Nebiju pats krutākais, kā tagad saka, taču savas uzvaras garām nelaidu

Pagājušajā sestdienā notika Tartu maratona slēpojums 63 kilometru garumā. Liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka to ir veicis arī 74 gadus vecais valcēnietis Imants Podnieks. Viņš pats to neuzskata par kaut ko īpašu un piebilst, ka nebūt neesot vecākais dalībnieks.

Skandināvi brauc pat 80 un vairāk gadu vecumā. Nākamgad Tartu Imants plāno slēpot atkal. Šoreiz jau V75+ grupā. Sacensībās Latvijā parasti augstākā vecuma grupa ir 60+, tāpēc nākas cīnīties ar gados ievērojami jaunākiem sportistiem.

Man šāda uzņēmība šķiet gandrīz neticama un gluži vai apskaužama. Imants gan piebilst, ka veikt šo distanci nevarētu, ja ar sportu nebūtu nodarbojies visu mūžu. Veterāns fiziski būtu gatavs noslēpot arī 90 kilometrus, kā tas ir Vassalopet trasē Zviedrijā, taču izdevumi šādām sacensībām pensionāram ir pārlieku dārgi. Imants spriež, ka ne tuvu netiekot līdzi saviem skandināvu vienaudžiem, taču piebilst, ka no Valkas puses nākuši daudzi sporta aprindās pazīstami slēpotāji.

Slēpo kopš pamatskolas

Savas sporta gaitas I. Podnieks sāka, mācoties Ērģemes pamatskolā. Viņa pirmais sporta skolotājs bija Jānis Kreilis. "Viņš man ielika pirmos slēpošanas pamatus, iemācīja pareizu slēpošanas tehniku. Tolaik tāds slidsolis neeksistēja. Pirmie nopietnie treniņi sākās tāpēc, ka bērnības draugs un kaimiņš Inārs Kušķis arī slēpoja un vēlāk kļuva par vairākkārtēju Latvijas čempionu biatlonā," atceras Imants.

Abi uztrenējās līdz tādam līmenim, ka vajadzēja pārstāvēt Ērģemi Valkas rajona skolēnu sacensībās. Imants uzvarēja arī rajona sacensībās un viņu ieskaitīja rajona skolēnu izlasē. Vēl mācoties pamatskolā, 50. gadu sākumā viņš startēja Latvijas skolēnu meistarsacīkstēs Ropažos. Pēc Ērģemes pamatskolas jaunietis devās uz Priekuļu profesionāli tehnisko skolu Jāņmuižā, kur apguva elektriķa profesiju.

Tā bija perspektīva profesija, jo lielā daļā lauku vēl elektrības nebija. Šajā skolā sports bija lielā cieņā. Tur Imants satikās ar slēpošanas treneri bijušo Latvijas čempionu Alfrēdu Tīronu. Jaunieti ieskaitīja sporta biedrības "Darba rezerves" izlasē, un viņš piedalījās Latvijas čempionātā. Pēc skolas padomju armijā slēpošana turpinājās gan aiz polārā loka, gan Piemaskavā dažāda mēroga sacensībās ar dažādiem panākumiem. "Nebiju pats krutākais, kā tagad saka, taču savas uzvaras garām nelaidu," smaida I. Podnieks.

Atbalsta meitas ģimene

Pēc ģimenes nodibināšanas un meitas Sandras piedzimšanas aktīvām sporta gaitām pienāca pauze. Pēc tam kopš 1975. gada, kad Valkā pie šīs planētas apvāršņa parādījās sporta skolotājs Andris Dainis, abi kļuva draugi un kopā sāka arī sportot. Lielākoties meitas dēļ, lai viņa iemīlētu fiziskās aktivitātes. Sandra pašlaik ir ģimenes ārste Ikšķilē un joprojām ir aktīva dzīvesveida piekritēja.

"Sākumā slēpoju pa druskai, līdz aizgāja ar pilnu jaudu. No 1980. gada līdz 1991. sāku braukt visus maratonus gan uz slēpēm, gan Tartu velorallijā un skriešanā," stāsta gargabalnieks.

Pēc tam lielie sniegi pazuda un kādu laiku bija tukšums. Uz mākslīgi uzklātā sniega slēpot negribējās. Pēc aiziešanas pensijā Imants kārtējo reizi nodevās ziemas priekiem. Jautāts par citiem vaļaspriekiem, Imants atbild, ka vasarā daudz laika pavadot pie meitas Ikšķilē, jo viņa ar ģimeni itin bieži dodas Šveices, Itālijas, Austrijas un citu valstu kalnos, taču privātmāja ar mājdzīvniekiem un dārzs jāuzpasē.

Savulaik Sandra ar panākumiem sportā ir aizstāvējusi Valkas rajona godu, pēc tam arī augstskolā nopietni trenējusies. Acīmredzot tēva pūliņi viņas bērnībā nebija velti. Sportošana amatieru līmenī turpinās arī tagad. Jo īpaši MTB riteņbraukšanas seriālos, kuros viņa pamazām iesaistīja tēvu. Imantam patīk riteņbraukšana arī tāpēc, ka tur valda lielas taktiskās cīņas. Ne jau viss izdarāms ar kājām, vajadzīga arī galva.

Daudzos maratonos Sandra pavada tēvu un raugās, lai viņš nepārpūlētos. Dažkārt arī piebremzē. I. Podnieks atzīst, ka bez meitas ģimenes atbalsta nevarētu tik aktīvi sportot. Nepieciešamais inventārs ir ļoti dārgs. "Lai sasniegtu vismaz mana līmeņa rezultātus, slēpošanai nepieciešams apmēram 500 latu, riteņbraukšanai vēl vairāk. Piemēram Tartu maratonā piedalīšanās maksa ir 40 eiro, slēpju iesmērēšana Valgā veikalā "Maraton" maksā 30 eiro un tā joprojām," stāsta sporta veterāns.

Viņš atceras, ka padomju laikā sportot bija vienkāršāk. Sestdienās un svētdienās dažādu organizāciju un kolhozu autobuss piebrauca pie mājas un sportistu grupu nogādāja uz sacensībām. Vienīgā maksa bija simboliskais rublis autobusa šoferim.

Pirms maratona trenējas ik dienu

Slēpošana nebūt nav vienīgais sporta veids, kurā Imants aktīvi piedalās. Viņš brauc gan Rīgas maratonā, gan Vienības braucienā, gan daudzdienu velobraucienā pa Ziemeļlatviju un Dienvidigauniju 1500 kilometru garumā, kas sākas un beidzas Siguldā. Pēdējā laikā riteņbraukšana sportistam esot tuvāka par slēpošanu. Skriešanai gan mests miers, jo veselība tomēr nav vakarējā.

Pirms maratona jātrenējas katru dienu. Īsās distances Imants neizmanto, jo viņam neesot sprintera dotību. Vasarās viņš daudz trenējas velotrasē Valgā un tur allaž sastop vietējos sporta veterānus. Arī peldēšana vasarā Imantam ir ikdienišķa nodarbe. Patīk ogot un sēņot. Vēl viena aizraušanās vīram ir motokrosu vērošana. Brīvajā laikā arī pats dažkārt uzsēžas uz motora rumaka.

Caur purviem un mežiem

I. Podnieks visu mūžu ir nostrādājis "Latvenergo" avārijas dienestā. "Mans elektriķa darbs visu mūžu ir bijis saistīts ar atrašanos dabā - izsaukumi naktīs, agros rītos. Lielajās fermās ne reti pazuda elektrība, arī lielajās elektrolīnijās itin bieži notika avārijas. Bija jāiet kājām vai uz slēpēm pa purviem un mežiem. Tā bija pamatīga fiziskā slodze un labs treniņš," uzskata sportists.

Kad Valkā nonāca pirmais sniega motocikls "Buran", sporta biedrības "Vārpa" ietvaros Imants gatavoja slēpošanas trases. Pirms tam šis process tika izpētīts Otepē slēpošanas trasē. 10 gadus I. Podnieks gan trenējās, gan piedalījās sacensībās, gan Valkas apkārtnē gatavoja slēpošanas trases. Smiltenes pusē to darīja Ansis Kalniņš.

Imants atzīst, ka bez regulāras trenēšanās sportot nevarētu.

"Nu gan pienācis laiks, ka nedzenos pēc augstvērtīga rezultāta. Braucu vaļaspriekam un veselības uzturēšanai, kas vienu laiku nedaudz streikoja. 30 un 40 gadu vecumā esmu pietiekami daudz skrējis ar pilnu klapi, tāpēc šis tas ir sabojāts," atzīst sportists. Viņš uzskata, ka galvenais ir veselība. Ja tā ļauj, tad var darīt lielas lietas.

Noderīgi