“Mierkalnos” visi darbi savijušies ķēdē no paaudzes uz paaudzi 1

Kārķu pagasta "Mierkalnu" māju pagalmā goda vieta ierādīta kastaņai. Saimnieku Guntas un Daiņa Pēterēnu ģimene to uzskata par savas dzimtas koku, jo kastaņa patikusi Guntas senčiem iepriekšējās paaudzēs.

Lai uzrakstītu par "Mierkalnos" iekoptās 38 hektāru lielās piemājas saimniecības īpašniekiem Guntu un Daini, var sākt ar daudz ko. Par viņu nodarbošanos ar gaļas liellopu audzēšanu, par to, ka iepriekšējās vasarās pagasta pašvaldības žūrija konkursā par sakoptāko sētu "Mierkalnus" pastāvīgi ir ierindojusi starp labākajām, par to, ka ģimene ar rokām ir izravējusi labības lauku, lai viss atbilstu bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumiem, bet es sāku tieši ar šo dzimtas koku.

Savu sakņu apzināšanās un senču darba un tradīciju turpināšana "Mierkalnos" vienmēr bijusi goda lieta. To Gunta un Dainis iemācījuši arī saviem trim bērniem - vecākajam dēlam Guntim, meitai Dainai un Arvim. Savulaik Daina izpētīja savus senčus iepriekšējās paaudzēs un izveidoja tik pamatīgu dzimtas koku, ka viņas darbs izpelnījās atzinību pat aiz Kārķu robežām.

Tiek turpināta arī galvenā tradīcija - saimniekošana laukos. Pagasta pārvaldes lauku attīstības speciāliste Sandra Pilskalne Pēterēnus raksturo kā labu un jauku lauku saimnieku ģimeni, kurā izaudzināti trīs bērni un kura var lepoties ar labi iekoptu saimniecību un skaistu sētu.

Viss paveikts pašu spēkiemGunta un Dainis par galveno peļņas avotu ir izvēlējušies liellopu audzēšanu. "Mierkalni" ir ieguvuši arī bioloģiskās lauksaimniecības saimniecības statusu. Saimniecībā ir 21 liellops, no kuriem 12 ir gaļas govis. Pa garo ziemu piedzimuši arī septiņi teliņi. Pašu patēriņam saimniecībā sešos hektāros audzē miežus un auzas. Šogad saimnieki vēl darbosies bioloģiskajā lauksaimniecībā, bet nākamgad vajadzēs izšķirties, vai to turpināt darīt.

"Pēc pārliecības abi ar Daini esam bioloģiskie lauksaimnieki, bet mazliet ir bažas, kā veiksies turpmāk. Grūti veicas ar augu sekas nosacījumu ievērošanu, jo sējumos šausmīgi laužas iekšā nezāles. Visus gadus labības lauku esam ravējuši ar rokām, par to nobrīnījās atbraukušie Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki. Tomēr usnes ir neatlaidīgas. Domāju, ka paklausīšu inspektorei un iesēšu zālāju, lai kādus gadus būtu ganības," spriež saimniece.

Visus darbus Gunta ar Daini ir sākuši saviem spēkiem. "Mums nav bijuši kredīti. Viegli nav, bet naktīs varam mierīgi gulēt, jo bankas netraucē. Ķepurosimies arī turpmāk paši uz priekšu un ceram, ka kļūs arvien labāk," saka Gunta.

"Mierkalni" ģimenei ir dzimtas mājas. Te pagājušā gadsimta 30. gados ieprecējās Guntas vectēvs Jēkabs, un kopš tā laika sētā lauku darbi noritējuši no paaudzes uz paaudzi. Iznākumā "Mierkalni" joprojām ir apdzīvoti, turklāt neviens garāmbraucējs nespēj noturēties, neuzmetis acis skaisti iekoptajai sētai.

Noderējusi vectēva skolaRoku darbs dārzā un tīrumā, pagalma uzturēšana kārtībā, mājlopu kopšana un vēl bērnu audzināšana un skološana - tie ir tikai paši lielākie pienākumi ģimenei daudzo darbu un darbiņu klāstā. Gribu zināt, kā to visu vienas dienas 12 stundās var paspēt. G. Pēterēna uzskata, ka visi darbi ir savērpti ķēdē, kuras sākums meklējams iepriekšējo paaudžu paveiktajā.

"Galvenos priekšdarbus ir sācis vectēvs, tos turpināja mamma, un tad jau tā lieta aiziet. Ja ir pamats un pašiem rokas nenolaižas, tad atliek tikai viens virziens - uz priekšu. Protams, viegli nav, jo vienmēr gadās kaut kādi neparedzēti darbi un izdevumi, bet uz priekšu var tikt," apliecina saimniece. Viņa piebilst, ka vectēvs pratis visus lauku darbus. "Viņš mācēja visu. Pina grozus, izgatavoja vienkāršas mēbeles un, protams, zināja, kā kopt zemi," apliecina Gunta.

 

Visos darbos dodas kopāG. Pēterēna, vērtējot pēc savas pieredzes, ir pārliecināta, ka arī šajos laikos laukos var pastāvēt un pelnīt. Valdību lamāt nav vajadzības. "Ir lietas, kas tracina un nav no mums atkarīgas, bet tādēļ jau nav jākrīt izmisumā. Jādara tik savs darbs tālāk," saka Gunta. Vēlos zināt, vai viņas un Daiņa padarītā turpinātājs jau izraudzīts.

"Pašlaik par lauksaimniecību vislielākā interese ir jaunākajam desmitgadīgajam Arvim. Viņam ļoti interesē tehnika. Arvis pastāvīgi brauc līdzi tētim uz kāda agregāta. Vecākais dēls arī daudz palīdz, bet Arvim, var just, pie visiem darbiem ir klāt sirds.

Viņš, augot laukos, visā, kas notiek dabā, ir pats iekšā. Puika diendienā redz, kā kartupelis aug, kopā karojam ar usnēm, tad jālasa vaboles, un tas viss zēnā nostiprinās jau no bērnības. Visos darbos ejam kopā. Nekad mazajam neesmu noteikusi - lūk, tas ir tavs uzdevums, kas jāpaveic. Bērns nedrīkst justies kā notiesātais, tad arī radīsies patika strādāt.

Visus darbus sadalām kopīgi. Kādu laiku raujamies dārzā, tad dodamies uz siena pļavu, bet, ja mājās viss padarīts, aizejam sēnēs. Tā dzīve laukos nevar apnikt. Par sēnēm nopelnīto liekam kopā un krājam. Kad ir iespēja, par to naudu aizbraucam kaut kur ekskursijā," stāsta G. Pēterēna.

Viņai gan šķiet neizprotami pēdējie valdības nodomi par salasītajām sēnēm un ogām iekasēt noteiktu summu nodokļos. "Kā var zināt, cik lieli ir izdevumi un ienākumi? Tā sēne vai oga jau pati klāt nepienāk. Dažreiz jānobrauc daudz kilometru, lai atrastu labu sēņu vietu," saka Gunta.

Dārzs patīk pašiem un radiemVispār laukos ienākumi ir nosacīti. "Ja ir saimniecība, tad ik pa laikam kaut ko nākas atraut no pašiem domātā. Mēs nevaram sakrāt kādu summu un būt droši, ka tā būs atpūtai, nu kaut vai braucienam uz ārzemēm. Pēkšņi kaut kas notiek traktoram un jāpērk jaunas detaļas, tad atklājas, ka jālabo jumts, un tā tas notiek visu laiku," saka saimniece.

Līdzekļus saimniecības attīstībai Gunta ieguvusi arī, iesaistoties mazo grantu programmā "Atbalsts Ziemeļvidzemes dabai draudzīgajiem uzņēmējiem" ar projektu "Laimīgas un mierīgas govis "Mierkalnos"." Staigājot pa piemājas dārzu, arī es jūtos kā savdabīgā puķu ieskautā miera salā. Par to pastāstu saimniecei un saņemu atbildi, ka arī viņas radiem te ļoti patīk atbraukt. Vectēvam bija trīs meitas, un tagad radinieku pulks ir diezgan liels.

Pats māju nosaukums gan esot radies gluži cita iemesla dēļ. Netālu no mājām senlaikos bijusi varena priede, pie kuras poļu un zviedru karā karojošās puses slēgušas miera līgumu. Gandrīz līdzās plašajai un apaļajai puķu dobei ieraugu kāpostu vagas. Gunta ar humoru skaidro, ka tās tagad ir tuvāk mājai, jo, kaut arī ģimenē ir divi mednieki - tēvs un vecākais dēls, zaķi tīrumā pamanījušies kāpostus nograuzt. Dainis gan tūlīt skaidro, ka medībās galvenais nav nošaut kādu zvēru, bet redzēt dzīvniekus dabā.

Saglabā piemiņu senču veikumamPie ābelēm kā skaisti dekori redzami agrāko gadu lauksaimniecības darbarīki - arkli, arī sējmašīna un pļaujmašīna, ko kādreiz ar zirgu vilka pa pļavu. Pakalnā cienīgi stāv liels rullis, ar ko kādreiz ģimenes priekšteči rullējuši pļavas.

"Domājām, kur to likt, līdz izlēmām, ka tas iederas dārza malā, no kuras var redzēt pļavas ielejā. Arī sējmašīnai un citiem agregātiem atradās vieta. Citi tādas lietas jau sen nodevuši lūžņos, bet mēs tā saglabājam piemiņu senču paveiktajam," stāsta Gunta. Dažreiz gan paziņas pabrīnījušies, kādēļ vajag sevi tā nodarbināt dārzā, it kā citu darbu trūktu.

"Bet ir taču ļoti skaisti. Brīvākā brīdī var apsēsties un papriecāties. Lūk, redzama arī kaimiņu māja, no kuras skursteņa kūp dūmi. Tas ir labi, jo ir daudz māju laukos, kas stāv pamestas. Mēs pastāvīgi cenšamies lauksaimniecību savienot ar dabu, kā to darīja jau mūsu senči, un tas ir devis augļus, radot mīlestību pret laukiem. Tad vairs nevar no tiem aiziet," apliecina G. Pēterēna.

Komentāri 1

..

Malači, šeit tiešām viss ir īsts un šoreiz bez izpušķojumiem! Tomēr smags darbs...

pirms 10 gadiem, 2010.06.21 10:26

Noderīgi