Māra Stīpniece: Kā rīkoties, ja ceļš ir ar apgrūtinājumu? 1

"Ziemeļlatvija" saņēmusi mūsu laikraksta lasītājas smiltenietes Māras Stīpnieces vēstuli ar lūgumu noskaidrot, kā rīkoties, ja zemes īpašumu šķērso ceļš, ko intensīvi izmanto arī kaimiņi. Šī problēma var būt aktuāla arī citiem zemes īpašniekiem, tāpēc lūdzām komentāru Smiltenes novada domes juristam Mārim Rungulim.

Māra Stīpniece: Jau 27 gadus saimniekojam lauku īpašumā Brantu pagastā. Lai pasargātu īpašumu no izlaupīšanas, ir uzstādīti aizslēdzamie vārti. Agri pavasarī kaimiņos zemi iegādājās aitaudzētājs. Jaunais saimnieks neiepazīstoties, nesazvanoties, slēdzeni no vārtiem norāva un visu vasaru, līgumu nenoslēdzot, brauc caur mūsu īpašumu.

Ar smago lauksaimniecības tehniku lietus laikā ceļš tiek izjaukts. Vasarā ir putekļi. Ar intensīvo braukāšanu ir apdraudēta mūsu drošība. Visa saimnieciskā darbība mums notiek uz šī ceļa posma. Kaimiņu dēļ nevaram aizcelt citur dīķi, sakņu dārzu, siltumnīcu un visu pārējo.

Uzlikām uz vārtiem norādi "privātīpašums" un lūdzām, lai kaimiņš meklē citu ceļu. Kaimiņu strādnieks norādi norāva un iznīcināja, aprakstot ar sliktiem vārdiem.

Kā mums rīkoties, paciest kaimiņus un dzīvot tālāk? Pagastā pateica, - neko nezinot, lai sūdzot tiesā. Vai šodien bizness ir pāri visam?

Savas tiesības jāizmanto godprātīgiMāris Rungulis:Lai precīzi varētu noteikt kā minētajam Brantu pagasta zemes īpašniekam rīkoties, būtu nepieciešams iepazīties ar abu īpašumu (kalpojošā un galvenā) tiesības apliecinošiem dokumentiem, kā arī servitūta ceļa nodibināšanas „vēsturi".

No papildus informācijas ir saprotams, ka ceļš, pa kuru zemes īpašnieka kaimiņš nokļūst savā īpašumā, ir servitūta ceļš. Tā kā minētais ceļš ir servitūta ceļš, tad pusēm jārīkojas atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē servitūta izlietošanas kārtību. Pieņemu, ka minētais ceļa servitūts ir reģistrēts zemesgrāmatā kā kalpojošā īpašuma apgrūtinājums.

Satversmes 105. pants noteic: „Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu....."

Kas tad ir servitūts un kā to nodibina?Atbilstoši Civillikumā dotajai definīcijai servitūts ir „tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu."

Servitūtu nodibināšanas pamati atbilstoši Civillikuma 1231.pantam ir: likums, kad servitūts tiek nodibināts ar administratīvu aktu uz likuma pamata (piemēram, likums „Par zemes privatizāciju lauku apvidos", 22.panta trešā daļa); spēkā stājies tiesas spriedums, ar kuru nodibināts servitūts; līgums (abpusēja, apzināta vienošanās, kas pauž abu pušu brīvu gribu un kas noformēta rakstveidā saskaņā ar Civillikuma1483. panta 3.punkta prasību; ja vienošanās par servitūta nodibināšanu notikusi mutvārdos, tad nav izslēgta šādas vienošanās pielīdzināšana rakstveida līgumam saskaņā ar Civillikuma 1488. panta noteikumiem); testaments (mantojuma līgums), kas atzīts par stājušos spēkā ar notariālu aktu vai tiesas spriedumu.

Servitūta valdījuma tiesība valdošā nekustamā īpašuma īpašniekam rodas brīdī, kad servitūts nodibināts Civillikuma 1231.panta kārtībā. Servitūta tiesība kļūst par lietu tiesību no brīža, kad tā ir nostiprināta zemesgrāmatā (Civillikuma 1235.pants).

Servitūta izmantotājs (šajā gadījumā pēc iesnieguma nosacīti dēvēts par aitkopi), ir valdošā nekustamā īpašuma īpašnieks vai lietotājs (nomnieks, īrnieks), jo pēc vēstulē sniegtās informācijas nevaru to pateikt. Tajā pat laikā servitūta nodibinājums neierobežo kalpojošā nekustamā īpašnieka (iesnieguma iesniedzēja) tiesības rīkoties ar savu īpašumu atbilstoši Civillikuma 927. pantam un pašam lietot apgrūtināto īpašumu.

Servitūta tiesības izlietošanā vispārējs princips ir, - cik vien tas iespējams, ir jāievēro kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības. Tas secināms no Civillikuma 928. un 1132. panta normām, kurās ietverti noteikumi par īpašuma tiesību un servitūta apmēru.

Atbilstoši Civillikuma 1132. pantam, ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā. Braucamā ceļa servitūta platums nosakāms 4,5 metri, ja, nodibinot servitūtu, nekas nav teikts par ceļa platumu.

Tiesa ir tiesīga noteikt ceļa platumu mazāku, jo tas atbilstu Civillikuma 1139. panta nosacījumam, ka servitūta tiesība jāizlieto taisnprātīgi, saudzējot pēc iespējas cita īpašuma tiesību, savukārt atbilstoši Civillikuma 1140. pantam, kalpojošās lietas īpašnieks (iesnieguma iesniedzējs) nedrīkst servitūta izlietotajam likt ceļā nekādus šķēršļus: viņam jāļauj tam darīt visu, bez kā servitūta tiesību nebūtu iespējams sekmīgi izlietot.

Protams, ka pusēm labākais risinājums ir vienoties par minētā servitūta ceļa izmantošanas noteikumiem. Jebkurā gadījumā viens no vispārējiem tiesību principiem civiltiesībās nosaka, ka pusēm savas tiesības jālieto un pienākumi jāpilda labā ticībā - tām savas tiesības ir jāizmanto godprātīgi. Pretējā gadījumā, ja par servitūta ceļa izmantošanu pusēm rodas strīds, tas risināms likumā noteiktā kārtībā tiesā.

Komentāri 1

Tāds gadījums jau ir bijis kādā citā pagastā. Tiesājās ilgi.Tikai tiesa nolēma izbūvēt jaunu ceļu pa kuru braukt. Nekā citādi jau nevarēja vienoties.

pirms 10 gadiem, 2010.09.22 22:11

Noderīgi