Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Inta Purgale ik dienu sevī saglabā ticību labajam

Telekompānijas LNT un raidījuma "Katrīnes palīdzības formula" darbinieki 10. maijā rīkos Labestības dienas akciju, bet ir cilvēki, no kuriem apkārtējie labestības starojumu iegūst ik dienu. Tāda ir arī valcēniete, kādreizējās "Lauktehnikas" teritorijā Varoņu ielā esošo dzīvojamo māju vecākā Inta Purgale.

Pilsētas Sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska stāsta, ka Inta, veicot mājas vecākās pienākumus, pati pēc savas iniciatīvas palīdz veciem un vientuļiem cilvēkiem, gan iepriecinot un nomierinot ar garāku sarunu, ko tautā sauc par sirds izkratīšanu, gan atnesot no veikala nepieciešamos produktus, gan palīdzot sazināties ar sociālo dienestu, ja jāatrisina kāda problēma.

 

Pensionāre I. Purgale skaidro, ka viņai ļoti grūti otram pateikt sliktus vārdus, patīkot runāt vien labu. "Es dzīvoju, ticot labajam cilvēkā," apliecina I. Purgale.

 

Viņas darbalauks ir plašs. Pensionāre jau vairākus gadus ir vecākā astoņiem lieliem dzīvojamiem namiem. Labi pazīstami ir iedzīvotāji, un arī Intu visi zina. "Tas ir grūts darbs, jo namu apsaimniekošanā problēmu netrūkst, taču iesākts ir un jādara vien ir. No pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad Valkā ierados pēc mācībām, ir strādāts ar cilvēkiem un bez sabiedrības nevaru iztikt arī tagad," stāsta I. Purgale.

 

Tomēr, pirms sākam sarunu par labestību savstarpējās attiecībās, māju vecākā lūdz uzklausīt citu stāstu. "Arī es gribu izkratīt sirdi. Varbūt ar laikraksta palīdzību kaut kas mainīsies. Mani satrauc 34. nama izskats. To savu laiku it kā nopirka kāda igauņu firma, izdemolēja, un tagad skats ir drausmīgs. Man kauns.

 

 

 Garām brauc ārzemnieki, skatās, nezinu, ko viņi nodomā," neapmierinātību neslēpj pensionāre, jo visu mūžu pieradusi, ka apkārtne ir sakārtota un visur valda kārtība.Tā tas bijis kopš darba gadiem "Lauktehnikā" un "Agroķīmijā".

 

Kad ierunājos par labestību, Inta sākumā jūtas pārsteigta."Jūs jautājat, kur ņemu spēku labestībai? Es nezinu, ko par to varu teikt. Darba gados es kā inženiere tehnoloģe strādāju ar traktoristiem un šoferiem. Visādi gāja, bet par toreizējiem strādniekiem varu teikt tikai labus vārdus. Protams, kad vīri darba laikā bija kunga dūšā, es biju asa kā dadzis, bet vēlāk priekšniecības priekšā viņus raudādama aizstāvēju, lūdzot, lai atstāj darbā.

 

 

Bija gadījums, kad Smiltenes pusē vienu mehanizatoru gluži noteikti bija nolemts atlaist, bet es zinu, ka viņam ir mazs bērniņš un sieva dzērāja. Sapulcē sāku raudāt, līdz darbu vadītājs atmeta ar roku. Es vienmēr cenšos iejusties otra ādā un padomāju - ja man būtu tādi apstākļi, ko tad es darītu?" saka I. Purgale.

 

Līdzjūtība pret citiem Intu pavadījusi visu mūžu."Kaut agrāk es diezgan aktīvi nodarbojos ar sportu, nevaru pa televizoru noskatīties nevienu basketbola, hokeja vai volejbola maču, jo man žēl zaudētāju. Kad vīrs skatās hokeju, es eju sēdēt uz balkona. Nu nevaru! Tāda nu esmu un tur neko nevar darīt," secina I. Purgale.

 

Tagad viņas palīdzību un atbalstu saņēmuši vairāki apkārtējo namu iedzīvotāji. "Es to nevaru atteikt. Zinu sievu, kas palikusi viena, jo viens dēls Īrijā, otrs Maskavā. Viņa piezvana un lūdz atnākt. Nu kā tu atteiksi un neatnesīsi vajadzīgo no veikala! Vēl bieži apciemoju citu sievieti, kurai ir veselības problēmas. Eju pateikt kaut labu vārdu, jo nereti tas ļoti labi līdz. Ir vēl māja, kur ielikti dzīvot cilvēki, kuriem pašā pilsētā nav kur iet. Tas nav labākais kontingents, bet reizēm kļūst viņu žēl un tad aiznesu kaut vai burciņu gurķu," saka I. Purgale.

 

 

Arī viņu bieži apciemo apkārtējo dzīvokļu īrnieki. "Vairāki atnāk tikai parunāties. Esmu pārliecinājusies, ka lielai daļai nav tik svarīga materiālā palīdzība, kā īstajā laikā pateikts labs vārds. Ar vārdu ļoti daudz var paveikt," ir pārliecināta I. Purgale.

 

 

Nesen kādā mājā mamma bija pametusi divas mazas meitenītes. "Ļoti smuki un labi bērni. Skaidroju vecmāmiņai, lai cīnās par pabalsta iegūšanu, tikai lai bērnus neatdod bērnunamam. Nu tas panākts, un man par to liels prieks. Te ir dažādas dzīves. Citā dzīvoklī mīt mamma ar bērniem, kuriem katram ir cits tētis. Es nevaru mazajiem vienaldzīgi paiet garām, neiedodot kaut vai konfektes," stāsta māju vecākā.

 

I. Purgale atzīst, ka labestības cilvēku attiecībās kļūst arvien mazāk un laba darītāju pēc savas iniciatīvas var skaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pensionāre neuzskata, ka palikt pie sava principa - palīdzēt citiem - viņai ļautu kāds īpašs spēks.

 

 

"Es vienkārši citādi nevaru. Es nevaru noskatīties, kā, piemēram, viens narkomāns klīst un krīt, ceļas un atkal krīt. Es zvanu viņa mammai un lūdzu doties palīgā. Viņa arī ir bezspēcīga. Kad puisis ir atguvies, dodos pie viņa parunāties, apvaicājos, kā klājas un mudinu turēties," stāsta I. Purgale.

 

Arvien lielākai cietsirdībai un nežēlībai cilvēku vidū I. Purgale redz vienu galveno iemeslu - mantkāri. "Pieaug tieksme pēc mantas, bagātības, un tas sabojā cilvēkus. Es pat īsti nespēju izskaidrot, no kurienes cilvēkos šodien radies tik liels egoisms. Un tomēr viss pamazām vēršas un vērsīsies uz labu. Tādēļ es nevaru aiziet parakstīties par Saeimas atlaišanu un lielākām pensijām. Tagad tomēr ir labāk nekā neatkarības pirmajos gados. Tas ir apliecinājums, ka arī turpmāk klāsies labāk. Es ar savu pensiju varu iztikt labi. Vīram arī ir pensija, dzīvot varam.

 

 

Tieksme pēc naudas cilvēku ieved stresā. Man dvēselē ir miers, turklāt varu priecāties, ja tuviniekiem izdodas kaut ko sasniegt. Man ir prieks, ka mazdēls iekļuvis budžeta grupā un studē inženierzinātnes. Bērni arī ir atraduši savu vietu dzīvē, un tas manī rada vislielāko gandarījumu. Svētkos visi sanākam kopā un tad jūtos ļoti labi. Mazdēlam nesen palika 20 gadu, lielāki svētki man nav bijuši," stāsta I. Purgale.

 

Viņa uzskata, ka ģimeni kopā var saturēt savstarpējās attiecības. "Tam neko daudz nevajag. Vienkārši cits citu turam par cilvēkiem," atzīst Inta.

 

No televīzijas raidījumiem viņai tuvs ir "Katrīnes palīdzības formula". "Tas ir viens no skaistākajiem raidījumiem. Es atbalstu šīs labestības akcijas, kaut gan dažreiz ir sāpīgi skatīties, ka kāda bērna ārstēšanai vajag ļoti daudz naudas. Vispār esmu jūtīga. Tur taču jāsāp sirdij, redzot, ka šovā "Zvaigžņu lietus" mūsu rajona dziedātājai Lienei Zostiņai pietrūka gluži nedaudz, lai uzvarētu.

 

 

Visi ir cilvēki un visi, cīnoties par kaut ko, vēlas arī iecerēto sasniegt. Es to visu labi saprotu. Redzot šova dalībnieku pūliņus, sirdī vēlējos, kaut viņi visi, gandrīz līdz virsotnei nokļuvušie, saņemtu kaut ko no lielās balvas," saka I. Purgale.

 

 

Pēc viņas domām, cilvēkā vislabākās īpašības ir nesavtība, patiesums, labsirdība. "Galvenais, lai viņš attiecībās pret citiem būtu labsirdīgs. Ja viņš tāds būs, tad arī dzīvē no citiem saņems pretim to pašu. Es savā mūžā daudzas reizes esmu pārliecinājusies, ka dots devējam atdodas. Es nedomāju materiālās vērtības. Nozīmīgi, ka citi tevi neaizmirst. Dažreiz mazmeita man prasa, kādēļ pie manis tik bieži nāk cilvēki parunāties, atnes ziedus. Varbūt to esmu izpelnījusies ar savu attieksmi pret citiem," spriež I. Purgale.

 

Intai grūti izskaidrot, kā viņā iemājojusi labestība pret citiem. "Varbūt tas no vīramātes. Viņa bija pats labestības iemiesojums. Savā dzīvē no viņas nebiju dzirdējusi nevienu sliktu vārdu. No viņas daudz esmu iemācījusies," atzīst I. Purgale. Viņa nenoliedz, ka šad tad bijusi arī nikna, it īpaši pret palaidnīgiem pusaudžiem, redzot, ka viņi izsit kādu logu vai izdara ko citu sliktu. "Tad gan rājos, taču, ja vainīgais ieliek jaunu stiklu, atkal runājos ar viņu kā draugu," saka I. Purgale.

 

 

Pensionāres vaļasprieks ir darbs dārzā un krustvārdu mīklu minēšana. Viņai ir dārzs pie Bērzezera un tagad, pavasarī, ik brīvu brīdi Inta atrodas tur. "Vēl man patīk risināt krustvārdu mīklas. Kad tajās iedziļinos, aizmirstu visu apkārtējo. Tas palīdz relaksēties un kaut uz brīdi aizmirst ikdienas problēmas. Tad atkal var tās risināt ar jaunu spēku.

 

 

Viegli jau nav. Ziemā dzīvokļos ir pavēsi. Te dzīvo daudz gados vecu cilvēku. Viņi man lūdz parūpēties, lai siltumenerģija tiku taupīta un mazāk vajadzētu maksāt. Tāda tagad ir dzīve. Tomēr vēlreiz atkārtoju - es ticu, ka ar laiku viss noteikti kļūs labāk. Kādreiz saucām "Kaut pastalās, bet brīvi!" Nu tad pacietīsimies, jo labāk jau ir kļuvis. Es dzīvoju ar ticību labajam, un tāda doma, nudien, palīdz," apliecina I. Purgale.

Noderīgi