Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Džons Brauns vīnu prot darināt pat no ozollapām

Esam pieraduši dzirdēt, ka latvieši atstāj dzimteni, lai dotos uz Angliju, Īriju un citām zemēm, bet Anglijas izcelsmes latvietis Džons Brauns pirms deviņiem gadiem ieradās Latvijā un vairs nedomā braukt projām.

 

Viņš Limbažu novadā ir nopircis māju, tās rekonstrukcijā ieguldījis visu Anglijā sakrāto naudu un tagad tur dzīvo kopā ar mammu Ēriku.

 

Tā kā Dž. Brauna mājas "Jokas" atrodas netālu no tūristu iecienītās Igates pils un citām ekskursantu maršrutos iekļautām apskates vietām, viņš iztikas pelnīšanai ēkā iekārtoja viesu namu.

 

 

Ceļotājiem ir iespēja pārnakšņot un izbaudīt karsēšanos pirtī. Tomēr ir vēl viena lieta, kas uz "Jokām" vilina ne tikai naktsmītņu meklētājus. Tas ir vīns. Īsts, dzidrs mājas vīns, kas izgatavots no dažādām ogām, augļiem, dārzeņiem, augiem un pat lapām. Vīndara pieredze bija ieinteresējusi arī Valkas puses lauksaimniekus, kuriem pieredzes braucienu uz Limbažu novadu organizēja Vidzemes lauku attīstības birojs.

 

Vīna darināšana ir Džona vaļasprieks. Šo mākslu viņš aizguvis no mātes un lasot dažādu literatūru. Katrai iebraucēju grupai, ja tā vēlas, viņš prezentē savas vīna šķirnes un labprāt dalās pieredzē par vīna gatavošanu. "Vēl neesmu ķēries tikai pie ķiploku vīna, bet recepte man jau ir," apliecina Dž. Brauns.

 

Dž. Brauns atzīst, ka viņa vārds tikai nejaušības dēļ sakrīt ar Amerikas cīnītāja par apspiesto tiesībām Džona Brauna vārdu, par kuru sacerēta visā Amerikā zināma dziesma. "Mans tēvs bija Jānis Haralds Brauns.

 

 

Viņš bija cīnījies leģionā, pēc kara ar mammu aizbrauca uz Angliju un vēlējās, lai es būtu īsts anglis. Tā Jāņa vietā dabūju Džonu," stāsta Dž. Brauns. Viņš neatceroties, ka kādreiz saistībā ar viņa vārdu ģimenē būtu pieminēta slavenā amerikāņu dziesma.

 

Par īstu angli Dž. Brauns tomēr nekļuva. Izdomājis, ko var darīt Latvijas laukos, viņš ar pašreizējo dzīvi ir apmierināts. "Latvijā man patīk labāk nekā Anglijā. Ja tā nebūtu, es šeit nepaliktu," saka Dž. Brauns.

 

Sākumā Džona nodoms bija Latvijā uzlabot latviešu valodas zināšanas un tad meklēt darbu Rīgā, jo Anglijā viņš bija datorspeciālists. "Bet tad sāku dzīvot "Jokās" un man šī vieta tā iepatikās, ka vairs nespēju sevi iedomāties lielpilsētā pie datora. Vispirms bija doma nodarboties ar lauksaimniecību, bet tad man draugs, kurš dzīvoja Latvijā, pateica, ka to nu gan nevajagot. Tad iekārtoju šeit viesu namu," saka Dž. Brauns.

 

Lauku mājās Dž. Braunam ir ērtāk nodarboties arī ar savu hobiju. Ja tradicionāli ir pieņemts, ka vīnu darina tikai no ogām un āboliem, tad Džons izmanto daudz vairāk izejvielu. Viņš vīnu prot gatavot arī no graudiem, bērzu un kļavu sulām, nātrēm, ozollapām, medus, bietēm, burkāniem un daudz kā cita.

 

 

Protams, vīndara pagrabā netrūkst arī upeņu, jāņogu, dzērveņu, ērkšķogu un brūkleņu vīna. Neesot tikai aveņu vīna, jo tas vīndarim negaršojot.

 

Dž. Brauns piedāvā mums pagaršot dažādus vīnus un lūdz pateikt, no kā katrs darināts. Tas nemaz nav vienkārši. Miežu vīnu mums neizdodas atpazīt, izdodas tikai noteikt, kurš vīns darināts no brūklenēm.

 

Tikmēr vīndaris pastāsta, kā apguvis šo mākslu. "Anglijā vīnu darināja mana mamma. Viņai bija māja ar lielu dārzu, kurā auga ābeles, bumbieres un ogulāji. Sākumā viņa vārīja ievārījumus un konservēja ogas, bet visu nespējām apēst.

 

 

 Tad mamma sāka darināt vīnu. Inventāra iegāde problēmas nesagādāja, jo Anglijas veikalos šai nodarbei var nopirkt visu nepieciešamo. Mamma arī bija mana pirmā skolotāja. No grāmatām vien šo mākslu grūti apgūt.

 

 

Noteikti vajag kādu meistaru, kurš parāda praksē, kā to dara. Vēroju, kā to dara mamma, uzklausīju viņas padomus un tā lieta man iepatikās. Protams, mācījos arī no grāmatām, un tagad mamma man palīdz tikai piepildīt vīna pudeles," stāsta Dž. Brauns.

 

Nodarbojoties ar savu vaļasprieku, Dž. Brauns sācis domāt, kādēļ vīns jādarina tikai vasarā un rudenī. "Izlasīju, ka vīnu ziemā iespējams darināt, piemēram, no sarkanajām bietēm, arī no burkāniem, bet pavasarī - no bērzu un kļavu sulām.

 

 

Atklāju, ka vasaras sākumā ļoti labu vīnu var gatavot arī no nātrēm un ozollapām. Nātres vīnam jāplūc tajā pašā laikā, kad no tām vāra zupu. Tas ir tad, kad tās tikko uzaugušas un tām ir mīkstas lapiņas. Arī ozollapas jāplūc, kad tās ir jaunas un mīkstas," skaidro Dž. Brauns. Viņš pats uzskata, ka ozollapu vīns ir visgaršīgākais, tomēr tas atkarīgs no katra gaumes.

 

Vīna darināšanu "Joku"saimnieks neuzskata par biznesu, tas vairāk spēlē "rozīnītes" lomu pamatnodarbē - viesu uzņemšanā. "Es vīnu negatavoju plašākai realizācijai, jo baidos, ka pēc tā reklamēšanas man pagrabs divās dienās būtu tukšs," smej Dž. Brauns.

 

Par galveno komponentu kvalitatīva vīna darināšanā vīndaris uzskata raugu. "Vispirms jārada vide, kurā vīna raugs var vairoties. Tam nepieciešama skāba vide. Tās nodrošināšanā var izmantot citronskābi un rozīnes. Visaugstvērtīgākais ir tāds raugs, kas aug pie vīnogām," apliecina Dž. Brauns.

 

"Joku" saimnieks var vairākas stundas stāstīt par laba vīna darināšanas noslēpumiem, kurus pats atklājis vairāku gadu garumā. Uzzinu, ka augstvērtīga vīna iegūšanai var izmantot pat priežu sveķus. Saimnieks gan piebilst, ka tas jau ir atklāts pirms 2000 gadiem.

 

 

Viņa darinātajos vīnos alkohola daudzums nepārsniedz 13 grādus. Lai dzēriens būtu dzidrs, vīns rūgšanas laikā vairākas reizes jāpārlej no viena trauka otrā. Pēc stāstījuma par smalko un sarežģīto vīna darināšanas procesu gluži neticami šķiet, ka saimnieks pēc vīna iepildīšanas pudelē tās aizvēršanai ar korķi izmanto pavisam vienkāršu instrumentu - āmuru.

 

Dž. Brauns atzīstas, ka vīna nosaukumu izgudrošanā gan viņš nevar lepoties ar bagātīgu izdomu. "Nosaukumu ar mammu esam devuši tikai vienam vīnam. Man bija kādas piecas pudeles, kurās īsts vīns nebija iznācis.

 

 

Tā drīzāk bija sula ar nelielu alkohola daudzumu. Es jau gribēju to liet laukā, bet mamma neļāva - jātaisot no tā jauns vīns. Tā arī izdarīju, un pēc tam vaicāju mammai, kā tādu vīnu nosaukt. Viņa teica: "Lai tas ir vecais vīnvīns!" Tomēr parasti es uz pudelēm uzrakstu "No name", kas nozīmē - nav vārda," stāsta Dž. Brauns.

 

Saimnieka mājās ir viesojies arī slavenais pavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš pazīstams ar savu izsmalcināto gaumi ēdienu un dzērienu izvēlē. Kad viesis pagaršojis saldinātu rabarberu vīnu, tad iesaucies: "Tas ir tieši tas, ko es meklēju!"

 

Vaicāju, kas saimniekam pašam ir vīns - tikai dzēriens, vai arī kas vairāk. "Nu gan uzdevāt sarežģītu jautājumu. Pats galvenais - man vīns garšo. Man patīk to malkot kopā ar viesiem. Vīns cilvēkos rosina atraisītību un palīdz izveidot draudzīgas attiecības. Patīk arī prezentēt savu darbu. Un dzīvē tas ir noteicošais - darīt to, kas patīk," atbild Dž. Brauns.

Noderīgi