Daudzi tā arī nekad neatgriezās...

Pieminot komunistiskā genocīda nomocītos ļaudis, Smiltenes tehnikuma jaunieši noskatījās Evitas un Jāņa Ūdru dokumentālo filmu par izsūtītajiem Smiltenes novada iedzīvotājiem - “Svešumā dzītie”. Filmas veidotāji pēc uzņemšanas jutušies tā, it kā paši emocionāli būtu izgājuši cauri skaudrajai pieredzei. Savukārt jaunieši un pedagogi redzēto uzskata par vērtīgu vēstures stundu. 

Pirms filmas jauniešus uzrunāja režisore Gita Skadiņa, kuras mamma, Smiltenes tehnikuma audzēkne Elza Ūdrīte 1949. gadā izsūtīta tieši no skolas kopmītnēm. Aizvadītajā gadā Smiltenes tehnikuma audzēkņi noskatījās deportāciju tēmai veltīto Gitas Skadiņas izrādi “Austras grāmata”, kuras pamatā – Smiltenes novada iedzīvotājas Austras Jurgenas piedzīvotais. Izrāde ar lieliem panākumiem turpina apceļot Latviju. Jūnijā to iecerēts izrādīt Zviedrijas latviešiem.  Režisore “Austras grāmatu” uztver kā dzīvu pieminekli Sibīrijā izmocītajiem ļaudīm. “Šī izrāde bija mans pienākums pret savu vecāku un vienlaikus arī nākamajām paaudzēm. Cilvēku, kuri vēl var par šiem notikumiem pastāstīt, ar katru gadu paliek aizvien mazāk. Mēs, latvieši, esam ļoti ieturēti. Stāstot par Sibīrijā pārciesto, dažādu iemeslu dēļ daudzas riebeklības joprojām tiek noklusētas. Kāds varbūt ir par lepnu, lai stāstītu. Kādam joprojām sāp. Netrūkst arī to, kuriem vienkārši negribas, lai citi uzzina, cik ļoti viņi tikuši pazemoti. Taču sociālpolitiskā situācija šobrīd ir tikpat satraucoša kā 1941. un 1949. gadā. Miers ir stipri relatīvs. Tāpēc jātur acis vaļā un nedrīkst aizmirst to, kas ar mūsu tautu jau reiz noticis. 

Pārdomājot notikušo, arī skatoties filmu “Svešumā dzītie”, joprojām visgrūtāk pieņemt to, ko cits citam nodarījuši savstarpēji pazīstami cilvēki, viena novada iedzīvotāji. Arī manu tēvu un viņa brāli, kuri, uzzinājuši par to, ka visā Latvijā notiek briesmu lietas, steidzās pie savējiem, izvedējiem uzrādīja mūsu pašu novada ļaudis. Abi puiši, pamanot pajūgus, bija paslēpušies krūmos...

Vairums nodevēju taču bija tie, kuri pēc tam iztīrīja izvesto ļaužu drēbju skapjus un gulēja viņu gultās. Tādas lietas var piedot tikai Dievs.”

25. martā Gita Skadiņa kopā ar mammīti vienmēr apmeklē komunistiskā genocīda upuriem veltītos piemiņas pasākumus un pēc tam dodas uz kapiem apciemot tēti un vecvecākus. 

Uzrunā Smiltenes tehnikuma jauniešiem Gita Skadiņa jauniešiem sniedza nelielu ieskatu par laiku un sāpēm, kas vienoja visas, no komunistiskā terora cietušās tautas. Stāstot par tēviem, brāļiem un dēliem, kuri kādā dienā vienkārši nepārnāca mājās. “Daudzi tā arī nekad neatgriezās,  citi mājās pārradās pēc desmit un vairāk gadiem. Garīgi un fiziski sagrauti.”

Vairāki uzrunātie jaunieši pēc filmas “Svešumā dzītie” noskatīšanās atzina, ka redzētais tik spēcīgi uzrunājis, ka izjūtas grūti izteikt vārdos. “Šādas filmas noteikti jārāda, lai neaizmirstam to, ko piedzīvojuši mūsu senči,” uzskata 1. viesnīcu pakalpojumu kursa audzēknis Jānis Birzgalis. Līdzīgās domās ir arī 1. automehāniķu kursa audzēknis Kristaps Priedīte, kurš redzēto uzskata par vislabāko vēstures stundu.  

“Skatījos filmu kā mamma. Iedomājos kā pati justos šo cilvēku vietā. Tāpēc ļoti grūti par to runāt,” atzīst skolotāja Vineta Roskoša. “Mūsu ģimeni izsūtīšana nav skārusi, bet vecāsmammas māsas ģimene uzskatīta par kulakiem. Viņiem atņemts tikpat kā viss mūža gaitā sakrātais. Lopiņi, par kuriem viņi runāja kā par mīļiem ģimenes locekļiem. Arī ko tādu nevienam nenovēlu piedzīvot. Manuprāt, šādas filmas svarīgi rādīt, lai cilvēki mācītos piedot. Jābūt ļoti gaišam cilvēkam, lai piedotu ko tik briesmīgu. “Svešumā dzītie” liek apstāties un vienlaikus atgādina - mēs bieži vien tik daudz sava laika veltām mazsvarīgiem sīkumiem, atstājot novārtā savus tuvākos cilvēkus, kuri vienā dienā var vairs nebūt. Ļoti gribas cerēt, ka vēsture neatkārtosies. Mūsdienās tomēr cilvēktiesībām tiek pievērsta lielāka uzmanība.”

“Laba, spēcīga filma. Patiešām bija vērts noskatīties. Gribas cerēt, ka jaunieši, noskatījušies, ko pārdzīvojuši viņu vecvecāki, vairāk novērtēs tās daudzās iespējas, kas viņiem dotas,” atzīst skolotājs Madars Moruzs. 

“Latvijā nav ģimenes, kuras lielākā vai mazākā mērā nebūtu skārušas deportācijas. Arī šobrīd pasaulē ir cilvēki, kas spiesti pamest mājas un doties svešumā, zaudējot gan pamatu zem kājām, gan paliekot bez iztikas līdzekļiem. 

Domāju, ka kino valoda ir vispiemērotākā, lai par šo lielo visas tautas sāpi runātu ar jauniešiem. Viņu pieredze ir pārāk maza. Kaut ko tādu tā īsti saprast var tikai tad, ja ko līdzīgu esi piedzīvojis pats. Tāpēc situācijas vizualizācija var labi palīdzēt. Ļoti priecājos par šo filmu. Šādām dokumentārām liecībām, kurās stāstīts par konkrētu novadu, pagastu un tā iedzīvotājiem, vajadzētu būt daudz vairāk. Tās uzrunā visspēcīgāk. Bieži  vien labi zinām to, kas notiek tālumā, bet mājās notiekošajam paejam garām, ” savu viedokli pauž skolas ārpusklases darba organizatore Anita Bērziņa.

Uz genocīda upuriem veltītām piemiņas vietām Anita Bērziņa neiet. Viņa saviem mīļajiem nosūta sveicienus, pieejot pie bērza vai eglītes.

“Par šīm lietām jārunā, lai jaunieši neaizmirstu to, kas ar mūsu tautu noticis,” uzskata Smiltenes tehnikuma direktora vietniece audzināšanas darbā un vēstures skolotāja Ingrīda Paegle. “Labāku vēstures stundu nespēju iedomāties. Mūsdienu jauniešiem ļoti grūti saprast, kā kaut kas tāds vispār varēja notikt. Taču redzēju, ka kino valoda un šā novada cilvēku stāsti jauniešus ļoti uzrunāja. 

Skatījos uz filmā redzamajiem ļaudīm – neraugoties uz pārciesto, viņi visi spējuši saglabāt tik lielu cilvēcību un gaišumu. Tā ir liela māksla – piedot un, nežēlojoties iet tālāk. Domāju – tas, kurš piedzīvojis ko tik briesmīgu, nekad nespēs otram nodarīt sāpes, jo zina, kā ir, kad sāp.” 

Skolotājas ģimenē, pārrunājot deportāciju tēmu, tiek atsaukti atmiņā vīratēva stāsti par to, kā viņu ģimeni no bada nāves izglābis no Latvijas līdzi paņemtais tauku spainītis. Par to, kā viņš, būdams, mazs puika, iemācījies grebt karotes, lai tiktu pie saviem galda piederumiem. Par viņa tēva pēdējām vēstulēm, kas rakstītas uz avīžu maliņām no citas izsūtījuma vietas.”

“”Svešumā dzītie” bija Smiltenes  novada Kultūras pārvaldes pasūtījums,” stāsta filmas veidotāji Evita un Jānis Ūdri. “Filmēšanu sākām pirms trim gadiem. Tad vienā brīdī pietrūka finansējuma. Darbu atsākām aizvadītā gada maijā. Sapratām, ka ilgāk gaidīt vairs nevar, jo vecu cilvēku dzīvē trīs gadi ir ļoti daudz. Izsūtītajiem ļaudīm bija svarīgi savu pieredzi nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kurš gan to visu izstāstīs labāk par viņiem! Kā atzina viena no intervētajām kundzēm, viņa padomju laikā par savu sāpīgo pieredzi baidījusies stāstīt pat saviem bērniem. 

Mūsu tuvākos, par laimi, izsūtīšanas nav skārušas. Taču pēc tikšanās ar filmā redzamajiem cilvēkiem, domās izstaigājot viņu sāpju ceļus un, strādājot ar arhīvu materiāliem, 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta notikumus uztveram krietni citādāk. Izjustāk un personiskāk. 

No filmēšanā dzirdētā un redzētā visvairāk aizskāra tas, ko latvietis nodarīja latvietim. Pavēles nāca no augšas, bet izpildītāji jau bija vietējie... Dažs tādējādi nokārtoja vecus rēķinus, kāds izmantoja iespēju, lai atriebtos vai arī pazemotu to, kuru pirms tam apskaudis. 

Liktenis reizēm izspēlē visneiedomājamākās lietas. Filmā tas neizskanēja, bet vienā no izsūtītajām ģimenēm vīru izsūtījis viņa nākamais sievastēvs. Protams, toreiz nevienam pat prātā nenāca, ka dzīve kopā savedīs viņu bērnus.”

Veidojot filmu, Evita un Jānis Ūdri strādājuši pēc ierastā darbu dalījuma – Evita rakstījusi scenāriju, Jānis - režisējis. Mūziku sarakstījis abu dēls Reinis, kurš Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studē skaņu režiju. “Svešumā dzītie” ir viņu kopīgā dāvana nākamajām paaudzēm. 

Noderīgi