Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Likteņa līkloči, piedzimstot brīnumaini izdzīvojušo ukrainieti, atveduši uz Latviju

Šis gads smilteniešu Drusku ģimenei ir īpašs. Viņi nosvinējuši trīs apaļas jubilejas - 60, 70 un 100 gadu. Tikai divu gadu pietrūkst, lai zīmīga būtu arī Pelagejas (60 gadi) un Ata (70 gadi) Drusku kāzu gadadiena. Abi laulībā nodzīvojuši 43 gadus, un ir piemērs tam, ka mīlestībai no pirmā acu skatiena un kāzām jau pēc divu nedēļu ilgas pazīšanās var būt ilga nākotne.

 

Drusku ģimenē dzīvo arī Pelagejas mamma Jekaterina Mudraka. Šogad viņai apritēja 100 gadi. Sirmgalve dzimusi Ukrainā un tur arī nodzīvojusi gandrīz visu mūžu.

 

"Kāds ir mammas ilgas dzīvošanas noslēpums? Tas, ka viņai ir meita, kura par mammu rūpējas," saka Pelageja. Mammai ir slikta redze un dzirde. Simtgadniece ir pilnībā atkarīga no tuvinieku aprūpes."Nekad tev nedarīšu pāri!"Uz Latviju pie meitas ģimenes Jekaterina pārcēlās 70 gadu vecumā. Savukārt Pelageja te dzīvo daudz ilgāk. Ukrainieti 17 gadu vecumā viņas dzimtenē noskatīja un apprecēja latvietis Atis un vēlāk aizveda uz Latviju. Atim tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Abi apprecējās 1965. gada 16. maijā Ukrainā tikai pēc divu nedēļu ilgas pazīšanas.

 

Tolaik Atis strādāja mežizstrādē Krievijas ziemeļos, Arhangeļskas apgabalā, uz kurieni bija devies peļņā. Draugs Aļiks uzaicināja atbraukt ciemos uz savu dzimto pusi Ivanovkas ciematu Ukrainā, Odesas apgabalā.

 

"Aiziesim uz fermu, tur strādā daudz meiteņu!" teica Aļiks. Fermā tobrīd govis slauca arī Pelageja. Nesen viņa bija pabeigusi 9. klasi. Gribēja sākt ātrāk strādāt, lai nopelnītu naudiņu un varētu pucēties.

 

"Es tevi visu mūžu neapbižošu," iepazīstoties ukraiņu meitenei teicis latviešu puisis. "Savu solījumu viņš pilda," smaidot saka Pelageja.

 

Visu laiku salda dzīve abiem tomēr nebija. "Es esmu asa, viņš ir maigs. Piedod man," saka sieva. "Ko tad es varu darīt? Jaunāku sievu apņēmu. Nedrīkstu spīdzināt," pretī atsmej vīrs.

 

Jauno sieviņu Atis sākumā aizveda uz Krievijas Ziemeļiem, kur viņam bija darbs. Pēc tam abi atgriezās Ukrainā, bet vēlāk pārcēlās uz Latviju.

 

Jauniņajai ukrainietei tā bija iespēja tikt projām no dzimtā ciema. Laukos ļaudis dzīvoja bez pasēm. Kas ciemā piedzima un nebija bagāts, tam tur arī bija jāpaliek.No mūža pazaudē pusgadu"Cilvēks cilvēku nepazina, bet jau tūlīt nolēma precēties. Tā arī visu mūžu kopā palikām," tagad par likteņa līkločiem brīnās Pelageja.

 

Brīnumaina bija arī viņas piedzimšana. 1948. gada 11. jūnijā pasaulē nāca divas dvīnītes. Abas dzima priekšlaicīgi, septītajā mēnesī, un svēra tikai aptuveni kilogramu. Pelageja bija vārgāka, taču izdzīvoja. Māsiņa nomira tūlīt pēc nākšanas pasaulē.

 

Ukrainas varas iestādes atteica Jekaterinai Mudrakai reģistrēt jaundzimušo. Lai zīdainis pieņemoties svarā, līdz svēršot vismaz 3,5 kilogramu. Lauku ciematā slimnīcas ar inkubatoru priekšlaicīgi dzimušiem bērniem nebija. Mamma guldīja meitiņu ar putnu spalvām izklātā ligzdiņā un pusgadu cīnījās par viņas dzīvību.

 

1949. gadā 17. janvārī mazo meiteni beidzot reģistrēja. Tāds dzimšanas laiks arī norādīts Pelagejas pasē, taču faktiski viņa ir aptuveni septiņus mēnešus vecāka.

 

"No dzīves vairāk, nekā pusgads pazaudēts," saka Pelageja. Tāpēc arī viņa šogad netika pensijā, jo oficiāli 60 gadi paliks 2009. gada janvārī.

 

Vīru nedrīkst rāt bez iemeslaBet pensionēties Pelageja grib. Viņas sapnis ir auklēt mazbērnus, vasarā pastaigāties ar viņiem pa parku, aizvest uz dārzu. Pašai savus bērnus audzināt nesanāca laika darba dēļ. Palīdzēja mamma.Pavisam Drusku pārim ir trīs dēli Uldis, Ēriks un Jānis un seši mazbērni.

 

 

"Galvenais dzīvē ir ģimene, un nekas cits," uzskata Pelageja un piebilst, ka viņai paveicies, - ir labs vīrs, bērni, mazbērni, mamma.

 

Pelageja dod padomu, - lai vīrs būtu labs, arī sievai jābūt labai. "Sievietei viscaur jābūt sievietei. Ja viņa skries apkārt, tad arī vīrs par viņu nedomās. Sievietei jāaprūpē vīrs un bērni. Jāpārzin viss, kas notiek mājās. Vīrs ir naudas pelnītājs, bet nauda ir sievas pārziņā."

 

Vīru drīkstot sarāt tikai par patiesību, kad viņš to pelnījis. Nepamatoti bārt nedrīkst. Tad tas vīrietim esot liels apvainojums.

 

No darba neviens nemirstSavukārt bērniem Pelageja mācījusi darba tikumu, ko mantojusi no savas mammas. Jekaterina bieži teikusi, ka no darba neviens nav nomiris.

 

Kad Pelageja atbrauca līdzi Atim uz Latviju, tad sāka strādāt fermā, kur baroja buļļus. Pēc tam ravēja cukurbietes. "Visi ņēma dažas vadziņas. Es paņēmu vienu hektāru. Esmu pieradusi darbu darīt. Man gāja no rokas," smaida ukrainiete. Papildu darbam iemācījās latviešu valodu.

 

Tolaik viņi strādāja kolhozā "Rīts" netālu no Kokneses. Pēc tam pārcēlās uz Smiltenes pusi, kur dzīvoja Ata radinieki. Pats viņš ir no Ungurpils Alojas pusē.

 

Lielāko darba mūžu Pelageja un Atis aizvadījuši Smiltenes akciju sabiedrībā "8CBR". Tagad Atis ir pensionārs, bet Pelageja "astotajos" strādā joprojām, jau 33. gadu. No tiem 16 gadi pagājuši smagā darbā pie betona maisītāja. Tagad viņai "8CBR" uzticēti apkopējas pienākumi.

 

Latvijā atrod otru dzimteniVēl Pelageja saviem bērniem mācīja palīdzēt tuviniekiem un atbalstīt arī citus cilvēkus. Viņa pat nepieļauj domu, ka varētu noņemt no pleciem smagu nastu - rūpes par simtgadīgo mammu un atdot viņu pansionātā. "Pēdējā maizes riecienā ar mammu dalīšos. Kurš tad viņai dos ēst un aprūpēs, ja ne es?" saka sieviete.

 

Viņai pietiek uzņēmības vēl darbam dārzā. Tur aug ābeles, ķirši, ogu krūmi, dārzeņi, kartupeļi. Dārza ražu saimniece saliek kompotos, salātos, izspiež sulu. Ziemā ģimenei ēdamā netrūkst.Dārza darbi ir Pelagejas lielākais vaļasprieks. Vēl viņai patīk rosīties virtuvē.

 

Latvija Pelagejai kļuvusi par otru dzimteni, un te viņa jūtas ļoti labi. Pensijā, kad būs vairāk laika, ukrainiete cer nokārtot Latvijas pilsonību.

 

Pēc Ukrainas sieviete neilgojas. Radinieku viņai tur vairs nav. Latvijā dzīvo arī Pelagejas māsīca, kura apprecējās ar Ata brāli. Abi iepazinās Pelagejas un Ata kāzās.

Noderīgi