Izaicinājums lieliem sapņiem

Nesen nosvinējusi apaļu jubileju un saņēmusi apstiprinājumu jaunam, vērienīgam “Erasmus+” projektam, Smiltenes tehnikuma projektu vadītāja Inguna Avota ir apņēmības pilna iesākto turpināt ar vēl lielākiem apgriezieniem.  

Jaunais, 382 078 eiro vērtais, projekts  “Profesionālā pieredze citā valstī – vairāk iespēju nākotnē” pavērs iespēju 98 tajā iesaistītajiem dalībniekiem (audzēkņiem, absolventiem, pedagogiem u.c.) pilnveidot profesionālās zināšanas un gūt jaunu pieredzi Kiprā, Maltā, Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā, Portugālē un Francijā. 

Projekta īstenošanā iesaistīs arī Alsviķu struktūrvienības audzēkņus ar īpašām vajadzībām. Viņi kopā ar pavadošajām personām dosies uz kādu apģērbu labošanas uzņēmumu Lielbritānijā. 

“Atrasts arī jauns sadarbības partneris Kiprā – pārtikas muzejs, kas piedavā divu nedēļu apmācību programmu – veselīga uztura skolu restorānos kopā ar slaveniem itāļu pavāriem,” stāsta Inguna Avota. “Šoreiz, atšķirībā no iepriekšējā projekta, jaunieši uz ārzemēm vairs nebrauks ilgāk par trim mēnešiem. To nolēmām, lai rosinātu audzēkņus apgūt daudzveidīgu profesionālo pieredzi dažādās prakses vietās.”

Vajag sapņot lielus sapņus!

Katru projektu Inguna Avota uztver kā jaunu izaicinājumu savai profesionālajai varēšanai un vienlaikus apstiprinājumu tam, ka vajag sapņot lielus sapņus, jo tie piepildās! “Laikā, ka rakstīju pirmos projektus, par lielu veiksmi uzskatījām to, ka uz ārzemēm aizbrauca pieci seši jaunieši. Tagad viņu skaits desmitkāršojies. Ikvienam audzēknim tā ir neaizstājama pieredze un iespēja paplašināt redzesloku, bet vislielākais prieks par tiem jauniešiem, kas nāk no piecu, sešu, septiņu un pat deviņu bērnu ģimenēm. Daudzi skolēni nāk no laukiem, kur cilvēkiem nav tā lielākā rocība, iespējas ceļot un izglītot bērnus ārzemēs.”

“Skolotāj, glābiet!”

Inguna Avota “Erasmus+” projektos iesaistītos jauniešus uztver kā savējos. Viens otrs pirms došanās ceļā jāiedrošina, cits jāsabar, lai savaldās un blēņas atstāj mājās... Ne vienam vien braukts arī līdzi, lai pavadītu līdz prakses vietai. Visu tālruņa numuri saglabāti telefona atmiņā. Telefons tiek izslēgts tikai īpašos, izņēmuma gadījumos. Audzēkņi skolas projektu vadītājai gandrīz katru dienu “WhatsAppā” sūta bildes un raksta vēstules. Tam visam pa vidu netrūkst arī kuriozu. “Svētdienas vakarā laimīga atgriežos mājās no lidostas, bet pēc dažām stundām atnāk īsziņa no Maltas: “Skolotāj, palīdziet! Izgājām uz balkona uzpīpēt, aizsitās durvis un netiekam vairs atpakaļ!” Tā no saviem Grundzāles pagasta “Krūmiņiem” organizēju glābšanas akciju Maltā. Kopš vadu projektus, atvaļinājuma tā klasiskā izpratnē man nav. Roka jātur uz pulsa visu laiku, kamēr vien kāds ir ārzemēs,” saka projektu vadītāja. Taču līdz ar šiem projektiem piepildījies arī viņas pašas sen lolots sapnis – ceļot un redzēt, kā cilvēki dzīvo citās valstīs.

Visinteresantākie – tie spurainākie

Inguna Avota ir viena no skolotājām, kurai izdodas atrast ceļu uz jaunieša sirdi. Viņu ielaiž arī tajos sirds slēptākajos kambarīšos, kuros citiem – priekšā liela atslēga un vairāk par partizāna cienīgu klusēšanu nesagaidīsi. “Nekādu pedagoģijā balstītu atziņu man nav. Pēc izglītības esmu ekonomiste. Vienkārši cenšos pieņemt dzīvi un cilvēkus tādus, kādi tie ir. Katru jaunu tikšanos un arī izaicinājumu gaidu ar lielu interesi  - kas tagad notiks, kā man ies? Cienu un respektēju cilvēkus, ar kuriem lemts būt kopā un visu, kas ar mani notiek – pieņemu kā faktu, daudz neanalizējot, necenšoties ietekmēties no citu viedokļa, no tā, ko kāds par kādu citu pateicis. Iespējams, tas arī palīdzējis pārlieku nesasprindzināties, pieņemot lielākos dzīves izaicinājumus. 

Jaunieši ir tik interesanti! Arī paši spurainākie. Auditorijā reizēm tā “sprēgā”, bet, kad paliekam divatā un audzēknis kļūst pavisam citādāks, gandrīz vienmēr atklājas problēmu patiesie iemesli. Un, kad tos zini, daudz vieglāk arī piedot. Katru jaunu audzināmo kursu pieņemu ar zināmu sirds trīcēšanu. Viens uz otru skatāmies un “testējam”. Bet man patīk cilvēki. Reti gadās satikt tādu, no kura vienkārši cenšos izvairīties. Esam atraduši ceļu viens pie otra arī ar saviem draiskajiem puišiem, kā saucu tagadējos, transporta kursa audzēkņus.”

Dzīves “lielākā izgāšanās”

Darbā ar cilvēkiem Ingunai Avotai ļoti palīdzējis speciālās pedagoģijas kurss, ko viņa apguvusi pie mācību centra “Atbalsts sociālajai integrācijai” direktores, speciālās izglītības skolotājas, logopēdes un Latvijā labi pazīstamās sociālās pedagoģes Irēnas Hadaņonokas – Tjarves. 

“Toreiz vēl strādāju par skolotāju Palsmanes internātpamatskolā. Šis laiks bija dzīves skola, par ko joprojām saku liktenim vislielāko paldies. Dzīvojot harmoniskā un sakārtotā vidē, ģimenē, kur cits par citu rūpējas, reizēm viegli iedzīvoties iluzoros priekšstatos. Protams, mēs neviens nevaram izglābt visu pasauli, bet šie bērni ar tik dažādiem dzīvesstāstiem un ģimenēm, no kādām viņi nāca, man palīdzēja saprast, cik dažādu cilvēku likteņiem reizēm lemts šajā dzīvē satikties... Palsmanes skolā piedzīvoju arī savas dzīves “lielāko izgāšanos”, par ko uzjautrinos joprojām. Piekritu būt par dramatiskā pulciņa vadītāju. Kopš tā laika nekad nelienu jomās, no kurām neko nesaprotu...”

Pašai savs “perpetuum mobile”

Ingunai Avotai nekad nav paticis savas jubilejas pārvērst par svinīgiem un oficiāliem pasākumiem, kurus kāds būtu spiests apmeklēt pienākuma pēc. “Visas savas dzimšanas dienas vienmēr esmu svinējusi mājās. Nekad – pie pasūtītiem galdiem. Labprāt tiekos ar cilvēkiem, bet man gribas, lai tas būtu viegli un vienkārši. Nav svarīgi, vai tā ir 30, 40 vai 50 gadu jubileja.” Smiltenes tehnikuma projektu vadītājai ir cita - pašai sava laika atskaites sistēma, kur svarīgākais - paveiktais un piedzīvotais. “Dzīvoju šodien, gadus neskaitu,” viņa saka. 

“Šoreiz gan gribēju sarīkot groziņu vakaru kopā ar draugiem un kolēģiem, bet dažas dienas pirms tam mūžībā aizgāja tētis... Cilvēks, kurš man visus šos gadus bijusi lielākā autoritāte, kuru kopš mazotnes esmu neizsakāmi mīlējusi un apbrīnojusi. Šobrīd, protams, ir skumji, bet tajā pašā laikā manī ir neizsakāmi liels miers par to, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Viņam vairs nesāp. Tētis nodzīvoja skaistu, garīgi bagātu un darbīgu mūžu. Un tam kā apstiprinājumu uztveru arī to, ka viņa pēdējās dienās izdevās piepildīt visu, kā viņš vēlējās. 

Tētis un mammīte kopā nodzīvoja 66 gadus. Mani vecāki nekad nav sūdzējušies par to, ka dzīve grūta. Kaut viņi ir vellu redzējuši! Visu mūžu smagi strādāja, jo zināja, ka tikai tas pavērs iespēju izskolot bērnus un dzīvot labāk.”

Lai viss ir pa īstam!

Dāvanas Ingunai Avotai nav svarīgas. “Skaistākais, ko var man uzdāvināt – pieņemt tādu, kāda esmu. Priecājos, ja kāds atnes skaistu puķi. Bet pati lielākā dāvana ir šī dzīve, kas ir tik skaista! Kas man šajā pasaulē ir visskvarīgākais? - Lai maniem pieciem bērniem klājas labi! Pašai reizēm grūti noticēt, cik ātri viņi visi izauguši. Jaunākajam jau 18. Priecājos, ka neapzināti man ir izdevies viņiem iedot to, ko vienmēr esmu ļoti vēlējusies – lai mani bērni rautos pie manis un gribētu pavadīt laiku kopā viens ar otru. Lai neaprunā un neskauž cits citu, bet grūtā brīdī atbalsta. Lai neviens no viņiem neizaug ar domu, ka kādu citu mīl vairāk. Lai varu viņiem uzticēties un viņi uzticētos man. Lai viss ir pa īstam! Ja kāds prasītu recepti, kā to panākt, tad patiesībā man īsti nebūtu, ko teikt. Esmu viņiem visiem devusi lielu brīvību. Dzīvei jābūt sulīgai un ar garšu! Ja kāds izdara kādu muļķību, tas pieder pie jaunības! Man ir bijis svarīgi, lai viņi nedara neko bīstamu savai un citu veselībai un dzīvībai. Esmu teikusi: “Nevajag līst tur, kur nevajag! Netiesā, jo tu nezini, kāpēc cilvēks ir izdarījis vienu vai citu izvēli! Tev gar otru nav nekāda daļa! 

Galvenais, ko saviem bērniem novēlu - lai viņiem izdodas piepildīt savus sapņus un viņi var nodarboties ar to, ko patiešām vēlas! Manuprāt, tā šajā pasaulē arī ir vislielākā laime. Trakākais, ko vien spēju iedomāties – ja jāiet uz darbu, kas nepatīk. Pati nevienu darbu nekad neesmu uztvērusi kā zobus sāpes. Lielus projektus var izaudzēt arī no šķietami mazām iecerēm. Protams, kāds pa vidu vienmēr būs neapmierināts, bet, neraugoties uz to, man vienmēr bijis svarīgi strādāt ar azartu.”

Rasainie rīti un cita pasaule

“Sakārtot domas, izveidot pareizo attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem man palīdzējis arī vīrs Didzis,” atzīst Inguna Avota.  “Dzīve nav viegla, bet abi kopā esam iemācījušies to tvert viegli. Savulaik esam arī kļūdījušies, bet tas devis labu mācību. Protams, patīkami, ka ir nauda, bet vislielākais ganadrījums ir tad, ja tā pie tevis atnāk kā atlīdzība par labi padarītu darbu.

Pirms dažiem gadiem kopā ar vīru atgriezāmies mammas dzimtajās mājās un pamazām pārņēmām saimniekošanu savās rokās. Uzrakstījām projektu, tagad audzējam Šarolē govis, pa sētu jau spriņģo pirmie teliņi. Tā ir pavisam cita pasaule! Aizej uz kūti, izslauc govi, izrauj dārzā nezāli. Kā man patīk lauku rasainie rīti! Tas viss tā līdzsvaro! Laikam jau piederu cilvēkiem, kas no viena darba atpūšas, darot ko citu.

Kādreiz mūsu “Krūmiņos” bijusi viena no pirmajām šīs apkārtnes skolām. Vectēvs tajā strādājis par skolotāju. Vēl viņam bijusi šķirnes govju saimniecība. Dzimtas albumā saglabājušās bildes, kurās iemūžināts, kā “Krūmiņos” ciemojas Kārlis Ulmanis. Vectēvam piederējis arī liels ābeļdārzs. Rudeņos pie viņa pēc āboliem braucis pats saldumu karalis Vilhelms Ķuze. Mums ir svarīgi, lai šis vecvecāku iesāktais stāsts turpinās. 

Līdz ar atgriešanos laukos, varu teikt, ka viss, par ko bērnībā sapņoju, ir piepildījies. Kad man bija seši gadi, sapņoju, ka man būs vīrs, kurš brauks ar lielu mašīnu,  mēs dzīvosim baltā mājiņā un manam vīram mugurā būs rūtains krekls. Didzis kādreiz bija tālbraucējs šoferis un patiešām brauca ar lielu mašīnu. Tētis pirms dažiem gadiem mājiņu “apšuva” baltu. Un mans vīrs, kurš kurš ikdienā nemaz nav liels romantiķis, kādu dienu pilnai laimei uzvilka rūtainu kreklu, lai sagādātu man šo brīdi...”

Aizmugure

Inguna Avota uzskata: par iecerēm vajag runāt. Īpaši – par lielajām. “Ja kāds grib, lai skauž! Bet noteikti vairāk būs tādu, kas dalīsies pieredzē, un tas palīdzēs pieņemt gudrāko lēmumu. Viens pats vari savu ieceri ilgi nēsāt un līdz gala rezultātam tā arī nenonākt. 

Ja rokas nolaižas, vajag par to ar kādu izrunāties! Laikā, kad tētis pamazām atvadījās no šīs pasaules, tā pa īstam atklāju, cik man ir brīnišķīgi kolēģi. Līdz šim diezgan bieži pārņēma sajūta, ka divpadsmit darba gados tehnikumā tā arī īsti neesmu iedzīvojusies. Bet tas lielais atbalsts, ko saņēmu pēdējos mēnešos, kliedējis visas šaubas. Tā ir tik patīkama sajūta, ka tev ir aizmugure, cilvēki, uz kuriem grūtā brīdī vari paļauties.”


Noderīgi