Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar nemiera garu sirdī

"Par viņu vajag noteikti uzrakstīt. Šīs sievietes jaunība pagāja svešumā Sibīrijā, bet ne izsūtījuma smagie gadi, ne tālākās dzīves grūtības viņu nav salauzušas.

Dzintra iesaistās daudzos sabiedriskos pasākumos, ir aktīva līdzdalībniece bijušo represēto saietu rīkošanā, seko līdzi visām politiskajām norisēm. Bagāta dzīve," tā redakcijas darbiniekiem pa tālruni stāstīja kāda sieviete. Jērcēnu pagastā pie "Pluķu" māju saimnieces Dzintras Lezdiņas reiz jau biju. Tas bija tad, kad viņa skolas bērniem rādīja, kā var izcept garšīgu maizi. Maizes krāsns Dz. Lezdiņas mājā bieži ir silta un vienmēr atradīsies smaržīgs klaips, ko ciemiņiem likt galdā. "Pluķos" kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem ir atgriezusies mājas aura, kad Dz. Lezdiņa atguva kādreiz atņemtās mājas.

Brālis gan noteicis, ka no vecajām ēkām Jāņos jāuztaisa pamatīgs ugunskurs, bet Dzintra tādam risinājumam nav piekritusi. Abi ar vīru strādāja no rīta līdz vakaram, līdz dzimtā sēta bija atjaunota.Šī centība un vēlēšanās vēl un vēl kaut ko izdarīt saimniecē nav rimusi arī tagad, pensijas gados.

"Jā, man itin bieži saka - es esot īsts nemiera gars. Tāds laikam raksturs. Mēs ģimenē bijām četri bērni. Es biju trešā meita, kaut pirms manas piedzimšanas ģimene gaidīja dēlu. Mammai un tēvam bija saimniecība un viņš ļoti cerēja, ka dzimtā būs jauns saimnieks, kas iesāktos darbus turpinās.

Pirmās divas bija meitas un visas cerības tika liktas uz trešo bērnu. Es piedzimu septembrī, un tēvs tajā brīdī darbojās laukā pie kuļmašīnas. Kad viņam paziņots par trešo meitu, tētis esot iesaucies: "Ak, Dievs, kad es pie puikas tikšu!" Tā man vēlāk to atstāstīja," saka Dz. Lezdiņa.

Ceturtais tad nu beidzot bija gaidītais dēls. Saimniece domā, ka vēlēšanās strādāt laukos un uzturēt saimniecību viņai, iespējams, bijusi jau gēnos, jo vecāki tik ļoti gaidījuši nākamo saimnieku.

Lauku darbus Dzintra darīja jau kopš bērnības. "Kad mūs aizveda uz Sibīriju, man bija 11 gadu, bet līdz tam es dabūju krietni pastrādāt. Mums, bērniem, bija jāravē nezāles tīrumā. Katru dienu noteiktai platībai vajadzēja būt tīrai. Otrs pienākums bija govju ganīšana.

Basām kājām agri no rītiem dzinu govis ganos. Kad bija salna, gaidīju, kamēr kāda govs zālītē uztaisīs siltu pankūku, lai tajā sasildītu kājas. Man šķiet, ka tam cauri ir izgājusi liela daļa lauku bērnu. Vajadzēja palīdzēt arī labības novākšanā. Lai lauku darbi patiktu, tajos jābūt iekšā jau no bērnības. Tad rodas tas gars, kas neļauj neko palaist neizdarītu," secina Dz. Lezdiņa.

1949. gadā Lezdiņu ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu.

"Abas vecākās māsas dzīvoja Rīgā un viņām laimējās palikt dzimtenē. Mūs, kas dzīvojām Pluķos, aizveda. Domāju, tas notika tādēļ, ka tēvs atteicās iestāties kolhozā. Viens no pagasta "troikas" janvārī vēl atnāca pie tēva uz Kārļiem iedzert šņabi. Martā tēvu aizsauca uz pagastu nodot kaut kādus dokumentus un tur arī viņu saņēma. Vēlāk ieradās arī pēc mums," atceras Dz. Lezdiņa.

Par astoņiem svešumā pavadītajiem gadiem Dzintrai grūti runāt. "Uzņēma mūs slikti, jo čekisti vietējiem bija sastāstījuši, ka esam fašisti un slepkavas. Krievu bērni mūs apsaukāja. Es ar brāli darbos negāju, jo bijām par maziem, bet mums vajadzēja rūpēties par mājas darbiem.

Mūsu ģimene bija pirmā, kas tajā pusē nopirka govi. Tā mums neļāva nomirt badā. Mamma strādāja lielā klētī, kur ar lāpstām labību vajadzēja mest no viena gala uz otru. Tā skaitījās graudu vēdināšana. Tēvs noteica, ka no tā jēgas nebūs un izveidoja kalti. Kad pēc Atmodas atguvu dzimto saimniecību un iegādājos mājlopus, sapratu, cik ļoti man pietrūkst tēva gudrības, jo tāda kalte noderētu.

Vietējiem iedzīvotājiem Sibīrijā bija arī lieli brīnumi, kad govju barošanai ziemā izveidojām redeles, lai visi dzīvnieki varētu paēst. Līdz tam barību nometa sniegā un paēst varēja tikai govis, kuras pie kaudzītes pirmās piesteidzās. Vispār dažreiz izbrīnīja, ka vietējiem nav nekādas fantāzijas vai domas, lai uzlabotu saimniekošanu," atminas Dz. Lezdiņa.

No svešuma izsūtītās ģimenes locekļiem visiem izdevās dzīviem atgriezties. Dzintra vienu gadu nostrādāja kolhoza kantorī, tad iestājās darbā Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā.

"Tā kā biju izsūtītā un atteicos iestāties kompartijā, visu laiku cehā vadītājiem biju tikai vietniece.

Pastāvīgi atcerējos tēva norādījumu - strādā godīgi, bet nestājies nevienā partijā. Turklāt vairāki no tiem, kuri bija partijā, nekāds labais paraugs citiem nebija. Daži no viņiem reiz bija vienu dienu nodzēruši un tad lūdza mani, lai ar atpakaļejošu datumu uzrakstu, ka es esot atļāvusi ņemt brīvdienu. To nedarīju. Tad sāku izjust represijas," stāsta Dz. Lezdiņa.

Pēc laika viņu no ceha tehnoloģes amata atbrīvoja un pārcēla par maiņas priekšnieci uz citu cehu, kurā bija 24 stundu garš darbalaiks. Darbs bija smagāks, riska pilnāks, amats zemāks. Dzintra uzskata, ka tas darīts tādēļ, lai sagaidītu brīdi, kad kaut kas notiks un tad viņu varēs sodīt.

Viņa atminas notikumu, ko atceroties, vēl tagad pārņem satraukums.

"Tas bija 1. maijā. Līdz šodienai nezinu, vai tas tika izdarīts , lai man ieriebtu vai rūpnīcai. Visi priekšnieki un daudzi strādājošie atradās svētku mītiņā. Pēkšņi atskanēja liels troksnis. Kad pieskrēju, redzēju, ka lielais ventilators, kas dzesēja stikla kausēšanas procesu, ir izjucis. Kāds tajā bija iemetis metāla gabalu, un visas ventilatora lāpstiņas bija nolauztas. Sapratu, ka, temperatūrai paaugstinoties, var notikt liela avārija. Ātrumā nesapratu, kur zvanīt, jo visi bija mītiņā. Tad izšķīros un zvanīju milicijai. Pēc tam ātri tika dabūti vajadzīgie darbinieki un avāriju izdevās novērst," stāsta Dz. Lezdiņa.

Kad sākās Atmodas laiks, Dz. Lezdiņa iesaistījās Tautas frontes darbā. Par to gan viņai priekšnieks noņēma prēmiju, pasakot, ka tas ir profilakes dēļ.

Daudzās pārestības un pazemojumi Dzintras enerģiju nesalauza. Varbūt spēku deva sapnis par brīvu Latviju un atgriešanos dzimtajās mājās. Nu tas noticis. Viesistabā goda vietā uz plaukta līdzās ierāmētiem ģimenes fotoattēliem stāv neliels sarkanbaltsarkans karodziņš. Pateicoties saimnieces un vīra pūliņiem ir atdzimusi vēl viena lauku sēta. Nu viņai gan vairs palikuši tikai bērni, brālis un māsas.

Tuvinieki "Pluķu" mājās vienmēr ir gaidīti ciemiņi. Sētā darāmie darbi gan nav piesējuši saimnieci pie mājas. Viņa pagūst visu. Aizbraukt uz bijušo represēto salidojumu Ikšķilē, iesaistīties pagasta kultūras dzīvē un citās sabiedriskās aktivitātēs. Daudz ir arī ceļots. Ir apskatīta Rumānija, Čehija, Polija, Bulgārija, pabūts Karpatu un Kaukāza kalnos, kā arī pie Baikāla ezera.

Viņa ir saglabājusi apmēram 500 koncertu uz izrāžu programmas. Visas šīs izrādes ir apmeklētas.

"Man tuva ir arī folklora. Kad strādāju rūpnīcā, izveidoju folkloras pulciņu un pašas izšuvām tautas tērpus. Esmu bijusi kultordze, darbojusies dažādos pulciņos, dziedājusi korī un centusies piedalīties visādos kultūras pasākumos. Man patīk visur būt un darboties, tas neļauj sajust gadu nastu," saka Dz. Lezdiņa.

Lai arī kā gājis stikla šķiedras rūpnīcā, tomēr, pateicoties šim darbam, bijusi iespēja daudz ko redzēt. "Maskavā nav tāda teātra, kurā es nebūtu bijusi. Arī Sanktpēterburgā. Šo sarakstu varētu turpināt," atzīst Dz. Lezdiņa.

Dzintra spriež, ka, iespējams, tāda vēlme visur būt un piedalīties viņā radusies, apzinoties, ka astoņi gadi pazaudēti Sibīrijā un sirds mudinājusi šo zaudējumu kompensēt, cenšoties visu redzēt un visur būt.

Ciematā Dzintru raksturo kā ļoti atsaucīgu un sabiedriski aktīvu sievieti, turklāt daudziem nav noslēpums, ka viņa prot cept garšīgu maizi un labi pārzina dažādus ārstnieciskos augus. Atvados un aizbraucot vēlreiz paskatos uz mājām, kas stāv starp vareniem lapu kokiem un ir ziedu ieskautas. Uz tādām mājām un cilvēkiem tajās balstās Latvija.

Noderīgi