Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Genovefai un Jānim kopdzīvē aizvadīti jau 55 gadi 12

"Novēlam, lai visi jaunie pāri mācētu dzīvot tā, kā mēs. Lai ciena viens otru, piedod un nekad nedara viens otram pāri," saka Genovefa un Jānis Bukši, kuri kopdzīvē aizvadījuši 55 laimīgus gadus.

Genofeva un Jānis bērnību aizvadīja Balvu rajona Baltinavas pagastā. Viņi pastāsta, ka gandrīz uzauguši kopā, jo Genovefas audžutēvs un audžumāte bijuši Jāņa onkulis un tante. Tā arī viņi iepazinušies.

 

Genovefa atceras: "Kad man bija 16 gadu, Jānis aizgāja armijā. Tur viņš pavadīja četrus gadus, taču visu šo laiku mēs sarakstījāmies. Kad man bija 18, nofotografējos un nosūtīju viņam bildi. Jānim tolaik bija 25 gadi.

 

 

Biju jau pieaugusi un kļuvusi sievišķīgāka, un tā arī Jānis manī iemīlējās. Taču, kad augām kopā, uztvērām viens otru kā brāli un māsu."

 

Viņa atceras, ka pielūdzēju bijis daudz, taču viņa uzticīgi gaidījusi, kad Jānis pārnāks no armijas, jo jutusi, ka viņš būs īstais un vienīgais.

 

Genovefa un Jānis pastāsta: "Kad Jānis atnāca no armijas, nolēmām, ka precēsimies, un viss. Mums nebija neviena tuvinieka, kas taisītu kāzas, tāpēc paši aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu un sarakstījāmies. Tajā laikā jau neko vairāk nevajadzēja.""Sarakstījās 1954. gada 22. jūnijā - tieši pirms Jāņiem. Un tā pa jokam esam kopā nodzīvojuši jau 55 gadus," spriež Genovefa.

 

Par abu sarakstīšanos zinājusi vienīgi Genovefas sirdsdraudzene. Pārējiem viņi par to uzreiz nav stāstījuši. Ganovefa stāsta: "Uz sarakstīšanos aizgājām divatā. Jānim pēc tam bija jādodas uz dežūru, bet es atgriezos kopmītnē, kurā abi dzīvojām. Draudzene mani apsveica, un es viņai lūdzu, lai nevienam nesaka.

 

 

23. jūnijā rīta no darba pārnāca Jānis. Kopmītnē galda mums nebija, tāpēc sastūmām kopā skapīšus. Un tad es meitenēm teicu - tagad es gatavošu viena pati. Viņas visas brīnījās, kāpēc tā. Tad mana draudzene pastāstīja, ka esam sarakstījušies. Tā arī nosvinējām turpat kopmītnēs. "

 

Jāņa māte gribējusi, lai dēls apprec kādu bagātāku sievieti, taču mīlestībai neko nepadarīsi. Sākumā viņiem nebijis nekā, tikai dažas drēbes, un viss. Genovefa spriež: "Interesanta mums bija tā dzīve, taču ļoti laimīga. Nekad nevarējām viens otram pārmest, kurš bijis bagātāks, kurš nabagāks, jo abi bijām vienlīdzīgi."

 

Pēc kāda laika viņi atraduši paši sev atsevišķu dzīvoklīti. "Kad dabūjām savu dzīvoklīti, saimniece mums iedeva galdiņu, jo nekādu mēbeļu mums nebija, un tās bija ļoti grūti dabūt. Saimniece pastāstīja, ka veikalā varam dabūt taburetes.

 

 

 Devāmies tās nopirkt, taču bija palicis tikai viens ķeblītis. Neko darīt - nopirkām to, un ēdot es sēdēju Jānim klēpī. Pēc tam Jānis pats uztaisīja mums otru ķeblīti," smaidot atceras Genovefa.

 

No Baltinavas pagasta viņi pārcēlušies uz Raunu un tur nodzīvojuši ilgus gadus. Pēc tam desmit gadus pavadījuši Rīgā. Tad viens no viņu bērniem apprecējies un pārcēlies uz dzīvi Smiltenē, tādēļ arī viņi atnākuši dzīvot uz šo pusi.

 

Genovefai un Jānim bija trīs bērni. Meita un divi dēli, taču viens no dēliem ir miris. Jānis ļoti gaidījis tieši meitiņas piedzimšanu. Abiem ir arī septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni. Kopdzīvē aizvadīti daudz laimīgu brīžu, un laiks paskrien nemanot.

 

 

Genovefa stāsta: "Šķiet, vēl nesen svinējām Zelta kāzas. Tā kā mums nebija kāzu ar lielu svinēšanu, meita mums bija sarīkojusi gandrīz vai īstas kāzas - ar mičošanu un dažādām dāvaniņām. Šogad kāzu jubileju īpaši nesvinēsim. Varbūt kāds mazbērniņš ienāks. Viņi nekad mūs neaizmirst. Tūlīt jau arī būs Jāņi, tad arī vīram vārdadiena."

 

Jānis un Genofeva uzskata, ka ilgai un laimīgai kopdzīvei īpašas receptes nav. Katrā ģimenē var uznākt pa mākonītim, taču pēc tam atkal spīdēs saulīte. Viņi domā, ka gan vīram, gan sievai jāprot piekāpties.

 

 

Genovefa saka: "Vajag piedot! Ja vīrs izdarījis ko sliktu, nu labi - padusmojies, taču piedod viņam. Pārvari to visu. Tāpat arī vīram jādara tas pats. Galvenais attiecībās ir spēja piedot. Jāmāk dažreiz piekāpties."

Komentāri 12

Cālis

Cepuri nost! Vairāk par šādiem cilvēkiem raksrtīt!

pirms 10 gadiem, 2009.06.19 10:28

Margita Buksa

Esmu Genovefas un Jaanja mazmeita. Ljoti lepojos par tadiem vecvecaakiem :) Diemzel, ljoti reti vinjus satieku un redzu,jo dzivoju Anglijaa. Bet berniibaa katru vasaru dzivojos pie vinjiem Riigaa :) Interesanti bija tas,ka parasti berni no pilsetam devas uz laukiem pie vecvecaakiem, bet mums bija otradak - mes no laukiem devamies uz Riigu pie veciishiem :) Ljoti jaukas un skaistas atminjas par berniibu pie vinjiem... Kaa mums ar braali vienmer tika tie Riigas labumi - pranjiki, saldas kukuruuzas nuujinjas un daudz kas cits :)
Miilji un saulaini sveicieni no manas gjimenites maniem visvismiiljaakajiem veciishiem! buchinjas

pirms 10 gadiem, 2009.06.19 14:22

Sanda

Nu es Jau ar lepojos, Mīļi sveicu savus Mīļos Vecīšus!!! :)))

pirms 10 gadiem, 2009.06.19 14:29

Skaisti un mīļi, ka tā var mūžu kopā pavadīt! Lai veselība un saticība!

pirms 10 gadiem, 2009.06.19 15:28

Gundega

Esmu viena no Genovefas un Jāņa vedeklām,man arī ir liels prieks,kad par viņiem ir šis raksts,jo dzīves sūrumu,ko viņi ir izgājuši un tomēr ir palikuši kopā, var tikai apbrīnot un labvēlīgi apskaust,mūsdienās, pāri pat par sīkiem strīdiem jau paceļ cepuru un iet pie nākošās pusītes, domājot ka būs labāk.
Man arī ir ļoti daudz labu atmiņu,jo Genovefa un Jānis,daudz palīdzēja, uzsākot ģimenes dzīvi un visu kopdzīves laiku, sevišķi viņiem patika mazbērnus lutināt,un tie ar prieku brauca ciemos pie vecāsmamas un vecātēva.
Es zinu,ka parasti saka,vedeklas ar vīramāti sevišķi nesadzīvo,bet mums tā nebija,viņi,abi pret mani izturējās kā pret meitu un tas mani reizēm ļoti aizkustināja.Kaut tagat, esam attālinājušies,tāds bija dzīves smagais liktenis,tomēr, jubilejās mani vienmēr atcerās, kas ir ļoti mīļi un patīkami.
Novēlu,Genovefa un Jāni( kā es viņus saucu-mamma un tēti), nodzīvot,abiem kopā , vēl daudzus ,saticības un savstarpējās sapratnes, pilnus gadus, lai veselība un dzīvotprieks.

pirms 10 gadiem, 2009.06.19 19:46

Anda

Esmu tante Mudītes vīram Andrim,bet par viņas vecākiem var teikt tikai labus vārdus.Novēlu viņiem vēl daudz skaistus un saulainus gadus!

pirms 10 gadiem, 2009.06.19 21:35

ziemelniece

Prieks par šo pāri un mīļi sveicieni un vēl ilgus kopdzīves gadus vēlot, tādā pat saticībā un mīlestībā! Lai Jums veicās, Genovefa un Jāni!

pirms 10 gadiem, 2009.06.20 23:15

Edgars

Es esmu laikam jaunakais mazdels vecamammitei un vectetinam. Es ari visu savu bernibu pavadiju varteikt kopa ar viniem, un tie bija labi laiki. Kad vasaras braucam uz Ledurgu ar masu tur dzivojam visi kopa, vienmer vecamamma bija sasmorejusi kko garsigu un lutinaja mus. Es cik atceros vini abi vienmer ir smaidijusi un dzivojusi ar pilnu sparu savu dzivi, nekad daudz nedusmojoties un bijusi vienmer izpalidzigi! Es biezhi vell joprojam braucu pie vecasmammas un vectetina. Lai Jums vell ilgs dzives cels prieksa abiem kopa un esat tadi ka vienmer esat bijusi laimigi! :)

pirms 10 gadiem, 2009.06.21 15:25

Kristīne

Esmu viena no mazmeitām. Mūsu mīļākā vecmāmiņa un vectētiņš, vienmēr mūs visus mīl un palutina.
Sveiciens kāzu jubilejā!

pirms 10 gadiem, 2009.06.22 07:38

Ilga

Lai laba veselība un dzīves prieks daudz gadus.

pirms 10 gadiem, 2009.06.24 13:56

Ārija

Arī jaukas lietas atrodamas par ko rakstīt.Paldies jauniem žurnālistiem par darbu un skatījumu uz pozitīvām lietām. Cienijamiem jubilāriem daudz baltu dieniņu.

pirms 10 gadiem, 2009.06.25 17:07

Noderīgi