijā, jo šeit ir draudzīgi bērni, atsaucīgi skolotāji, kārtīgas apkopējas un jaukas pavāres, kuras ik dienu pagatavo ko gardu. Šiem cilvēkiem mums jāsaka liels paldies. Un es zinu, ka es piederu šai skolai, tāpat kā ikviens, kas šeit mācās. Paldies viņiem!

Ieva Smildziņa,

12.b klase

   Latvijā ir ļoti daudz skolu. Katram cilvēkam sava skola ir vismīļākā. Man tā ir Smiltenes ģimnāzija. Šī skola ir ļoti liela mana mūža sastāvdaļa. Sākot no pagātnes, esot tagadnē un būs nākotnē. Ar to saistās daudz skaistu atmiņu un piedzīvojumu.
   Dzīvoju šai apburošajai skolai blakus kopš dzimšanas. Spēlējoties skolas stadionā, man lielā skolas ēka likās kā pils - drūma, stabila, pilna enerģijas. Vienai bija bail tai tuvoties, izjutu pārāk lielu cieņu pret viņu (es atļaujos uzrunāt skolu kā dzīvu, jo viņa ir mana kaimiņiene), kā jau bērnam, likās, ka māja mani uzrunās, sabiedēs, bet, protams, tā bija tikai iedoma, sapnis.

   Kad sāku mācīties sākumskolas telpās, es vairs no viņas nebaidījos, dēvēju to par ''lielo skolu''. Brīvo laiku aizvadīju baltajos bērzos, kuri ieskauj bērnu pasauli - lielo stadionu. Tieši tur tika satikti pirmie draugi, sastrādātas pirmās nerātnības.

   Piemēram, izrakājot smilšu bedri, sataisot tajā visādus uzkalniņus un neredzamās bedres. Caur bērziem skrējām un slēpāmies no skeletlauvām, kas it kā mita debesīs. Skeletlauvas patiesībā bija mākoņi, vienā dienā biju ieraudzījusi mākoni, kas līdzinājās lauvas skeletam, un tā šis mīts radās.

   Nometnē mēs bieži pusdienojām ''lielajā skolā''. Atceros pirmo reizi, kad iegāju skolas ēkā, es biju tik ļoti lepna, gāju klusi, aplūkoju visu. Mans sapnis bija piepildījies, es tur biju, un man tas patika, tāds gods.
   Tagad jau esmu liela, vislielākā šajā skolā, mācos 12. klasē. Varu teikt, liekot roku uz sirds, labāk nekur nevar būt kā tikai Smiltenes ģimnāzijā. Skolotāji ir patiesi un atklāti. Man ir visjaukākā un labākā klase ar tik draudzīgiem un labiem klasesbiedriem, katram tādu novēlētu.

   Man ir stimuls mācīties katru dienu. Skolotāji ir izpildījuši savu pienākumu, liekot man iemācīties mācīties. Esmu ļoti laimīga šeit. Ar prieku dodos uz skolu. Ak, jā, un mūsu neaizmirstamā klases audzinātāja - Anna! Viņa ir pilna enerģijas, mūsu klases balsts, bez viņas mēs nebūtu tie, kas pašlaik esam.
   Nākotne ar šo skolu saistīsies vienmēr, jo katru brīvu brīdi iedomāšos par skolas laikiem, par labajām un sliktajām atzīmēm, par jautrajiem un mīļajiem skolotājiem. Zinu, es nevarēšu sagaidīt salidojumus, kad atkal satikšu visus mīļos klasesbiedrus, skolotājus.

    Manā sirdī vienmēr būs lepnums par to, ka esmu pabeigusi tik labu skolu, tik neatkārtojamu. Un nešaubos, ka arī mani bērni mācīsies šajā skolā, tā jau ir kļuvusi par ģimenes tradīciju.
   Šī sapņu pils ir katra bērna piepildījums, arī mans. To nevar tā vienkārši aizmirst. Skola ir bērna neizsapņotais sapnis un Smiltenes ģimnāzija ir labākais sapņa piepildījums. 

 Lelde Jevstigņejeva,

7.b klase

   Smiltenes ģimnāzijā mācos tikai pirmo gadu, bet sākotnējais iespaids bija samērā labs. Nekad agrāk es vēl nebiju bijusi šajā skolā. Man tā likās liela. Es nodomāju: ''Kā gan es šeit atradīšu kādu mācību kabinetu, šeit to ir tik daudz!'' Bet ar laiku es pieradu. Mani izbrīnīja lielie skolēnu bari, kas ikkatru starpbrīdi traucas pa gaiteni uz nākamo stundu. Reizēm ir pat liela drūzma.
   Kad notika pirmās stundas, es vēroju skolotājus, kā viņi pasniedz katru vielu, tas likās interesanti, bet ne tāds bija mans nolūks, es vēroju, jo centos izprast viņu metodes un izzināt, ko labāk nedarīt šīs skolotājas klātbūtnē, ja nevēlamies kādu rājienu vai piezīmi.

   Daži skolotāji stundas pasniedz ar nopietnu, savilktu seju kā pūķis un cenšas iestāstīt, kas labs, kas slikts. Bet daudz skolotāju vielu pasniedz ar smaidu sejā, vienmēr ir pozitīvi, labprāt uzklausa kādu un iesaistās diskusijās.
   Šī man jau ir trešā skola. Agrāk esmu mācījusies vēl divās citās skolās, bet šeit es jūtos iederīga, un es zinu, ka šī ir mana vieta, jo te jūtos patiesi labi. Te var iegūt daudz jaunu draugu, iepazīties ar labiem un, uzskatu, pat izciliem skolotājiem.

   Šeit es iegūstu ne tikai zināšanas, bet arī pieredzi turpmākajai dzīvei, man liekas, ka šī skola iemāca visu - strādāt, cienīt, mīlēt, saudzēt... Ne velti zem skolas logo ir uzraksts ''Smiltenes ģimnāzija - sirds un prāta gaismai''.
   Man patīk, ka stundas sākas deviņos no rīta, un , ja nepieciešams, var nākt astoņos uz konsultācijām. Iepriekšējā skolā konsultācijas bija pēc stundām, bet ļoti bieži skolēniem ir jāsteidzas uz mūzikas skolām, mākslas skolām vai citiem pulciņiem, tāpēc nebija laika tās apmeklēt.

   Es uzskatu, ka konsultācijas no rīta ir liels pluss. Vēl man šajā skolā ļoti patīk televizors jaunajā skolas piebūvē. Ir jauki pa starpbrīžiem apsēsties uz zilajiem, apaļajiem krēsliem un skatīties pārraides, bet, ja ieradīsies skolā no rīta, reizēm ir pat iespēja noskatīties rīta multfilmas.
   Es domāju, ka skolai nav mīnusu, bet gan dažiem cilvēkiem, kas šeit mācās, reizēm astotās klases, rindā uz pusdienām pieiet priekšā, līdz es atrodos jau rindas beigās, nevis kaut kur vidū, un tad ilgi jāstāv rindā, bet ir grūti, jo ļoti gribas ēst. Šad tad skolēni pat sāk grūstīties. Bet reizēm pavārītes nobar tos, kas ceļ nemieru.
   Es zinu: šī skola ir mana nākotne, jo plānoju šeit pabeigt arī vidusskolas klases. Pa šiem dažiem mēnešiem Smiltenes ģimnāzija man ir kļuvusi ļoti tuva.

Justīne Zoltnere,

8.d klase

   Skolā var būt dažādi. Katrai skolai ir sava aura - skola ir atšķirīga: citās ir jautrāk, citās garlaicīgāk. Ir skolas, uz kurām iet ar prieku, jo cilvēks tajās jūtas kā mājās. Var visiem apgalvot, ka skola ir pati labākā.
   Smiltenes ģimnāzija manās domās ir laba skola. Ir dienas, kad varu teikt: ,,Es mīlu skolu!" Iegūstu labas atzīmes, ir jautri, un viss ir superīgi! Es varu teikt pretējo, ja iegūstu sliktas atzīmes, nav jautri, slikts garastāvoklis.

   Tas, ka ģimnāzijā var iemācīties daudz interesanta un noderīga, to visi zina. Skolu mīl tikai tie, kas saprot tās pamatdomu. Skolā ir jāiet un jāmācās sevis dēļ, kaut gan ne visi skolēni tā domā.

   Lai cilvēks būtu kas labāks par bezpajumtnieku, viņam ir jāmācās no visas sirds. Uz skolu ejam priecīgi, bet mājās laimīgi, kaut tā neliekas, bet mēs, skolēni, savā apziņā tādi esam.
   Citās skolās vēl nemaz neesmu devusies. Augstskola vai vidusskola, kāda starpība, abas ir skolas, bet katrā ir kas citādāks. Kad visas skolas, ko dzīvē būs ieplānots apmeklēt, būšu pabeigusi, tikai tad es varēšu pateikt, kura no skolām ir labākā. Tagad es domāju, ka mana skola ir vislabākā pasaulē.
   Kad pabeigšu Smiltenes ģimnāziju, es to atcerēšos kā vienu no labākajām skolām, jo tagad mana dzīve ir veltīta šai skolai. Es savu skolu salīdzinu ar grāmatu, jo katru dienu var šķirt jaunu lapu un aizpildīt ar dienas spilgtāko notikumu.  

  Evija Koļenceva,

 8.d klase

   Smiltenes ģimnāzijā sāku mācīties 2007.gada 1.septembrī. No sākuma viss likās svešs un nepazīstams, bet, kad pagāja pirmās nedēļas, es biju apradusi ar jauno skolu, bija viegli orientēties daudzajos kabinetos. Arī skolotāji bija laipni un jauki, tomēr ļoti žēl, ka skolotāja Regīna Melzoba nestrādā mūsu skolā.
   Skolā es jūtos labi, un tā ir vieta, kur es pavadu lielāko daļu dienas.
Skolā var redzēt dažādus cilvēkus.

   Dažreiz, stāvot un gaidot nākamo stundu, var tikai nobrīnīties par citu uzvedību, dažreiz arī pasmieties, jo ir cilvēki, kas domā, ka viņus neredz, bet šādi par viņiem var uzzināt ļoti daudz...

   Dažreiz nāk prātā skolotāju un vecāku stāstītais par skolas vēsturi. Tad aizdomājos, kā viss būtu, ja skolotāju attieksme, skolas likumi un tradīcijas būtu citādi.
   Cik zinu, kādreiz skolā bijušas formas. No vienas puses, tas būtu labi, ja arī tadag tādas būtu. Labi, jo tad neviens nevarētu neko teikt par cilvēku izskatu un pēc apģērba spriest par to, kurš bagātāks vai trūcīgāks. Tomēr, no otras puses, es formas negribētu, jo tad būtu visu laiku jāstaigā ar vienām drēbēm.
   Šogad man ļoti patīk jaunā piebūve. Tajā ir jaunas mēbeles, jauki iekārtotas klases. Turp eju ar prieku uz angļu un vācu valodas stundām. Kabinetos mācoties ir iespēja izmantot dažādas enciklopēdijas un vārdnīcas, kas mācību darbu padara vieglāku.
Šajā gadā mums ir nākuši klāt divi jauni priekšmeti- ķīmija un fizika.

   Sākumā mamma teica, ka ķīmija būs ļoti grūts priekšmets, bet man tā padodas vislabāk. Taču fizikā, kas nelikās tik sarežģīta, man iet samērā grūti. Tomēr kopumā ar savām atzīmēm esmu ļoti apmierināta. Priecājos arī par angļu valodas skolotāju. Viņa vienmēr prot labi pajokot.
   Manā ģimenē ir vairāki Smiltenes ģimnāzijas absolventi. Piemēram, mans tētis. Viņš ir daudz stāstījis par savu skolas laika dzīvi, blēņām ko darīja...
   Nākotnē es vēlētos redzēt vēl vairāk jaunas tehnikas, vēl vairāk izremontētu klašu. Daudz laimes jubilejā, Smiltenes ģimnāzija!

 Smiltenes ģimnāzija- mana skola

   Latvijā un visā pasaulē ir tik daudz dažādu iespēju, kur mācīties. Tāpēc vecāki cenšas savus bērnus iekārtot pēc iespējas labākās skolās. Arī mani vecāki vēlējās, lai es iegūtu labu izglītību, tāpēc viņi izvēlējās Smiltenes ģimnāziju.

   Šajā skolā es mācos no 7. klases. Kā es zinu, ka Smiltenes ģimnāzija ir mana īstā skola? Šeit es jūtos ļoti labi, skolotāji ir pretimnākoši, vienmēr centīsies pēc iespējas labāk iemācīt apgūstamo mācību vielu. Un ,protams, neiztikt bez jaukiem un izpalīdzīgiem draugiem.
   Daudzi mani vienaudži apgalvo, ka viņi dodas uz skolu tikai tāpēc, lai satiktu draugus. Es atļaušos viņiem nepiekrist. Jo draugus var satikt arī ārpus skolas. Man, piemēram, prieku sagādā interesantās mācību stundas, kurās katru dienu notiek kaut kas aizraujošs, tas ir skolotāju nopelns.
   Uz skolu ir jādodas ar vēlmi pilnveidot savas zināšanas, ne tikai izklaidēties. Man šāda sajūta ir atverot Smiltenes ģimnāzijas durvis.

   Kā jau teicu, skola ir vieta, kur var brīvi komunicēt ar pārējiem jauniešiem. Satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, ar līdzīgām interesēm. Vislabākās attiecības man tomēr ir ar klasesbiedriem, jo šos cilvēkus pazīstu tuvāk. Esam kopā no 9 rītā līdz 4 pēcpusdienā, reizēm arī satiekamies ārpus skolas, ja nepieciešams pildīt grupu darbus.

   Pasākumi Smiltenes ģimnāzijā ir aktīvi, piedzīvojumiem bagāti, tādi kādu nav citiem skolu skolēniem. Šogad pati rudens sākumā piealījos10. klašu iesvētības, kas man vienmēr paliks atmiņā, protams, labā nozīmē.

   Lai to visu aprakstītu nepieciešams daudz laika, tāpēc tikai piebildīšu, ka skolēniem nevajadzētu baidīties no šāda veida piedzīvojumiem, bet gan aktīvāk iesaistīties. Aprunājoties ar citu skolu skolēniem secinu, ka Smiltenes ģimnāzijā ir vislabākā skola, jo citiem uz Ziemassvētkiem nav jāgatavo klases priekšnesumi un vakarā, pēc svinīgās daļas nenotiek balles ar dzīvo mūziku. Manā skolā tas viss ir, ko garām palaiž retais. Skolā nebūtu dažādu aktivitāšu, ja tās neorganizētu aktīvi, jautri, dzīvespriecīgi un gudri skolēni.

   Uzskatu, ka esmu rīkojusies pareizi piekrizdama vecāku izvēlei par Smiltenes ģimnāziju, jo šeit jūtos kā mājās, neaizmirstot, ka esmu izglītības iestādē. Te ir viss, ko mūsdienu jaunietis var vēlēties- atsaucīgi, zinošo, saprotoši, aktīvi skolotāji, jauki, smaidoši un izpalīdzīgi skolasbiedri. Skolā darbojas ēdnīca, kur var paēst siltu un garšīgu ēdienu.
   Šo skolu ieteiktu tiem jauniešiem, kur dzīvē vēlas kaut ko sasniegt un pierādīt savu personību apkārtējiem. Šķiet, ka Smiltene ir niecīga daļiņa no Latvijas, bet tā tomēr nav, jo daudzviet zina, kas ir Smiltene, Smiltenes ģimnāzija. Mums ir jālepojas ar savu skolu, jo nekur nebūs tādas vietas, kur skolotāji Tevi gaidīs iegriežamies.