Ja strādāju sabiedrībai, atbildība ir lielāka – jāpatīk gan pašai, gan garāmgājējiem

Daudzi valcēnieši labi pazīst masieri Ilonu Krastiņu. Tie, kuri izjutuši viņas īpašo roku spēku, slavē speciālistes augsto profesionalitāti. Taču pavisam negaidīti viņa izlēma izpausties arī līdz šim neierastā veidā.

"Pavasarī man bija salīdzinoši maz darba, ar kuru pelnu maizi, taču kaut kas jādara, turklāt šajā gadalaikā vienmēr gribas strādāt vairāk nekā rudenī. Arī piemājas dārziņā martā rušināties par agru. Tobrīd Hipotēku banka bija izsludinājusi projektu konkursu un nolēmu tajā piedalīties," atceras Ilona.

Un tā sākās cīņa ar idejām, cīņa pašai ar sevi. Bērni dažkārt aizrādīja, ka mamma pie datora sēžot jau vairākas stundas. Projekta veidošana notika šim nolūkam paredzētajā datorprogrammā "Auto-Cad". To Ilona apguva dārza ainavu arhitektūras kursos, taču jau gadu šo programmu viņa nebija lietojusi, tāpēc arī darbiņš ne pa jokam. Pie tā pavadīts viss brīvais laiks.

Kad atkāpšanās ceļa navŠajā procesā Ilona bija ieslīgusi tik dziļi, ka atkāpšanās ceļa nebija. "Ņēmu vērā Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Māras Zeltiņas un pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļas vadītājas Ineses Vehi ieteikumus un domas, lai plāns izdotos. To iesniedzu termiņa pēdējā minūtē. Šķiet, ka žūrijai patika," smaida Ilona.

Viņai šķiet, ka maijs ir par vēlu, lai sāktu īstenot daiļdārzniecības projekta īstenošanu. Vienlaikus ar projekta rakstīšanu bija jādomā, kur atrast nepieciešamos stādus. Tos vajadzēja aizrunāt, jo nebija zināms, vai projektu pieņems. Ilonai ļoti palīdzēja Strenču stādaudzētavas dekoratīvo stādu speciāliste Ilze Valdēna.

Tā kā Beverīnas ielā 3 ir Dzimtsarakstu nodaļa, tad Ilona uzskatīja, ka pie ēkas fasādes noteikti jābūt rozēm. Parastās rozes stādīt ir riskanti, jo prasa īpašu kopšanu, tāpēc projekta autore izvēlējās parka rozes. Pēc tām bija jādodas uz Siguldu.

Brīvprātīgi obligātā veidāRakšanas un stādīšanas darbos nācās iesaistīt dažus pastāvīgos klientus un jo īpaši vecāko dēlu Jāni, kurš tajā laikā bija brīvāks, lai brīvprātīgi obligātā kārtā palīdzētu mammai. Daudzas lietas nācās darīt automātiski, lai gan tās nebija paredzētas projektā.

"Kaut ko tādu daru pirmo reizi. Strādājot savā mājā, uzņemos atbildību tikai par sevi. Ja kaut kas nepatīk, pēc gada stādu no jauna. Ja strādāju publikai, atbildība ir lielāka - jāpatīk gan pašai, gan garāmgājējiem," spriež Ilona. Jautāta par valcēniešu izteikto vērtējumu un atsauksmēm, Ilona atbild, ka sliktas nav dzirdējusi. Viņa piebilst, ka ēkas priekšpusē stādījumus varēja veidot citādi, taču aizmugures rezultāts pašai ļoti patīkot.

Lai redzētu darba skaistāko daļu, jādodas mājas pagalmā. Kad viss saaugs, tad noteikti izskatīsies labāk un pārliecinošāk. Apstādījumi veidoti tā, lai, tos kopjot, būtu jāiegulda pēc iespējas mazāk darba. Tas panākams, izmantojot krūmaugus, jo lielākas iespējas variēt. "Ir prieks, ka pretimnākoša paziņa pajautā, kā sauc tās skaistās rozes, kas tik lieliski zied," gandarīta Ilona.

Speciālistei piespiedu atvaļinājumsI. Krastiņa ikdienā izjūt, cik ļoti kritusies iedzīvotāju pirktspēja. Masāžas pakalpojumus cilvēki izmanto aizvien mazāk. Viens aspekts ir tas, ka iestādes un organizācijas saviem darbiniekiem nepērk veselības apdrošināšanas polises, kurās parasti ir ietverta arī masāža, taču nenāk arī tie, kuriem šī procedūra ir būtiski nepieciešama.

Neraugoties uz pakalpojumu cenu samazināšanu līdz minimumam, klientu nav. Masierei ir piespiedu atvaļinājums visas vasaras garumā - ir dienas, kad jāapkalpo divi klienti, bet ir arī tā, ka nav neviena. "Es īpaši neskumstu, jo man mājās ir liela ziemciešu puķu dobe tā iespaidā, ka kaut kas ir jādara. Tā vēl nav pilnīgi izveidota, dažas puķes jāpārstāda, taču, šķiet, ka izdosies glīti," stāsta Ilona.

Ar Jumeiho no JapānasJautāta, vai viņa ir pilnveidojusi savu masieres meistarību, apguvusi kaut ko jaunu, speciāliste atbild, ka pirms nepilna gada kursos apguvusi Jumeiho masāžu, kas radusies Japānā. Šo masāžu veic uz grīdas caur apģērbu un tajā ietilpst no tradicionālās atšķirīgi masāžas paņēmieni, tostarp arī pasīvās vingrošanas un viegli maniālie paņēmieni. "Jumeiho ir Japānas dieviete, kas atbild par iegurni.

Ja cilvēkam iegurnis ir simetrisks, attiecībā pret gravitāciju pareizā vietā izvietots smaguma centrs, tad visas pārējās ķermeņa daļas sakārtojas pašas. Šī masāža stabilizē iegurni," skaidro speciāliste. Jāpiebilst, ka tā attiecas uz abu dzimumu pārstāvjiem.

Šo masāžas veidu nevar kombinēt ar klasisko masāžu. Jumeiho veic no papēžiem līdz sejai, un viens seanss ir stundu ilgs. Tā iedarbojas uz visām locītavām, muskulatūru un iekšējiem orgāniem. Turklāt tā rada patīkamu sajūtu. Klientiem patīk. Ir arī tādi, kuri izgājuši visu kursu, tas ir, 10 reizes. Ir gadījies, ka puisis ierodas ar dāvanu karti un jautāts, vai dāvana izdevusies, viņš atbildēja apstiprinoši.

Ilona nav apmierināta ar likumdošanu valstī. Piemēram, viņa līdz pēdējam santīmam visu laiku ir maksājusi nodokļus, taču tagad, kad darba praktiski nav, dzīvot mājās un bezdarbnieka pabalstu saņemt nevar, jo ir pašnodarbināta persona. Ilona apsver iespējas meklēt darbu ārzemēs.

Pasauli glābs mazdārziņiIlonai pašlaik ir laiks grāmatu lasīšanai. Viņa uzskata, ka viss, kur redzam prieku, rada laimes sajūtu. Jo vairāk redzēsim prieku, jo kļūsim laimīgāki. Lai noturētos virs šāda viļņa, Ilona jau trešo reizi pārlasa Vladimira Megrē grāmatu "Skanošais ciedrs".

"Izlasot to pirmo reizi, tūlīt sāku pārlasīt vēlreiz. Tā ir grāmata it kā bez noteikta žanra, un, to lasot, var sajust dažādas atklāsmes saistībā ar cilvēka esību. Tagad, kad daudziem ir grūti un cilvēki sāk saprast, ka nepieciešams savs dārzs, grāmatā ir saprotami izklāstīts, kā tas var ārstēt.

Tur var uzzināt pat tādu sīkumu, kā pareizi iesēt sēkliņu. Autors uzskata, ka pasauli glābs mazdārziņu īpašnieki," stāsta Ilona. Viņa piebilst, ka grāmata atrodams daudz vērtīgu atziņu par bērnu audzināšanu, par mīlestību un seksu. Rakstītais izklāstīts tā, ka nav skaidrs, vai tā ir fantāzija vai realitāte, taču tas ir tik aizraujoši.

Noderīgi