Latvijas vārds izskan eksotiskajā Ķīnā 2

Jau četrdesmit divus gadus smiltenieša Jura Siliņa (55 gadi) sirdslieta ir galda teniss. Pateicoties mīlestībai pret šo sporta veidu, viņš aizvadījis neskaitāmas sacensības Latvijā un daudzviet citur pasaulē. Pats smej, ka vienīgais, kur vēl nav pabijis, ir Antarktīda. Viņa kontā ir vairāk nekā trīssimt apbalvojumu. Precīzu skaitu nosaukt J. Siliņš nevar. Taču mājās plauktus rotā teju simts izcīnītu kausu un nedaudz vairāk kā divsimt medaļu.

Pirms nedēļas J. Siliņš atgriezās no pasaules veterānu galda tenisa čempionāta pasaules lielākajā valstī Ķīnā. "Katras sacensības ir lieli svētki, jo īpaši, ja tās risinās valstī, kas ir pavisam cita pasaule. Tur valda pavisam citas vērtības, citāda dzīve, kultūra gadsimtos," stāsta sportists.

Viss par saviem līdzekļiem

Tas, ka nopelnīta iespēja startēt pasaules veterānu čempionātā Ķīnā, J. Siliņš zināja jau pērn. "Šāds čempionāts notiek reizi divos gados, un uz to dodas valsts labākie sportisti. Jāpiebilst, ka visus izdevumus sedzām paši. Iespējams, šī iemesla nepiedalījās kāds sportists.

Taču, ja galda teniss ir sirdslieta, nekas nav neiespējams. Piedaloties sacensībās, iegūti jauni paziņas un draugi dažādās pasaules malās, kuri labprāt izpalīdz. Pirms lielā brauciena caur pazīšanos un ar interneta starpniecību sameklēju par visai nelieliem līdzekļiem vietu, kur nakšņot. Finansiālu atbalstu sniedza Smiltenes sporta centrs," stāsta smiltenietis. Viņš atzīst, ka nav nepieciešama prāva naudas summa, lai brauciens uz jebkuru pasaules malu būtu aizraujošs un iespaidiem bagāts.

Sagādā pārsteigumu pats sev

No 7. līdz 12. jūnijam Ķīnas pilsētā Hohhotā risinājās 15. pasaules veterānu individuālais čempionāts galda tenisā. Kopējais dalībnieku skaits sasniedza teju trīs tūkstošus. Latviju pasaules čempionātā pārstāvēja J. Siliņš, Guntis Šenhofs no Rīgas un Guntis Krivods no Dobeles. Vēl uz eksotisko zemi no Baltijas valstīm devās divi igauņi.

Čempionāta pirmajā dienā dalībnieki sacentās vīriešu vienspēlēs. Smiltenietis startēja 50 līdz 59 gadu vecuma grupā. J. Siliņam konkurenci sastādīja gandrīz piecsimt sportistu, no kuriem 260 bija ķīnieši. "Manā apakšgrupā lielākoties startēja profesionāļi. Zaudēju pārstāvim no Ķīnas, līdz ar to nākamo cīņu aizvadīju gandarījuma turnīrā B grupā. Tajā par iekļūšanu zaudēju francūzim. Taču kopvērtējumā izcīnīju 5. vietu. Varēju jau tikt mazliet augstāk," aizdomājas galda tenisists.

Taču dubultspēlēs J. Siliņš kopā ar G. Šenholfu sagādāja patīkamu pārsteigumu. "Necerēti, bet abi ar Gunti aizcīnījāmies līdz finālam un ieguvām 2. vietu. Kopš 1998. gada tā Latvijai ir pirmā medaļa pasaules galda tenisa čempionātā," ir gandarīts J. Siliņš. Čempionāta laikā viņš uzturējās gan Hohhotā, gan Pekinā.

Smiltenietis ar sajūsmu stāsta par sportiskajām aktivitātēm un bagātīgajām iespējām Ķīnā.

Galda tenisistu paradīze

J. Siliņš pirms tālā ceļojuma zināja stāstīt, ka Ķīnas nacionālais sporta veids ir tieši galda teniss. Taču viņam pat sapņos nerādījās, ka šī zeme varētu būt galda tenisa piekritēju paradīze. "Kopējais iespaids par Ķīnu labā nozīmē bija šokējošs. Viņi visu būvē uz nebēdu, turklāt augstā līmenī. Hohhotā pavisam dzīvo trīs miljoni iedzīvotāju. Tur ļoti rūpējas par to, lai cilvēkiem būtu iespēja sportot. Uzcelti grandiozi sporta kompleksi un skolas. Pārsteidza arī augsta līmeņa drošības pasākumi," teic J. Siliņš.

Čempionāts norisinājās milzīgā sporta kompleksā, kuram līdzās atradās stadions ar 70 tūkstošiem sēdvietu un sporta skola. "Tur viņi naudu nežēlo. Starp citu, tas viss tiek būvēts par valsts līdzekļiem," piebilst J. Siliņš. Pie stadiona ikvienu sagaidīja policisti. Ikreiz bija jāveic pārbaude, lai iekļūtu iekšā. "Vispirms caur skeneri bija jāiziet pašam, pēc tam izlaida somas.

Tas nebija tikai mums, eiropiešiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Šis komplekss tāpat kā citi bija galda tenisistu paradīze. Zālē atradās 160 tenisa galdu. Pie mums Latvijā sacensību laikā augstākais ir padsmit galdu. Interesanti, ka pēcpusdienās un vakarpusēs sporta zāles bija ļaužu pārpildītas. Viņi spēlēja badmintonu, galda tenisu vai ko citu. Tā ir fantastika, kas tur notiek," stāsta J. Siliņš.

Iepazīst pilsētas un to iedzīvotājus

Pasaules čempionāta dalībniekiem brīvais laiks bija atvēlēts salīdzinoši maz. Latviešu delegācija iepazina Hohhotu un Pekinu. Tā kā ceļš no vienas pilsētas līdz otrai ar vilcienu mērojams desmit stundas, J. Siliņš daudz vērojis ceļu.

Hohhota esot salīdzinoši jauna pilsēta, kas atrodas starp kalniem. Kartē pilsētas ielas izskatās kā mazi kvadrāti. "Skaista pilsēta, vienīgi šeit nebija īpašu apskates objektu. Viss salīdzinoši jauns. Vairāk manu uzmanību piesaistīja daudzie policisti, kuri patrulēja uz ielām, dzelzceļa stacijās, pie bērnudārziem un arī pie citām iestādēm. Vietējie Hohhotā un Pekinā bija pārsteidzoši laipni. Pie mums tā nenotiek, tāpēc viņu laipnība šķita ļoti neierasta un brīžiem pat nepieņemama," stāsta J. Siliņš.

Viesnīcā, kurā apmetās latviešu delegācija, viesus uzņēma trīs jaunas meitenes. "Kad nācām iekšā, meitenes uzreiz gribēja ņemt mūsu somas un nest uz istabiņām, jo tāds ir viņu pienākums. Sajutos neērti, ka vīrietim jāļauj nest meitenei smago čemodānu. Taču tāda viņu daba. Vēl vietējie ir bezgala smaidīgi, izpalīdzīgi un disciplinēti," tā sportists.

Piemēram, uz ielām velosipēdistu esot četras reizes vairāk kā autovadītāju. Viss mudžējis no cilvēkiem, taču nevienā vietā nebija ne aizķeršanās, ne avāriju.

Bez rupjmaizes un kafijas neiztika

Tomēr visneparastākais pasaules lielākajā valstī latviešiem šķita ķīniešu virtuve. Zināms, ka tā ir pasaulslavena. Tajā ēdieni un to receptes ir tikpat daudzveidīgas kā Ķīnas ainavas. "Tur bija neskaitāmi ēdieni, kuriem pat īsti nezināju nosaukumu. Garšas ir neaprakstāmas, bet, atklāti sakot mūsu vēderiem pie tām jāpierod. Eksotika liela, šo to ēdu ar baudu, bet dažus ēdienus vienkārši nespēju nogaršot. Neatņemama sastāvdaļa ēdienreizēs ir tēja. Ķīnieši nemaz nevar iedomāties savu galdu bez tās," atklāj galda tenisists.

Ķīnā savu vēderu smiltenietim izdevās apmānīt, taču lielāku baudu sagādāja līdzi paņemtā rupjmaize un kafija. "Labprāt pastāstītu, kāds bija maltīšu saturs, bet nezinu sastāvdaļas. Iepriecināja tas, ka ieturēties varēja par visai zemām izmaksām," saka J. Siliņš.

Cilvēki un viņu vēlmes ir dažādas, tāpēc smiltenietis ikvienam novēl nobaudīt ķīniešu virtuvi. Iespējams, kādam tā šķitīs pati gardākā zemes virsū.

Tagad svētki Ķīnā - tikai atmiņās

Pavadītais laiks čempionātā Ķīnā J. Siliņa atmiņās paliks kā īpašs notikums. Tas saistīts gan ar zemi, kurā ir itin viss, gan ar augsto panākumu. Sportists atzīst, ka pasaules čempionātā izcīnītā otrā vieta dubultspēlēs ir viens no augstākajiem sasniegumiem viņa karjerā.

Vēl viņš piebilst un lepojas, ka galda teniss ir viens no retajiem sporta veidiem, ar kuru cilvēks var nodarboties no mazotnes līdz pat sirmam vecumam. To apliecināja 15. pasaules veterānu čempionāta dalībniece - simts gadus vecā austrāliete.

Vieni svētki J. Siliņam beigušies, taču būs vēl daudzi citi, jo galda tenisists nedomā apstāties. Kas zina, varbūt patiešām kādi no nākamajiem svētkiem sportistam būs tieši Antarktīdā.

Komentāri 2

ai, ai...

Vai Ziemeļlatvijas redakcijā nav pieejams interners? Vai cienījamā žurnāliste šo medaļu arī redzēja? Tepat blakus rakstā par sportisti no Valkas, kura tiešām to visu ir nopelnījusi, medaļas ir arī apskatāmas...

pirms 10 gadiem, 2010.07.27 16:07

Noderīgi