Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ārsta palīdze Viktorija Veidemane labi pazīst ikvienu savu pacientu

Pusgadsimtu baltā halātā

Kārķu pagasta doktorāta ārsta palīdze Viktorija Veidemane par feldšeri pagastā ir nostrādājusi 50 gadu. Tā ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta.

 

Par labu darbu viņa ir saņēmusi Latvijas Sarkanā Krusta apbalvojumu, bet šogad pagasta padome kopā ar doktorātu viņu ir izvirzījusi apbalvošanai ar rajona padomes Atzinības rakstu.

 

Mūsdienās nav daudz tādu cilvēku, kuri pusgadsimtu nostrādājuši vienā darba vietā. Savā ziņā tas ir lielas atbildības, profesionālisma rādītājs un apliecinājums, ka ārsta palīdze pagasta cilvēkiem ir ļoti vajadzīga.

 

"Kā tālajos padomju gados mani norīkoja darbā uz Kārķiem, tā arī tur esmu palikusi. Šad tad gan iedomājos par darbu citur, bet bija sarežģījumi ar dzīvokļa dabūšanu un nu esmu te iesakņojusies. Ir zināmi cilvēki, darbs," saka V. Veidemane.

 

 

Darbu sāk ciemata slimnīcāSavas mediķes gaitas feldšere sāka 1958. gadā, kad katrs lielāks ciemats varēja lepoties ar savu slimnīcu. Mūsdienu jaunajai paaudzei tas šķistu neticami, bet slimnīca bija arī Kārķos, netrūka pat dzemdību nodaļas. Vairāki nu jau iesirmi kārķēnieši atceras, ka pie feldšerītes pēc palīdzības vērsušies vēl bērna gados.

 

 

Arī V. Veidemane atminas, ka ciema slimnīcas dzemdību nodaļā piedzimuši bērni, kuri tagad ir pašvaldības speciālisti. "Toreiz slimnīcā strādāja dakteris Teodors Vīksniņš. Slimnīca vienmēr bija pilna pacientiem. Te ārstēties brauca cilvēki pat no Valkas. Daļēji iestāde pildīja arī pansionāta funkcijas. Vairāki gados vecāki cilvēki slimnīcā iestājās rudenī un izrakstījās pavasarī," stāsta V. Veidemane.

 

 

Vizītēs braukts pat ar traktoruViņa neuzskata, ka jaunībā uz medicīnu būtu izjutusi kādu īpašu aicinājumu. "Pēc skolas beigšanas bija skaidrs tikai tas, ka kaut kur jāiet mācīties tālāk. Tā nokļuvu Cēsu medicīnas skolā. Šķiet, ka liktenis mani bija ievirzījis pareizās sliedēs. Tagad domāju, ka citu darbu nemaz nevarētu darīt," saka V. Veidemane.

 

Slimnīcā feldšere nostrādāja 10 gadu, bet, kad iestādi likvidēja, pārgāja darbā uz ambulanci. Toreiz nebija modernu neatliekamās palīdzības automašīnu, bet pie slimniekiem mājās tik un tā vajadzēja nokļūt.

 

 

"Kā tikai mūsu ārsts nebrauca pie viņiem. Pie sasirgušajiem viņu veda gan pajūgā, gan ar traktoru, dažreiz no Omuļiem atbrauca pakaļ ar smago automašīnu," atceras V. Veidemane. Medikamentu glabāšanai nebija ledusskapju. Vakcīnas un citas zāles darbinieki glabāja slimnīcas pagrabā.

 

 

Zina, cik katram var teiktToreiz mediķiem daudzreiz vajadzēja paļauties uz savu intuīciju un ticēt iegūtajai profesionalitātei, jo nebija iespēju sīku analīžu veikšanai, nerunājot nemaz par modernas aparatūras trūkumu. Priekšā gulēja slimnieks un mediķim vajadzēja noteikt, kas viņam kaiš.

 

 

"Tagad diagnozi noteikt ir vieglāk. Iespēja uzzināt analīžu rezultātus ir ļoti laba lieta mūsu jomā. Arī specializācija ir solis uz priekšu, jo attiecīgo slimību efektīvāk var izārstēt ārsts, kurš uz to ir specializējies. Notiek gan arī tas, ka tagad cilvēku sūta no viena ārsta pie cita, mediķis savus pacientus un viņu slimības vēsturi nespēj īsti iepazīt," atzīst V. Veidemane. Viņa lielu daļu kārķēniešu pazīst no dzimšanas.

 

 

"Ritot gadiem, cilvēkus esmu diezgan labi iepazinusi. Zinu, kā ar katru var aprunāties, ko viņam var teikt, ko ne. Daži cilvēki ļoti ātri satraucas pat tad, ja viņiem asinsspiediens virs normas pacēlies augstāk tikai par pāris strīpiņām. Tādos gadījumos es nemaz to nesaku. Iesaku padzert zāles un mierinu, ka tas nekas īpašs nav. Ir arī tādi, kuri ienāk ar mērķi tikai parunāties. Kaut kāda sūdzība par veselību ir, bet redzu, ka lielākoties parunāties vien grib. Šie cilvēki dzīvo vieni un, saprotams, ka ir vēlēšanās, lai kāds viņus uzklausītu," stāsta V. Veidemane.

 

 

Dažkārt ienāk apmeklētāji, kuri vēlas novērst paģiru sindromu. Jāpalīdz jau vien ir. Pret galvassāpēm jāiedod kaut vai aspirīns. "Domāju, ka labi satieku ar visiem pagasta ļaudīm. Cilvēki lielākoties ir atsaucīgi un darbīgi," uzskata ārsta palīdze.

 

 

Iedzīvotāju palicis mazākTagad gan, pēc ārsta palīdzes novērojuma, iedzīvotāju ciematā palicis ievērojami mazāk. "Te vairs darba nav. Jaunie, kuri grib mācīties, aizbrauc un te vairs neatgriežas. Pats ciemats gan ir izaudzis. Daudz kas radies no jauna. Nesen ieguvām atjaunotu un skaistu kultūras namu," saka V. Veidemane. Kopā ar viņu doktorātā strādā ģimenes ārste Alda Kārkliņa. Abas labi sastrādājas jau vairākus gadus.

 

Pacientus varot iedalīt divās grupās. Daļa uz doktorātu dodas bieži, bet ir cilvēki, kuri par ārstu iedomājas tikai tad, kad sāpes vairs nevar izturēt un dažos gadījumos viņu vēršanās pēc palīdzības ir novēlota.

 

 

"Iespēju uzlabot veselību ir daudz. Mūsu daktere smagākos gadījumos raksta nosūtījumu un lūdz doties kaut uz Rīgu, lai tikai pacients slimību varētu izārstēt. Diemžēl nereti paši cilvēki vienaldzīgi izturas pret savu veselību un nekur nebrauc," nosaka V. Veidemane.

 

 

Pagastos mediķim jābūtPie slimniekiem parasti brauc ģimenes ārste. Ja viņas nav, tad dodas feldšere. Uz tuvākajām vietām viņa aizkļūst ar divriteni, bet, ja slimnieks dzīvo tālāk, tad pēc feldšeres atbrauc viņa tuvinieki.

 

Ievaicājos, ko viņa domā par nesen notikušajām mediķu akcijām par algu palielināšanu. "Man grūti spriest, jo nezinu, kāds atalgojums medicīnas māsām ir slimnīcās. Es saņemu pensiju un man ir arī alga, man ar to pietiek, jo savos gados es vairs nekādus tālus ceļojumus neplānoju," saka V. Veidemane. Viņa vienīgi nav piekritusi pērn pieļautajai iespējai slēgt feldšerpunktus.

 

 

"Laukos vajag būt iespējām saņemt kaut pirmo palīdzību. Nu, iesāpas cilvēkam mugura. Kaut kur lauku darbos to sastīvējis. Kur tad brauks? Ceļš maksā naudu, arī laiks paiet. Tad ir labi, ja var vērsties pie vietējā mediķa, lai saņemtu pretsāpju injekciju," skaidro V. Veidemane.

 

 

Medicīnā jāmācās visu mūžuLai arī cilvēku ārstēšanā uzkrāta 50 gadu pieredze, V. Veidemane atzīst, ka mācībām šajā jomā atsaukuma nav, medicīna ik gadu attīstās, no apgrozības pazūd vecās zāles un to vietā rodas jaunas. To īpašības jāzina.

 

 

Papildus praksei viņa pastāvīgi lasa visus jaunākos medicīnas izdevumus. Jāizstudē arī semināros saņemtās brošūras. Viņa ir pārliecināta, ka medicīnā nav tāda perioda, kad var uzskatīt - viss apgūts. Darbā paiet visa diena. Daudz laika aizņem arī dokumentācijas kārtošana. "Par vienu injekciju skolēnam ieraksti jāizdara sešās vietās," apliecina feldšere.Vairāk brīvā laika viņai ir ziemā. Tad var nodarboties ar savu vaļasprieku - adīšanu.

 

 

Savukārt vasarā viņai patīk relaksēties savā dārzā, audzējot un kopjot puķes. Par savu brīvo laiku viņa gan nav noteicēja, jo jebkurā mirklī to var pārtraukt tālruņa zvans un lūgums palīdzēt. "Lai cik vēlu piezvanīts, atteikt nevar. Kamēr cilvēks var, viņam jākustas un jādarbojas. Ja to vairs negrib, tad visam jāmet miers un jādodas pensijā," secina V. Veidemane.

 

Cilvēki par Viktoriju VeidemaniSandra Pilskalne,

 Kārķu pagasta padomes preses sekretāre:"Viktorija ir ļoti atsaucīga un zinoša feldšere. Es augstu vērtēju viņas rūpes par katru cilvēku. Dažreiz kāds no pacientiem aizmirst, ka viņam noteikta potēšanās. Satiekot viņu, feldšere to atgādina un piebilst, ka gaida viņu doktorātā. Viņa ir ļoti iejūtīga, nekad neesmu redzējusi Viktoriju dusmīgu."

 Alda Kārkliņa,

Kārķu doktorāta ģimenes ārste:" Savā darbā Viktorija Veidemane ir ļoti precīza un apzinīga. Tādus feldšerus tagad grūti atrast. Es ilgus gadus strādāju ar viņu kopā un par to esmu ļoti priecīga."

Valdis Bērziņš,

pensionārs:"Feldšere Viktorija ir brīnišķīgs cilvēks. Viņa nekad nav atteikusi palīdzību, dodas pie slimnieka pat tad, ja viņš zvana naktī." 

Noderīgi