Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Izlemj doties peļņā uz ārzemēm

Savā dullumā sieviete devās peļņā uz salu Anglijā, par kuru iepriekš bija tikai dzirdējusi.

 

Braucot pa ielu, tā pēkšņi izbeidzas. Izkāpjot ārā, vienā pusē apsnidzis mežs, bet otrā - pie privātmājas loga klauvē sieviete un aicina iekšā. Par smiltenieti iepriekš zināju vien to, ka viņa nesen atgriezusies no ārzemēm, kur bija devusies peļņā. Kāds tomēr no daudzajiem latviešiem pasaulē atgriežas dzimtenē! To pēc trīs mēnešu prombūtnes izdarīja smilteniete Gunta Ķikāne. Bet vai uz ilgu laiku?

 

Ar to algu nepietikaRadikāli mainīt savu dzīvi Gunta nolēma pērn vasarā kādas ekskursijas laikā, kurā satikta sena paziņa. Abas sievietes sākušas apspriest savu dzīvi. G. Ķikāne ilgu laiku nostrādājusi veikalā par pārdevēju, kur saņēmusi minimālo algu.

 

 

Turpretī viņas paziņa jau trešo gadu dzīvo Gērnsija salā, kur par dzīves apstākļiem nevarot sūdzēties. Darbā saņemtais atalgojums liek sajusties labi, jo veikalā varot ieiet un nopirkt kāroto, nevis likt santīmu pie lata un skatīties, vai sanāk. Atliek arī dzīvošanai, salas apskatei un var arī iekrāt. Tieši tas pietrūka smiltenietei - sajusties labi vai, Guntas vārdiem sakot, beidzot justies kā cilvēkam.

 

"Atbraucot mājās, pagāja viena, otra nedēļa un es izdomāju, ka jāuzmeklē tā sieviete. Es viņai teicu, ka tomēr gribu braukt uz turieni. Protams, tas viss bija tikai naudas dēļ. Uzreiz sapratu, ka tur nebūs nekāda laimes zeme. Bet man vajadzēja mājai jaunu jumtu uzlikt. Izdomāju, ka man vajag naudu, un viss," par negaidīto pavērsienu savā dzīvē stāsta G. Ķikāne.

 

Un ko mājinieki? "Ko tad viņi. Man ir divi pieauguši dēli, kuri dzīvo Rīgā, bet es viena privātmājā Smiltenē. Viņi jau zina, ka māte ir dulla. Zaudēt man nebija ko, varēju vienīgi iegūt," smaidot atklāj Gunta.

 

Uzticēšanās atmaksājās?Ieguvusi nepieciešamos kontaktus, bijusī pārdevēja sazinājās ar kādas firmas pārstāvi Rīgā. "Satikāmies, izrunājāmies. Man bija jāaizpilda anketa. Tas viss notika oficiāli, tāpēc nevienā mirklī nešaubījos un uzticējos. Firmas pārstāve man piedāvāja strādāt firmā "Morgan". Tajā nepieciešami strādnieki, kuri šķirotu puķu stādus. Bet tur neesot viegli, jābūt veiklām kājām un rokām," saka smilteniete.

 

Viņa sakravāja somas un devās prom ar domu, ka deviņus mēnešus pelnīs svešā zemē. Tomēr pirmais pārsteigums bijis jau lidostā, bet nebūt ne pēdējais. "Raibi gāja," sarunas laikā bilst G. Ķikāne.

 

 

Darbā iekārtošanas firmas pārstāve visiem (kopā 12 cilvēkiem - red.) izsniegusi līgumu, kurā minēts darbs trijiem mēnešiem. "Ko, tikai uz trijiem?" neizpratnē bijusi Gunta. Viņa mierināta. Teikts, ka nedaudz pastrādās un tad jau līgumu pagarinās.

 

Ar asarām acīsKad latviešu grupiņa laimīgi nokļuvuši uz salas, viņus sagaidījuši firmas pārstāvji. Katram iedevuši piecdesmit mārciņas avansu un veduši uz hoteli, kurā turpmāk jādzīvo. "Kad ieraudzīju to hoteli, viss mans optimisms saplaka.

 

 

Sapelējušas sienas, paklāji, vecās atsperu divstāvu gultas, antīki skapji. Kā pavēra durvis, tā tās ārā. Domāju, kur esmu aizbraukusi. Jāzvana uz mājām, protams, parunāt nevaru, jo asaras birst," pirmos iespaidus atceras smilteniete.

 

 

Pirmā nakts pagājusi nomodā. Tomēr viņa zināja, ka aizbrauc ne jau, lai dzīvotu greznā mājā, bet gan nopelnītu naudu labākai dzīvei. Tāpat kā pārējie latvieši, kuri mitinājās hotelī. Tautieši nav bijuši draudzīgi, kā nekā konkurenti. Katrs grib nopelnīt vairāk.

 

Visi latviešiAngārā, kurā notikusi stādu šķirošana, strādājuši tikai latvieši, lielākoties vecumā no 21 līdz 55 gadiem. Pavisam ap 70. "Aizgāju uz jauno darbavietu, neviens neko nepamācīja un neparādīja, kā jādara, bet uzreiz pielika pie darba. Nebija viegli, bet pie visa pierod. Tur es vismaz nopelnīju nedēļā vairāk, kā te mēnesī. Kaut gan vietējie cilvēki teica, ka par tādu algu nestrādātu," stāsta Gunta.

 

Arī citviet Gērnsijā bija manāmi latvieši. Katrā trešajā veikalā strādājusi latviešu pārdevēja, tāpēc valodas barjeru smilteniete īpaši neizjutusi. "Ja skaļāk parunāsi, nemaz citu valodu nevajadzēs. Ejot pa ielu, jutos kā Latvijā," teic G. Ķikāne.

 

Uz atgriešanos?Cik sākums esot bijis šausmīgs, tik beigas labas. Smilteniete pagarinājusi līgumu ar ārzemju darba devējiem. Tas nozīmē, ka martā viņa var atgriezties. Savus pirmos secinājumus smilteniete jau izdarījusi. Gribējusi pastrādāt arī Latvijā, tāpēc nolēmusi meklēt darbu.

 

 

"Pastaigājot apkārt, redzu, ka te valda bezdarbs. Kamēr Latvijā būs šitādas nekārtības, kamēr mūs par cilvēkiem neuzskatīs un maksās minimālās algas, te nav ko darīt. Lai man nestāsta, ka ārzemēs ir baigā krīze. Var jau būt, bet nekas tamlīdzīgs tur nenotiek. Es par savu mācekļa algu varēju nopirkt to, ko man acis rāda, nevis skaitīt melnos santīmus. Visu laiku man bija nauda, vienīgi dzīvesvieta jāpiecieš. Paspēju gan nopelnīt, gan salu apskatīt. Tā ir ļoti skaista," teic Gunta.

 

Tomēr viņas īstās mājas ir šeit - Latvijā. Tieši mājīguma sajūta pietrūkusi visvairāk - ierastā vide, draugi. Bet ar to vien nepietiek, lai vairotu labklājību. Tāpēc tagad Guntai ir pārdomu laiks, jo mācekļa etaps ir noiets un martā, aizbraucot atpakaļ, darba samaksa būs lielāka. Diemžēl Latvijā par tādu algu daudzi var tikai sapņot, vēl aizvien saņemot minimālo.

 

 

Fakti par GērnsijuGērnsija ir Lielbritānijai piederoša sala, kas atrodas netālu no Francijas piekrastes. Informācija liecina, ka tā ir neparasta vieta Eiropā, kurā var sastapt daudz latviešu. Gērnsija bija viena no pirmajām vietām pasaulē, kurp peļņā devās mūsu tautieši. Ne velti tagad tur katrā trešajā veikalā pārdevēji ir latvieši un daudzās firmās strādnieki - tikai Latvijas iedzīvotāji. Tāpat kā smilteniete Gunta Ķikāne.

Noderīgi