Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ivo Igaunis par hobiju izvēlējies sportu, kurā pirmo metienu tradicionāli raida ASV prezidents.

Smiltenietis Ivo Igaunis (24 gadi) pirmo reizi par beisbolu uzzināja Anglijā, kur devās meklēt darbu tūlīt pēc arodskolas absolvēšanas. Britu salā viņš ilgi nepalika. Pazaudējis kādai "pagrīdes" firmai iedoto naudu, bet darbu pretī nesaņēmis, Ivo pēc sešiem mēnešiem atgriezās Latvijā, tiklīdz nopelnīja naudu mājupceļam gan sev, gan tēvam.

 

Tālāk dzīve smiltenieti uz pieciem gadiem aizveda uz Baldoni, kur dzīvoja viņa nolūkotā otrā pusīte. Tieši tolaik vietējie lika pamatus Baldones beisbola "ērai".

 

Sākās ar izsistiem logiemIvo aizvadītajā vasarā pārcēlās uz dzimto Smilteni, taču joprojām ir Baldones beisbola biedrības "Baroni" komandas spēlētājs. Beisbols, kas pasaulē zināms kā ASV nacionālā sporta spēle, kļuvis arī par Ivo hobiju.

 

Šo sporta veidu viņš sāka apgūt 19 gadu vecumā, kopā ar citiem baldoniešiem beisbola entuziastiem spēles noteikumus pētot grāmatās un filmās.

 

"Braukājām pa veikaliem, meklējām ekipējumu. Tad sākām lēnā garā izmēģināt spēli māju pagalmos. Cilvēki redzēja, nāca klāt, interesējās. Tagad Baldonē nav tāda cilvēka, kurš nezinātu, kas ir beisbols," stāsta Ivo.

 

Tiesa, sākumā viss neritēja gludi. Spēlējot beisbolu daudzdzīvokļu māju pagalmos, ar bumbiņu tika izsists ne viens vien logs. Iedzīvotāji cēla traci, tāpēc beisbolistiem nācās meklēt citu vietu treniņiem.

 

Jau atsākot dzīvot Smiltenē un draugiem stāstot par savu hobiju, viņi ieteica Ivo dibināt beisbola komandu arī te. Jaunietis izlika sludinājumus pie tirdzniecības centra ziņojumu dēļa un internetā, taču neviens interesents nepieteicās.

 

Īnings... Kas tas tāds?Ivo gan cer , ka varbūt šogad izdosies vismaz dažus smilteniešus ieinteresēt par beisbolu. Komandā obligāti jābūt 10 spēlētājiem. Vēlamais vecums ir no 16 līdz 20 gadiem. Ivo uzskata, ka savos 24 gados viņš beisbolam jau ir par vecu.

 

 

Šis sporta veids prasa maksimālu enerģijas atdevi un neatslābstošu uzmanību. Spēle ilgst četras stundas. Tās rezultātu jebkurā brīdī var ietekmēt pat niecīgs sīkums. Jaunajiem izturēt šādu slodzi ir vieglāk.

 

Ja izdotos savākt komandu, Ivo ir ar mieru to trenēt, jo beisbola noteikumus pārzinot perfekti. Tiesa, iesācējam, klausoties par īningu, straikautu, šortstopu, bāzēm un citiem beisbola knifiem, tas viss pirmajā brīdī šķiet sarežģīti.

 

Tāpēc sākumā beisbolu labāk esot redzēt klātienē. Ja Smiltenē līdz sezonas sākumam aprīlī izdotos savākt komandu, tad Ivo spēlētājus sākumā aizvestu uz kādu no beisbola turnīriem "Izstāstīt nezinātājam, kas ir beisbols, ir ļoti grūti. Tas ir jāredz."

 

Labāk, nekā sēdēt krogāIvo zina vairākas komandas Latvijā, kuras regulāri spēlē beisbolu, piemēram, Baldonē, Siguldā un Rīgā ("Diamonds" un "Lions"). Latvijas čempionu titulu 2008. gadā izcīnīja Rīgas "Lions". Ivo stāsta, ka aizvadītajā vasarā dažas spēles aizvadījis arī šīs komandas sastāvā.

 

Uz vaicājumu, kāpēc smilteniešiem vajadzētu mācīties spēlēt beisbolu, ja pilsētā jau ir populārs futbols, basketbols un pludmales volejbols, Ivo atteic, ka beisbolā ir īpašs azarts. Savā ziņā to garantē spēles ilgums - četras stundas.

 

"Galvenais mērķis ir labi pavadīt laiku. Tā vietā, lai jaunieši staigātu pa krogiem un dzertu, saturīgāk ir nodarboties ar sportu," spriež smiltenietis.

 

Skolas laikā Ivo aizrāvās ar basketbolu. Tagad viņa hobiji ir beisbols un braukšana ar automašīnu. Papildu tam jaunietis meklē darbu. Ja tas neizdosies Latvijā, tad Ivo domās par darbu ārzemēs. Viņa tēvs jau strādā Norvēģijā.

 

Jātiek galā ar kredītiem"Man ir līzingi un kredīti, kā jebkuram cilvēkam," saka Ivo, "un, ja nav naudas, par ko tos nomaksāt, tad parāds krājas. Ārzemēs es nopelnītu naudu kredītiem, tad atgrieztos Latvijā un tad arī ar 300 latiem mēnesī var izdzīvot, ja labi grib," spriež jaunietis.

 

Viņš secina, ka savulaik nevajadzēja ņemt patēriņa kredītus. "Nenožēloju, ka uz līzinga paņēmu mēbeles, taču patēriņa kredīts gan aizgāja traļi vaļi. Tāds prieciņš, šāds prieciņš, bez kā varēju iztikt. Tagad pēkšņi ir bezdarbs, un tas iegriež."

 

Ivo pēdējā darba vieta šoziem bija celtniecībā. Kad objekts bijis pabeigts, darba devējs pateicis: jauna darba, ko piedāvāt nav, un ir jāizvēlas, - ņemt bezalgas atvaļinājumu vai meklēt citu darbu. Ivo pēc sludinājuma pieteicās kokapstrādes uzņēmumā, taču par 200 latiem mēnesī gaterī strādāt negribot.

 

Viņš cer, ka varbūt pēc pāris gadiem tepat, Latvijā, varēs atrast darbu, par ko sapņojis kopš bērnības. Ivo tēvs visu darba mūžu strādājis par šoferi.

 

"Kad biju maziņš, skatījos, kā tēvs ar lielo fūri piebrauca pie mājas un domāju: es arī kādreiz braukšu ar lielu mašīnu. Tiklīdz varēšu, kārtošu šofera tiesības uz smagajām mašīnām, un tad jau redzēs."

Noderīgi