Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mākslu var radīt tikai ar jūtām, nevis uz akadēmisku zināšanu pamata

Jurijs, mācoties par kompjūterspeciālistu, Daugavpilī iemanījās piepelnīties ar tetovēšanu, grafīti, plakātu veidošanu un dizaina lietām.

 

Viņš daudz zīmēja ar parasto zīmuli sirreāli futūristiskā manierē. Pēc skolas beigšanas puisis atgriezās Valkā un saprata, ka kompjūterlietas ir apnikušas un sāka strādāt "Lattelecom". Jau no pirmās algas viņš nopirka savu pirmo fotoaparātu. Iepatikās.

 

 

Drīz tika nopirkts nākamais un tagad jau Jurijs bildē ar pusprofesionālu "Olimpys". "Cīnos par kadru bildi. Ja fotogrāfs izmanto labu kameru, tad, apstrādājot bildi, jāiegulda ievērojami mazāk laika. Man jādomā vairāk," skaidro puisis.

 

Fotogrāfija iesūc sevī pamazāmGandrīz visās līdzšinējās izstādēs fotogrāfs rāda panorāmiskas pilsētas ainavas. Jurijs atzīst, ka lielākoties strādājot pilsētā, tāpēc arī vairāk tieši tās attēlu, taču vislabāk patīkot bildēt dabu un arhitektūras pieminekļus.

 

 

Viņš labprāt fotografētu arī portretus, taču līdzšinējie centieni nav vainagojušies ar panākumiem. "Man nav izdevies atrast piemērotu cilvēku un iespējas saskaņot fotosesijas laikus. Kad var viņš, nevaru es, un otrādi," smaida puisis. Tiesa, viņa mājas lapā ir arī portretu galerija.

 

Jautāts, kāpēc jaunietis ir aizrāvies ar fotogrāfiju, viņš atbild, ka pietrūcis laika un izteiktas vēlēšanās zīmēt. Kad viņa rokās nokļuva draugu digitālās kameras, izdevās labas fotogrāfijas. "Pamazām, pamazām fotogrāfija mani iesūca sevī un nu vairs apstāties nevaru," stāsta Jurijs.

 

 

Kad iebildu, ka bilžu apstrādei arī vajadzīgs daudz laika, puisis attrauca - pēc katras bildēšanas priekšā ir daudz nakšu un darbam laiku vienmēr var atrast. Viņš nožēlo, ka darba dēļ trešdien nevarējis paklejot pa pilsētu, jo apstākļi bildēšanai bijuši izcili. Pat sabojājies garastāvoklis. Tomēr optiskā kabeļa ievilkšanas grafiks ir svēta un nemaināma lieta.

 

Nespēj vienaldzīgi paiet garām"Tajās reizēs, kad esmu laukos, ieraugot skaistu ainavu, es nespēju tai vienaldzīgi paiet garām. Man tā jāiemūžina. Domāju, ka līdzīgi jūtas ikviens mākslinieks, piemēram, gleznotājs. Tas ir dvēseles stāvoklis, ka darbu nevar nedarīt," pārliecināts puisis.

 

 

 Viņš uz lietām un apkārtni raugās citādām - vērīgākām - acīm nekā citiem cilvēkiem. Jurijs atzīst, ka viņam tas iemācīts mākslas skolā. Tieksmi sajust skaisto Maruta Stabulniece viņam "iedzinusi" neatgriezeniski.

 

 

 "Ja nebūtu Marutas, šo skolu sen būtu pametis. Man regulāri bija konflikts ar Kristīni Ganiņu. Dažreiz gandrīz nonācām līdz roku vicināšanai. Biju mazs un nejauks. Tagad esmu liels un nejauks. Man tāds raksturs un tur neko nevaru padarīt. Tiesa, ar Kristīni tagad esam ģimenes draugi," smej Jurijs. Jautāts, kā tas izpaužas, viņš atbild, ka darbā tas noteikti nav redzams, jo visi strādā vienā komandā.

 

 

 Jurija nejaukums izpaužoties stūrgalvībā. "Ja kaut ko esmu iedomājies, tad visiem spēkiem to cenšos sasniegt, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem. Diemžēl visvairāk no tā cieš mana sieva Kristīne," atzīst jaunietis. Kristīne savā raksturā esot daudz pacietīgāka, un tāpēc viens otru labi papildinot.

 

Nav dievišķu un ideālu radījumuJ. Simonovam ļoti patīk Andreja Zavadska fotogrāfijas. Viņš Rīgā ir pieprasīts kāzu un portretu fotogrāfs, taču īstu autoritāšu Jurijam neesot. Viņa formula ir vienkārša - cilvēkam pašam sevi jāizveido par tādu, kādam viņam jābūt. "Nekad neesmu sastapis nevienu dievišķu un ideālu radījumu. Visi esam cilvēki ar saviem trūkumiem un vainām," komentē fotogrāfs.

 

Jurija galvenais mērķis ir panākt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redzētu viņa darbus un pat bez atlīdzības nepieciešamības gadījumā izmantotu. Tas rada sajūtu, ka aparāta slēdzis netiek nospiests tāpat bez jelkāda mērķa un laiks netiek izniekots velti.

 

 

"Visvairāk vēlētos, lai manas fotogrāfijas vērtētu un komentētu. Es negribu pozitīvas atsauksmes. Gluži otrādi - labprāt uzklausītu konstruktīvu kritiku, lai uzzinātu, kas darāms bildes uzlabošanai. Pagaidām nekā," teic Jurijs. Viņš, tāpat kā citi mākslinieki, vēlas būt pieprasīts, kaut vai finansiālā puse būtu mīnusos. Tas nav noteicošais. Nozīmīgāka ir morālā atzinība.

 

Puisim ļoti patīk bildēt kāzas. Viņš šim darbam atdod visas savas zināšanas un prasmes, jo iznākumam jābūt "super". Citādi nedrīkst būt. Visu laiku jāskraida, jālec un jāseko līdzi katrai niansei. Visām kāzām jāaizrit kā vienā elpas vilcienā. Tas rada neticami daudz adrenalīna, jo daudz lēmumu jāpieņem acumirklīgi.

 

J. Simonovs uzskata, ka mākslu var radīt tikai ar jūtām, nevis uz akadēmisku zināšanu pamata. Viņš piekrīt tēzei, ka māksla sākas tur, kur beidzas likumi. "Cenšos darīt tā, lai būtu skaisti no mana redzes viedokļa. Ievērojot visus kanonus, nekas labs neizdosies," pārliecināts jaunietis. Māksla ir katra cilvēka subjektīva saprašanā.

Noderīgi