Černobiļas traģēdijas sekas nezūd

Tāda vieta kā Černobiļa Ukrainā daudziem pamazām sāka piemirsties, taču saistībā ar avāriju atomelektrostacijā Japānā Fukušimā daudzi atceras arī avāriju Černobiļā.

Tā notika tieši pirms 25 gadiem 26. aprīlī. Pasaule par to uzzināja tikai pēc pāris dienām, kad radioaktīvais mākonis bija nokļuvis līdz Rietumeiropai.

Avārijas seku likvidēšanas darbos piedalījās daudzi Latvijas iedzīvotāji, tostarp arī no bijušā Valkas rajona. Viens no viņiem ir tolaik Civilās aizsardzības mehanizētā pulka štāba priekšnieks Gundars Šulcs, kurš atomavārijas zonā atradās no 1986. gada 30. jūlija līdz 21. oktobrim.

Atrodoties aktīvajā karadienestā Lietuvas teritorijā bataljona komandiera amatā, viņu nosūtīja uz Černobiļu. Armijā neprasa, vai vēlies kaut kur doties. Pavēles neapspriež. G. Šulcs uz Černobiļu visticamāk tika nosūtīts arī tāpēc, ka ir beidzis kara skolu Saratovā par ķīmisko aizsardzību un ķīmiskajiem ieročiem. Viņš tāpat kā daudzi citi virsnieki bija apmācīti, kā rīkoties dažādās avārijas situācijās, taču praktiskās pieredzes radioaktīvi saindētā teritorijā nevienam nebija.

Gundars darbojas Latvijas savienības "Černobiļa" valdē. Pašlaik lielākā savienības aktivitāte ir grāmatas "Černobiļa, arvien mūsu atmiņā" izdošana, kurā apkopotas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku atmiņas par laiku kopš sprādziena līdz 1990. gadam. Šīs grāmatas redakcijas kolēģijā darbojas arī G. Šulcs.

 

Saindētos kartupeļus - uz ziemeļiemKaraspēka daļa sūtīšanai uz nelaimes vietu Ukrainā tika formēta Rīgas pievārtē Sužos, tāpēc to dēvēja par latviešu pulku. Avārijas zonā bija smags darbs. Nācās strādāt līdz pat 40 grādu karstumā gaisu necaurlaidīgos aizsargtērpos ar respiratoru vai gāzmasku uz sejas, ne reti dzeramā ūdens ierobežojumos.

Ne visi spēja izturēt šādu fizisko un psiholoģisko slodzi. Kamēr tur darbojās G. Šulcs, divi cilvēki pakārās, tostarp viens ārsts. Oktobrī viss pulka personāls brīvprātīgi (obligāti) strādāja uz 3. reaktora jumta, savācot no avarējušā 4. reaktora izmētāto grafītu. Katrs karavīrs tur atradās no vienas līdz trijām minūtēm. Katram bija dozators.

Nokāpjot no jumta, dozators bija jāatdod. Mērījumus reģistrēja. "Atceros gadījumu, kad viens karavīrs no Bauskas operāciju veica zibens ātrumā - mazāk par minūti. Viņa dozometrs uzrādīja 30 rentgenus. Tolaik pieļaujamā radiācijas doza bija līdz 25 rentgeniem. Saņemot tik daudz, karavīrs bija jāsūta mājās," stāsta Gundars.

Viņš atceras arī gadījumu, kad vagonos lādēja turpat apkārtējos laukos izaugušus kartupeļus, kurus sūtīja ogļračiem uz Krievijas Ziemeļu apgabaliem. Tur tos sajauca ar radiāciju neskartajiem, lai mazinātu radiācijas devu. Tā bija Lauksaimniecības ministrijas pavēle. Par cilvēku veselību un varbūtējām sekām neviens nedomāja.

Slimības provocē radiācijaVietējie pēc avārijas turpināja dzert akas ūdeni, ēst sēnes, kas jo īpaši uzsūc radiāciju, ķert zivis un vākt vietējos persikus, kas togad bija īpaši padevušies. Tā sacīt, ja ar aci nekas slikts nav redzams, tad viss ir kārtībā. G. Šulcs skaidri zināja, kādas tam var būt sekas.

Tomēr četri tur pavadītie mēneši ir gana ilgs laiks, lai tagad saasinātos dažādas veselības problēmas. "Visi izgājām caur tā saukto avarējušā reaktora jumtu. Neviens jau nezina, cik lielu radiācijas devu saņēma. Armijā bija mēraparatūra, kura paredzēta kara gadījumiem. Tā nederēja tik augsta radiācijas starojuma mērīšanai atomstacijas avārijas gadījumā," atceras G. Šulcs.

Viņš piebilst, ka visiem, kļūstot vecākiem, aizvien vairāk izpaužas dažādas slimības. Saņemtā radiācijas deva tās provocē un pastiprina jo īpaši, un tas ir daudzu nāvju cēlonis. Gundars nevēlas publiski atklāt savas veselības problēmas.

Tehnikas progresu apturēt nevarēsNo Latvijas avārijas seku likvidēšanā piedalījās apmēram 6000 cilvēku. No Valkas rajona Černobiļā strādāja 78, kurus tur nosūtīja kara komisariāts. Naudas peļņā Černobiļā strādāja arī 10 brīvprātīgie no Smiltenes. Pašlaik Valkā ir apmēram 30 Gundara cīņu biedru.

Jautāts, vai tā ir taisnība, ka černobilieši labākas veselības uzturēšanai lietoja joda preparātus un daudz alkohola, viņš atbild, ka tolaik gan ne. "Tā ir leģenda. Kad tur strādājām, bija pilnīgs sausais likums. Protams, pēc milzīgajām fiziskajām un psiholoģiskajām slodzēm iedzert gribējās. Pēc degvīna nācās braukt 120 kilometru uz Baltkrieviju," stāsta Gundars.

Tiesa, pēc tam ikviens zināja, ka alkohols var līdzēt radiācijas seku mazināšanai un daudzi tam tic joprojām un turpina šādā veidā ārstēties.

Gundars 15 gadus ir strādājis par vides aizsardzības inspektoru. Černobiļas nodarītie postījumi apmēram 100 reižu pārsniedz uz Hirosimas un Nagasaki uzmestās atombumbas radītos zaudējumus. Tagad atkal Fukušima. Jautāts par attieksmi pret jaunu atomenerģijas spēkstaciju būvi, viņš atbild filozofiski, ka tehnikas progresu apturēt nevarēs.

"Tās būs, un šīs stacijas ir jābūvē. Tikai jādomā, kā to izdarīt labāk un drošāk. Mēs nevarēsim savas enerģētiskās vajadzības apmierināt ar pašu izaudzēto rapsi," nešaubās G. Šulcs.

Noderīgi