Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīve kā leģenda, kurā atspoguļojas arī būtiskākās Smiltenes vēstures lappuses

Veltas Laktiņas dzīve ir kā leģenda, kurā atspoguļojas būtiskākās Latvijas un it īpaši - Smiltenes vēstures lappuses. 1941. gadā viņa no laukiem atnāca uz Smilteni, sāka mācīties par šuvēju, taču šo ieceri pārtrauca karš.1944. gadā Velta, ģērbusies vasaras kleitiņā un klikatiņām kājās, paņemot vien līdzi lāpstu un groziņu ar segu, aizbrauca uz Alūksnes pusi rakt tranšejas. Sākumā runāts – uz trim dienām, bet atgriezās pēc trim mēnešiem, septembra vidū. Nosalusi, plikām kājām, bet laimīga, ka tikusi pie savējiem, nevis aizvesta uz Vāciju. Tajā naktī dega Smiltene…

“Tranšeju rakšanā piedalījās gan karavīri, gan civiliedzīvotāji,” atmiņās dalās Velta Liepiņa. “Sākumā rakām Alūksnes pusē, pēc tam Gaujienas un Palsmanes apkārtnē. Strādājām no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tuvumā vienmēr stāvēja kāds vācietis ar šauteni.

Pusdienlaikā visiem atveda zupu un maizīti. Paēdām un rakām tālāk. Nevienu īpaši neizdzina. Cik kurš spēja, tik strādāja. Pārnakšņojām tukšajās mājās, kuru saimnieki devušies bēgļu gaitās vai izdzīti sakarā ar frontes tuvošanos. Gulējām visi vienā telpā. Vienā istabas galā vīrieši, otrā – sievietes. Matraču un guļammaisu nebija. Salocījām segas, daļu paklājām apakšā, ar otru pusi sedzāmies.

Togad ātri sākās salnas. Kad atgriezāmies, kājas no pārsalšanas bija palikušas kā nejūtīgas. Vasaras beigās tranšeju rakšanā iesaistījās arī māsa un mamma. Mamma drīz saslima un nonāca slimnīcā.

Kad tuvojās krievi, vienu brīdi paklīda runas, ka mūs visus vedīšos uz Vāciju. Bijām nobijušies, spriedām, vai maz vairs redzēsim savējos, mājas. Visiem lika iet uz lielceļa un gaidīt mašīnu, bet tā, par laimi, neatbrauca…  

Tad vācieši mums atkal, šoreiz tepat, netālu no Brantiem, lika rakt tranšejas. Vairāk nekā diennakti nebijām ēduši. Pazīstamas meitenes, kuras jau bija atvestas ātrāk, ieteica aiziet uz kaimiņu māju, pie Priednieku mammas. Viņa pabaroja, iedeva maizīti arī līdzi. Cik tā bija garšīga!

Nākamajā vakarā atbrauca mammas māsa, lai vestu mani mājās. Iebraucām Smiltenē – pilsēta vienās liesmās. Nomalē sagaidījām rītu.  Tad mammas māsa kaut kur uzzināja, ka bariņš vietējo patvērušies Cērtenes mežā un braucām uz turieni. Nākamā nakts pagāja nelielā meža klajumiņā. Mazliet pasnaudām, bet pārsvarā jau visi, sapulcējušies nelielos bariņos, sprieda par to, kas notiks tālāk. Tur bija arī grāmatnīcas īpašnieks. Viņš bija paņēmis līdzi ķerru, kurā salicis vērtīgākās grāmatas. Nākamajā dienā, noskaidrojuši, ka pilsētā vairs nav ne vāciešu, ne krievu, devāmies mājās. Drīz vien pēc tam parādījās krievu zaldāti. Sākās jauni laiki.”

                                  Smiltenes lauksaimniecības skolas pienotavā

Atguvusies no tranšeju rakšanas, Velta sāka meklēt darbu. “Izdzirdēju, ka Smiltenes lauksaimniecības skolas (tagad – Smiltenes tehnikums) pienotavai vajag strādniekus un pieteicos. Sākumā mazliet šaubījos, bet mammas māsa, kura arī kādreiz bija strādājusi pienotavā, mani iedrošināja: “Viņai paziņa strādājot piena veikalā, mani pieskatīšot!” (smejas).

Skolā mācības pa kara laiku bija pārtrauktas. Darbinieki prasīja, ko varu darīt, bet patiesībā jau neko daudz no nepratu. Mājās bija gotiņa, līdz ar to zināju, kā strādā centrifūga. Sievas mierināja: “Nekas jau daudz šeit neatšķirsies! Tikai visas iekārtas ir lielākas. Tā tiku separēšanas cehā. Separēto pienu pārstrādāja par krējumu un biezpienu. Krējumu sūtījām uz sviestotavu, vājpienu un pilnpienu – uz sierotavu. Lielākā produkcijas daļa aizgāja uz Ļeņingradu.

Darbu sākām agri – pusē četros jau viss muižas pagalms bija pilns ar zirgiem. Viens no maniem pirmajiem rīta darbiem bija – salikt piena separēšanas mašīnu.

Pienotava, kas atradās Smiltenes centrā, bija nodegusi.”

Kad tehnikums atsāka strādāt, vairākas pienotavas meitenes aizgājušas mācīties. Velta būt par meistari negribējusi. ”Man nekad nav paticis izrīkot cilvēkus. Skolas direktors vairākas reizes sūtīja man pakaļ audzēkņus, aicināja mācīties, teica: “Prakse man jau ir!” Taču izvēlējos labāk strādāt. Tie, kas pabeidza tehnikumu, lielākā daļa aizgāja strādāt uz Smiltenes jauno pienotavu.”

Veltas kundzei spilgti atmiņā palikušas 1949. gada deportācijas. “Naktī bija paņemti vairāki tehnikuma audzēkņi un arī viens pienotavas darbinieks. Ja atmiņa neviļ, tas bija ražošanas daļas vadītājs. No rīta atnācu uz darbu – durvis ciet. Tajā dienā pienotava tā arī palika slēgta.

Pēc izvešanas diezgan strauji samazinājās pieņemtā piena daudzums. Tehnikumā nostrādāju līdz 1950. gada pavasarim, tad notika liela štatu samazināšana un no visiem darbiniekiem darbā atstāja tikai piena pieņēmēju.”

                                 Smagi, bet pēc labākās sirdsapziņas

“Biju jau sarunājusi šuvējas darbu artelī, bet, ejot garām Smiltenes pienotavai, satiku bijušās kolēģes, kuras aicināja ienākt paciemoties. Kamēr runājāmies, draudzenes, man nemanot, bija uzaicinājušas atnāk arī pienotavas direktoru. Viņš uzzinājis, ka vairākus gadus esmu nostrādājusi tehnikuma mācību pienotavā, aicināja nākt pie viņiem. Sāku jau otrā dienā.”

Šajā darba vietā ar nelieliem pārtraukumiem aizvadīts gandrīz viss Veltas Laktiņas darba mūžs. “Pirmie darba gadi pagāja biezpiena cehā. Ražojām sieru, biezpienu, kazeīnu (izmantoja kā piedevu maizes, gaļas un konditorejas izstrādājumu ražošanai) un jēlkazeīnu (tehnisko biezpienu, ko pēc tam izmantoja plastikas ražošanā). Par neizdevušos biezpienu parasti teica: “Tas jau ciets kā kazeīns!”

Vissmagāk gāja ar jēlkazeīna ražošanu. Vannā jāuztur 75° C temperatūra, biezpienam līdzīgā masa visu laiku jāmaisa… Aumaļām lija sviedri. Darbs sākās agri no rīta un beidzās ne ātrāk kā vienos divos naktī. Reizēm, ja kaut kas negāja tā, kā vajag, nācās palikt līdz rītam. Daži kolēģi teica: “Ko tu tur jaucies! Krievi tāpat noēdīs!” Bet es tā nespēju. Kaut reizēm rokas, darbojoties par aukstajām vannām, bija pārsalušas stīvas.”

Veltas kundze domā, ka augsto pienākuma apziņu viņa mantojusi no ģimenes. “Mans vecaistēvs pie Drandes kunga bija mācījies podnieka amatu. Vecāmamma jokojoties viņu sauca par cunftmeistaru.  Vectēvs taisīja lepnus traukus un vāzes. Katrs darbiņš bija filigrāni izstrādāts un kārtīgs. Arī man vienmēr gribējies, lai darba dienas beigās būtu patīkama gandarījuma sajūta par to, kas darbs paveikts pēc labākās sirdsapziņas.”

                                      Dzelzceļa līnijas atjaunošana

Veltas māsa Ārija pēc kara piedalījusies šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene – Valmiera atjaunošanā. “1944. gada 22. septembrī Smiltenē ienāca krievi. Līdz tam strādāju Šmita dzirnavās, to otrajā stāvā bija ierīkota vilnas kārstuve,” stāsta Ārija Liepiņa. “Dzirnavas atradās pretī tagadējam veikalam “Top” (Daugavas ielā 1B). Kad tās nodega, paliku bez darba.

1944.gada rudenī visa Smiltenes stacija bija saspridzināta. Katrai sliedei nosists gals. Tāpat uzspridzināti bija arī visi tilti. Rūpes par pirmo, Smiltenes stacijai tuvāko tiltu uzņēmās galdnieks Ūdris un Vilis Liepiņš, kuram piederēja dzelzceļnieku veikals, tautā saukts par “Viļa bodi). Tas atradās blakus agrākajam ugunsdzēsēju depo, iepretī luterāņu baznīcai. Dzelzceļš jau vienmēr bijis kā valsts valstī. Dzelzceļnieku veikalā preču sortiments bija atšķirīgs un tur bieži varēja kaut ko īpašāku.

Runājot par dzelzceļu, smiltenieši vienmēr pieminēja firstu Līvenu, bez kura iniciatīvas un mērķtiecīgās darbības Smiltene diez vai būtu tāda, kādu to pazīstam šobrīd.

Dzelzceļa līnijas atjaunošana ilga līdz pat 1946. gadam. Strādāja gan smiltenieši, gan valmierieši. Gājām viens otram pretī. 1946. gada vasarā Smiltenes stacijā notika svinīga pirmā vilciena sagaidīšana. Šur tur vēl redzamas fotogrāfijas ar izpušķotu lokomotīvi. Tas bija milzīgs notikums un visi jau gribēja šajā vēsturiskajā brīdī būt klāt. Manis tajā bildē nav. Man lika tīrīt svinībām teļa galvu, es negribēju un aizbēgu (smejas).”

                                 Mācītājmuižas sienā iemūrētās grāmatas

Pēc apprecēšanās Velta Laktiņa vairākus gadus kopā ar vīru nostrādāja celtniecības jomā. Dzīvoja Smiltenes mācītājmuižā, kur tobrīd bijušas celtnieku kopmītnes. Mājas pirmajā stāvā toreiz vēl dzīvoja mācītājs Alfrēds Cimdiņš. Velta viņu atceras kā ļoti klusu, saticīgu cilvēku, labu un izpalīdzīgu kaimiņu. Laktiņa kundzei redzējusi arī, cik grezna un skaista Smiltenes mācītājmuiža izskatījusies 1938. gadā, vēl pirms tā bija pārvērsta par kopmītnēm. “Mammas māsai šeit 1938. gadā notika laulības. Ieejot pa centrālajām durvīm, uzreiz pa kreisi bija istabiņa, kurā viesi varēja saposties. Aiz tās atradās lielāka telpa ar skaistu galdu, uz kura stāvēja grezns svečturis. Tajā notika laulības. Laulāja mācītājs Ernests Kronbergs. Viņš 1941. gada 6. aprīlī iesvētīja arī mani. Tās bija ļoti lielas iesvētības, jo pirms tam bija paklīdušas runas, ka sakarā ar politiskajām pārmaiņām tās būs pēdējās iesvētības…  Līdz ar to sanāca arī daudzi jaunieši, kuri vēl nebija 18 gadus veci. Divas nedēļas gājām iesvētes mācībās. Svētku dienā visām meitenēm bija baltas, garas kleitas, puišiem – skaisti uzvalki. Pirms iesvētībām tante mani pirmoreiz mūžā aizveda pie friziera. Ikdienā parasti, tāpat kā tajā laikā vairākums meiteņu, staigāju bizēs. Iesvētībās biju ar skaistiem, izlaistiem matiem. Visi no jērkambara durvīm devāmies gājienā apkārt baznīcai un tad pa gala durvīm iekšā. Baznīca bija stāvgrūdām pilna. Tantes sačukstējās: “Kā mazi eņģelīši!”

1941.gada jūnijā Latvijā ienāca vācieši un līdz pat 1944. gadam baznīcā atkal notika gan iesvētības, gan kāzas un kristības. Kad sākās padomju laiks, tad gan par ticību vairs runāt nevarēja. Toreiz jau vispār – jo mazāk runāji, jo labāk. Nekad nevarēja zināt, kurš no tiem, kas uzdevās par labu draugu, pēc tam nodos. Daudzi tā tika uz Sibīriju un piedzīvoja visādas nelaimes.”

Velta ar sāpīgu skatienu noskatījusies, kā kādreiz skaistā, ļoti aprūpētā mācītājmuiža pamazām palikusi aizvien līdzīgāka pārējām ēkām, kuras padomju vara, neraugoties uz to arhitektonisko vērtību, nolēmusi iznīcībai, liedzot tām gādīga saimnieka rūpes un mīlestību. “Katrs kopām savu dārziņu, bet nekas jau īsti nebija savs. Ja dārzā vai pagalmā aizmirsi darba rīku, pēc brīža tas jau bija nozagts. Katrs rāva, ko varēja.”

Veltas kundze smaida, ka mācītājmuiža viņai uzticējusi kādu senu noslēpumu. “Kādā vakarā vienā manas istabas kaktā sāka lobīties apmetums. Domāju – nekas traks jau tas nav. Negludumus jānoslīpē un sienas jāsaved kārtībā. Bet tiklīdz tā sirsnīgāk ķēros klāt, izrādījās – sienā iemūrēts vīstoklis ar vairākām grāmatām. Tie bija seni kalendāri un kādas trīs 17. gs. vai 18. gs. izdotas baznīcas grāmatas. Grūti pateikt, vai tās iemūrētas jau 1.pasaules kara vai, sākoties 2.pasaules karam. Kad aizgāju dzīvot citur, grāmatas turpat arī atstāju.

Savā mūžā nekāda lielā baznīcā gājēja nebiju. Toreiz jau to arī nedrīkstēja darīt bērnu dēļ. Lai viņiem skolā nebūtu nepatikšanas. Taču ticība man ir palīdzējusi pārvarēt daudzas grūtības. Kad ir smagi, noskaitu tēvreizi… Tas palīdz.”

                               Mainās tehnoloģijas, bet pāri visam svarīgākā - cilvēcība…

“Pēc beidzu strādāt celtniecības jomā, trīs gadus nostrādāju Smiltenes maizes ceptuvē. Tad viena no Smiltenes pienotavas darbiniecēm, ar kuru kopā strādājām tehnikuma mācību pienotavā, sāka braukt uz ceptuvi kaltēt kaņepju sviestam kaņepes un pamazām mani pierunāja nākt atpakaļ uz pienotavu. Tā tur arī nostrādāju līdz aiziešanai pensijā – 20. gs. 80. gadiem. Piedzīvoju, kā uzņēmuma vecās iekārtas pamazām nomaina pret jaunākām, modernākām, kas ievērojami atviegloja strādnieku darbu.

Jaunajiem varētu būt interesanti, kā pagājušā gadsimta 70. gados parafinējām sieru. Pagalmā iznesa milzīgu dzelzs trumuli, tam apakšā kurināja uguni. Trumulī sadrupināja parafīnu, to izkausēja līdz 60°C temperatūrai… Parafinēja gatavos sierus, kas bija vismaz trīs mēnešus noturēti pagrabā. Vispirms, izmantojot lielu koka lāpstu, iemērca parafīnā vienu pusi, tad – otru. Parafinētos ritulīšus – skaistus un spīdīgus – sapakoja kastēs un veda uz Rīgu.

Kad sāka klibot veselība, pārgāju uz t.s. pildīšanas cehu, kur strādāju pie krējuma pildāmā aparāta. Mans uzdevums bija veikli salikt uz lentas tukšās burciņas un pēc tam noņemt pilnās. Tā tas mūžs arī aizskrējis. Kā laika ritenī.”

Šobrīd Veltas kundzei vislielākais gandarījums par to, ka darba vietā, kur aizvadīta mūža lielākā daļa, viņa nav aizmirsta. “Katru gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem, saņemu kādu pārsteigumu. Vairākas reizes mani apciemojusi arī Gita Mūrniece pati. Tas ir tik sirsnīgi un mīļi! Cilvēcība ir tā vērtība, kas palīdzēja izdzīvot kara laikā un bez tās dzīve ir tukša un bezvērtīga arī tad, kad daudzas lietas mūsu vietā padara modernās tehnoloģijas.

Ģimenē bijām pieci bērni. Man ir 93 gadi, Ārijai – 89, brālim Ritvaram – 83. Viena māsiņa jau mūžībā, bet brālis Aivars darba darīšanās braukāja uz Krieviju un tā arī kaut kur Krievijas plašumos pazuda. Nu jau vairāk nekā desmit gadus par viņu neko nezinām.  Esam braukuši meklēt, bet līdz šim neko nav izdevies noskaidrot. Esmu dzirdējusi, ka tādu ir diezgan daudz, kuriem pēdējo divdesmit gadu laikā šajā valstī pazuduši tuvinieki.” 


Foto: no Veltas Laktiņas personiskā arhīva, Baiba Vahere


Noderīgi