Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bijušais “sarkanais barons” arī vecumdienās nestāv mierā 3

Lai satiktos ar astoņdesmitajos gados vienu no Latvijā veiksmīgākajiem kolhozu priekšsēdētājiem - Ēvaldu Viļumsonu -, dodamies uz Limbažu rajona Skulti.

 

Nepilnu divu kilometru attālumā no jūras bijušais kolhoza "Oktobris" priekšsēdis savai ģimenei uzcēlis māju un iekopis dārzu, kur aug arī saimnieka "vājība" - bumbieres.

 

"Jūru apskatos pa mašīnas logu. Ko nu vairs savus vecos kaulus tur mērcēšu," mūs sagaidīdams, smej saimnieks.

 

Viļumsoni "Bitītēs" saimnieko jau divdesmito gadu. Saimnieks joprojām savu 87 gadu vecumā rosās pa iespaidīgu siltumnīcu, mums nosaukdams milzum daudz tomātu šķirnes, kas tur aug, un apsaimnieko 60 hektārus zemes, kur pārsvarā aug dažādu šķirņu dārzeņi.Atklāti sakot, negribas ticēt un prāts nenesas Ē. Viļumsonu nosaukt par sirmgalvi vai pensionāru. Sarunas laikā viņa valoda sprēgā no humora dzirkstīm un, gribot negribot, arī mums jāsmejas līdzi. Arī par negaidīti uzklupušām veselības problēmām Ē. Viļumsons stāsta tā, it kā tas tāds nieks vien būtu.

 

 

Pirms kāda laika pēc nopietnas mugurkaula traumas (viņam uzkrita milzīgas šķūņa durvis) Ē. Viļumsonam nācās apmeklēt rehabilitācijas kursu Vidzemes slimnīcā Valmierā. Zemūdens masāžas māsiņa esot bijusi "ellīgi mutīga" un atklāti pateikusi - izpētot dokumentus, nodomājusi, kā to "veco kraķi" dabūs iekšā un izcels no tās dziļās vannas, bet Ē. Viļumsons pats tīri lokani iekāpis un izkāpis no tās. Šādu smieklīgu stāstu par savu vecumu viņam ir pārpārēm.

 

Ē. Viļumsons gan atzīstas, ka nupat vairs neuzņemas "lielas lietas" un pienākumus, jo nodzīvotie gadi liek domāt, ka katra diena var būt pēdējā, kad "būs jākrīt pār to kārti". Viņš gan cer, ka mazdēls Jānis, kurš studē Banku augstskolā, būs īstais saimnieks, kurš pārmantos vectēva zināšanas un prasmes. Jau tagad Jānis esot lielākais palīgs, kuram interesējot lauku padarīšana.

 

Ē. Viļumsons gan uzskata, ka mūsdienu jaunatne rezultātu grib sasniegt bez nopietna darba."Jaunie man saka - mēs tā nestrādāsim, kā tu. Bet ja tā nestrādās, tad būs pļurkt. Ja līst lietus, tad zemnieks var svētīt brīvdienu, bet ja ražas sezonā spīd saule, tad nedrīkst skaitīt darba stundas un jābūt uz lauka," uzskata bijušais kolhoza vadītājs. Saimniekam ir jātic uz vārda, jo viņš kolhozu "Oktobris", kuru padomju laikos uzskatīja par pirmrindnieku, vadīja 29 gadus.

 

Uz jautājumu, kā vidzemnieks, kurš dzimis, audzis un strādājis pierobežā, nokļuvis līdz jūrai, Ē. Viļumsons pastāsta, ka padomju laikos Skultē bija ticis pie zemes pleķa. Pēc tam, kad uz "Oktobri" atnāca jaunais vadītājs Jānis Krasņickis, sapratis, ka jādodas projām, lai nebojātu nervus sev un jaunajam priekšniekam.

 

 

Tolaik Ē. Viļumsons bij viens no trijiem kolhozu vadītājiem, kuri nebija iestājušies partijā. Ē. Viļumsonu pat neaicināja to darīt, jo viņš pēc mobilizācijas Otrā pasaules kara laikā pusotru gadu pabija vācu armijā, bet pēc tam lēģerī Sibīrijā. Sešdesmito gadu sākumā pēc toreizējās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas ar sarkano diplomu, kas nopelnīts, studējot neklātienē, jauno agronomu uzaicināja uz aspirantūru.

 

Diemžēl politisko apsvērumu dēļ viņam šo iespēju liedza. Ē. Viļumsons atceras, ka partijas darboņi viņam gandrīz aizliedza svinēt kāzas, jo tās bija noliktas tad, kad nomira "dižais vadonis" Staļins.

 

Bieži vien priekšsēdētājam nācās uz savas ādas izjust partijas darboņu neapmierinātību un represijas, bet tā īsti viņam neko nevarēja padarīt, jo sasniegtie saimniecības rezultāti aizvēra mutes pat vislielākajiem pakalpiņiem. Viņi saprata - ja aizies Viļumsons, zudīs slava un sasniegtie rādītāji.

 

 

Joprojām Ē. Viļumsons atceras kādu partijas komitejas 1. sekretāru, kuram neeksistēja cilvēciskais, tikai sasniegumi ar pluss zīmi. Pēc vienas tādas saķeršanās, priekšsēdētājs nolēma aiziet, jo sāpēja, ka par nieka litru izslaukuma samazinājumu nācās sniegt pazemojošus paskaidrojumus.

 

Ar savu pēcteci bijušajam vadītājam esot vislabākās attiecības. Joprojām Variņos dzīvo un SIA "Palsā" par ražošanas daļas vadītāju strādā dēls Andris, tāpēc tēvs esot lietas kursā par sava bijušā kolhoza darbību. Bijušais priekšsēdētājs ir lepns, ka "Palsa" joprojām turas līmenī - labības lauki izskatās kopti un ražīgi.

 

Ē. Viļumsonam ir četri mazbērni un diviem mazmazbērni."Nav jau daudz," domīgi nosaka vectētiņš, kurš reizēm mēdzot arī uz viņiem "parūkt un paurkšķēt". Tas jau esot tas trakums, ka jaunie vairs nedzīvo tā, kā dzīvoja iepriekšējā paaudze. Par to gan Ē. Viļumsons ir pārliecināts - ko māk vecā paaudze, negrib vairs mācīties jaunā. Tas pirmām kārtām attiecināms uz darba tikumu un pienākuma apziņu.

 

 

 Tas esot pirmais, kas bērnā no mazām dienām vecākiem jāiedzen iekšā. Ē. Viļumsons atceras, ka kolhozā bija septiņgadīgi kumeļi, bet no viņiem labs zirgs bija jāsāk iejāt jau no divu trīs gadu vecuma. Tāpat ir ar bēniem - ja mazumā nepieradina pie darba, vēlāk izaug loders.

 

 

Ja mūsdienās astoņpadsmitgadīgam jāsāk strādāt, viņš nesaprot, kāpēc no rītiem tik agri jāceļas, kaut kur jāiet un no rīta līdz vakaram jāstrādā. Pie darba pierodot vienīgi ārzemēs, kur neesot citas izejas - ja nestrādā, tad algu nesaņem. Ē. Viļumsons uzskata, ka "tagadējā laikā morāle ir galīgi nobraukusi, jo paši lielie parāda, ka tā vairs nav cieņā".

 

Uz jautājumu, kas bijušajam kolhoza priekšsēdētājam vēl sagādā prieku, Ē. Viļumsons atbild - kopīga pasēdēšana un parunāšana ar kaimiņiem. Visi esot labi saimnieki un lieliski kaimiņi - goda vīri. "Pasēžam un gudri parunājam," smej Ē. Viļumsons. Reizēm gan paliekot skumji ap sirdi, kad uzzina, ka atkal kāds paziņa un līdzgaitnieks miris.

 

"Neviens jau šai saulē nav palicis. Man tas vēl priekšā. Neko tur nevar darīt. Bet vai tāpēc raudāja? Dziedāja, cik jaudāja!" nosmej "Bitīšu" saimnieks.

Komentāri 3

Lai veicas Viļumsona k-gam,lai laba veselība un prieka dzirksts sirdī!

pirms 10 gadiem, 2009.08.17 10:43

Visu godu un cieņu tādiem cilvēkiem , kuri prata strādāt padomju laikos un uztur možu garu arī šodien , kaut šodien to izdarīt ir grūtāk . Nenoniecināsim viņus- vēlēsim visus labāko visiem bijušajiem vadītājiem t.sk arī Viļumsona kungam.

pirms 10 gadiem, 2009.08.17 12:45

precizējums

Par "sarkaniem baroniem" sauca kopsaimniecību vadītājus-komunistus.

pirms 10 gadiem, 2009.08.17 21:39

Noderīgi