Militāro misiju uztver kā izaicinājumu 3

Pēc deviņus mēnešus garās misijas Afganistānā atgriezies dižkareivis Kristaps no Smiltenes. "Gāja karsti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Siltajā laikā pretinieku grupējumi darbojās aizvien aktīvāk. Šī man pēdējo piecu gadu laikā bija jau ceturtā misija, taču pirmo reizi mūžā redzēju tādas situācijas."

Latvijas armijas karavīru uzdevums, kuri pērn 1. jūlijā devās uz Afganistānu, bija apmācīt vietējo karaspēku, kā labāk rīkoties, novērst militāros draudus un veiksmīgāk sadarboties ar amerikāņu armiju.

Sākumā nemaz negribējaKristaps atceras, kā pirms septiņiem gadiem viss sākās ar iesaukumu obligātajā dienestā. "Negribēju nekur doties, jo tolaik man bija labi apmaksāts darbs. Obligātā dienesta dēļ nācās to pamest. Gāja laiks, pamazām militārista dzīve sāka aizraut.

Pēc gada iestājos profesionālajā dienestā. Pārbaudīju savas spējas. Iepatikās. Pēc tam sekoja piedāvājums doties misijā uz Irāku. Tas bija izaicinājums četru mēnešu garumā. Pārbaudījām mājas, konfiscējām ieročus. Pēc nepilna gada bija nākamais izaicinājums - misija Afganistānā.

Mēs bijām pirmie kājnieki, kurus sūtīja uz turieni. Sanāca veiksmīgi salekt pa vagoniem. Četras misijas tik īsā laika posmā ir daudz. Pēdējā bija vissmagākā. Bet, paldies Dievam, viss beidzās veiksmīgi. Dievs tomēr ir," saka dižkareivis.

Pavisam cita realitātePirms došanās misijā, Kristaps elektroniski ievāca informāciju par notiekošo Afganistānā, sazinoties ar latviešu karavīriem. Taču ar to bija par maz, lai apjaustu reālo situāciju. Vēl viens no faktoriem, kāpēc pēdējā misija viņam šķiet visgrūtākā, bija Pakistānas robežas.

"Skatoties kartē gaisa līniju, no Pakistānas robežas atradāmies divus ar pus kilometrus. Sākumā ieradāmies lielajā bāzē, pēc tam mūs sadalīja pa pāriem un aizsūtīja uz posteņiem. Kopā ar otru latvieti patrulējām kalnos. Arī tur neizdevās izprast notiekošo.

Uz posteņa maiņu lidojām naktī, mēs kāpām ārā, iepriekšējie misijas dalībnieki devās uz bāzi. Pat viņu sejas nepaspēju saskatīt," stāsta vīrietis.

Kristapam un viņa kolēģim bija norīkota apmešanās vieta būdiņā kalna virsotnē. Netālu no latviešiem dienēja nedaudz vairāk par divdesmit karavīriem no Amerikas, kā arī vietējais karaspēks. "Visi izvietoti pa kalnu. Afgāņi atradās pakājē.

Gluži ne katru dienu, bet gājām pie vietējiem. Mācījām, kā apieties ar kompasu, karti un noskaidrojām informāciju par kaujiniekiem un ieročiem. Nebija viegli, jo viņiem ir pavisam cita mentalitāte nekā mums. Vienā dienā var iemācīt svarīgas lietas, taču nākamajā viss būs aizmirsts. Viņi vienīgi ir bravūrīgi, kaut patiesībā baidās," Kristaps atklāj.

Savukārt grupējumi no Pakistānas ir zinošāki. "Ne pirmo dienu viņi karo. Nekad šos grupējumus nevajag novērtēt par zemu. Viņi ciematā satiekas ar trūcīgiem un piedāvā naudu. Saņemot samaksu, cilvēki iet karot," atklāj Kristaps.

Brīžiem ļoti karstiNemieri notikuši pastāvīgi, vasaras periodā gandrīz katru dienu. Uzbrukumi bija jāatvaira. Nianses karavīrs nedrīkst atklāt. "Protams, apzinos, ka varēja būt letāls iznākums, bet nevajag sevi tā noskaņot, jo tad sākas panika.

Paldies Dievam, no mūsējiem misijas laikā neviens smagi necieta. Vairākus ievainoja. Jābūt ļoti vērīgiem un jārūpējas par savu veselību, daudz jādzer ūdens. Vasarā bija aptuveni 40 grādu karstums, un mūsu ekipējums svēra nedaudz vairāk par 40 kilogramiem," tā dižkareivis.

Prombūtnes laikā par Kristapu visvairāk uztraukusies viņa māte. Ar viņu misijas laikā dēls sazinājies elektroniski. Piezvanīt pa telefonu varēja, bet vārds bija saklausāms tikai pēc laba brīža. Mamma pie dēla militārās karjeras ir pieradusi, bet tāpat pārdzīvo.

"Lai viņu saudzētu, vienmēr rakstīju, ka man klājas labi, esmu paēdis, nomazgājies. Nerakstīšu, ka viss ir galīgi šķērsām," tā vīrietis.

Ar mierīgu dzīvesritmu par mazVai nākotnē Kristaps vēlreiz dosies uz kādu karadarbības zonu, pagaidām nav zināms, taču militārā joma vīrieti saista. "Armija, tas ir viss - gan aicinājums, gan darbs. Ja esi tajā visā iekšā, grūti sevi iedomāties citā jomā. Grūti vārdos pateikt, kāpēc dienēt. Vienkārši ar mierīgu dzīvi man nepietiek, tāpēc arī pieņemu šos izaicinājumus," secina dižkareivis.

Komentāri 3

Latvietis

Citu interesu vadiits slepkava atgriezas. Saimnieks pavel, latvietis skrien izpildit.

pirms 10 gadiem, 2010.06.07 20:57

savanna

Kā var gribēt strādāt par algoto slepkavu? :( Tak gudrs cilvēks sapratīs, pat arī ne tik gudrs, ka neaizstāv jau savas valsts intereses.

pirms 10 gadiem, 2010.06.08 08:29

Lolija

Žēl, ka nekur nemin cilvēka uzvārdu. Pilnīgi gribās iepazīties un parunāties ar tādu cilvēku!!! Lai veicas! ;)

pirms 10 gadiem, 2010.06.08 16:32

Noderīgi