Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nomales žonglē uz “būt” vai “nebūt” robežas

Vijciema centrā "Vijaskrastos" nu jau ceturto gadu saimnieko Aija un Andrejs Pebo. Tiesa, darbdienas Andrejs pavada Rīgā rūpējoties par savu namīpašumu Krišjāņa Valdemāra ielā. Savukārt Aija Rīgā parasti mīt, kad vīram nepieciešama viņas palīdzība.

 

"Vijaskrastu" labiekārtošana turpinās - top saimniecības māja ar pirti, godu telpu, garāžu, malkas šķūni, māju vistām, lai viss būtu zem viena jumta. Ar Andreju "Ziemeļlatvijā" pirms četriem gadiem bija plaša intervija, tāpēc norunājām, ka šoreiz vairāk runāsim par Vijciemu.

 

 

"Manā dzīvē nekas nav mainījies. Esmu kā upe. Lēnām teku uz priekšu. Sākumā, kad upe ir strauja, tā līkumo un pārvar krāces. Nu man ir pusceļš aiz muguras, un upe ir kļuvusi mierīga," tēlaini savu dzīvi raksturo A. Pebo.

 

 

Ja pats piedzīvojumus nemeklē tad tie arī tevi neatrod. Viņš uzskata, ka biznesa lietas ir dažādas - vairāk riskantas, par kurām cilvēks maksā ar bezmiegu un veselību. Andrejs pēdējos gados cenšas no tā izvairīties, jo cīņa ar birokrātiju viņam nav pa zobam. Uzņēmējs nav nevienā politiskā partijā, viņam nav ietekmīgu draugu, tāpēc rēķinās tikai ar sevi un visu biznesu būvē bez steigas, liekot ķieģelīti pie ķieģelīša.

 

 

Andrejs uzskata, ka savā mūžā nav paveicis lielus varoņdarbus, ja neskaita milzīgās ēkas Valdemāra ielā 33 sakārtošanu. Tam ir veltīti 15 gadi, bet 12 tūkstošu kvadrātmetru lielā ēka, gluži tāpat kā Rīga, vēl nav gatava. Andrejs savu dzīvi pēc augstskolas beigšanas ir sadalījis divos posmos - 15 gadu aizvadīts "Valkas meliorācijā" un tikpat daudz Rīgā.

 

 

Valkas novads Pebo ģimenei ir mentāli tuva vide. Melioratora gaitās tā iepazīta pamatīgi. Viņi nekad nav meklējuši lauku īpašumus, taču "Vijaskrastus" liktenis un Andreja klasesbiedrs piespēlēja negaidot. Māja bija ļoti sliktā stāvoklī, taču apkārtējā vide un reljefs bija tik pievilcīgs, ka pozitīvs lēmums tika pieņemts itin ātri.

 

Gan Andrejs, gan Aija atzīst, ka ir kļuvuši par Vijciema patriotiem. Šajos Jāņos vietējās teātra trupas uzvedumā "Skroderdienas Silmačos" vēl nespēlējām, bet nākamgad spēlēsim," smaida Aija.

 

 

Šoreiz daudziem vijciemiešiem par pārsteigumu pie vecākiem viesojās jaunākais dēls Jānis, kurš atveda līdzi vēl 34 jauniešus, kuri ir saistīti ar Jūrmalas pūtēju orķestri. Tad nu tika izstaigātas, izdejotas un apdziedātas visas kaimiņu mājas. Jānis joprojām ar labu vārdu piemin J. Cimzes Valkas mūzikas skolas pedagogu Gunti Freibergu, pie kura apgūta pūšaminstrumentu spēle.

 

Andrejs ir daudz domājis par Vijciemu, jo jebkura nomale žonglē uz "būt" vai "nebūt" robežas. Viņš uzskata, ka Vijciemam ir veicies ar to, ka savulaik bija pienotava, joprojām ir pasts, skola, kapi, baznīca, klubs, pilskalns, "Ielīcas", čiekurkalte un citas vietas.

 

 

"Grūti pat iedomāties, kā te pietrūkst. Ja kādreiz pagastā nozīmīgākā dzīves ass bija saistīta ar baznīcu, tad tagad tā noteikti ir skola un tai vajadzētu palīdzēt visiem spēkiem, visām ar to saistītām institūcijām un privātiem labvēļiem," pārliecināts A. Pebo.

 

 

Ja no pagasta pazudīs cilvēki, zudīs visa dzīvība. Aija piebilst, ka īsto lauku ikdienu var saprast tikai pēc ilgākas dzīvošanas konkrētajā vietā. Viņai ir auto, labierīcības un visi modernie komunikāciju līdzekļi.

 

 

"Es domāju, ko iesākt tiem vecajiem ļaudīm, kuri nedzīvo pilsētas centrā un viņiem nav gandrīz nekādu iespēju tur nokļūt. Viņi ir atgriezti no visas pasaules un faktiski ir lemti lēnai nomiršanai," secina Aija. Valsts līmenī ierēdņi domā tikai ekonomiskajās kategorijās.

 

Vijciema skolā mācās 86 skolēni. Ja jaunieši turpinās pamest pagastu, pēc gadiem 10 šī skola nomirs. Pagaidām skolas remonts notiek lēni. Bērni un pedagogi joprojām dzīvo pie raustīgajām dienasgaismas lampām, kas uzliktas pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tās rūc kā bumbvedējs.

 

 

Tas nav vienīgais trūkums. Ja bērns katru dienu jāved uz skolu Smiltenē, tad ģimene agrāk vai vēlāk pārvāksies uz turieni, pametot darbu un iekoptus laukus.

 

 

"Ja skolā būs zinoši skolotāji, patīkama mācīšanās, tad notiks ķēdes reakcija - cilvēki pirks mājas un dzīvokļus, rūpēsies par savas dzīves veidošanu un labiekārtošanu tieši pagastā," spriež Andrejs.

 

 

Viņš atzīst, ka līdz šim visvairāk laika ir veltījis savas mājas sakārtošanai. Andrejam, protams, ir iespējas atvest amatnieku brigādi no Rīgas, taču viņš izmanto vietējos pagasta būvniekus un uzskata tos par labiem esam, bet galdniecības ceha darbu uzskata par ļoti labu.

 

Andrejs pārliecinājies, ka, jo tālāk laukos, jo cilvēkiem ir ģenētiski lielāki muskuļi. Viņi ir fiziski attīstītāki. Ir daudz talantīgu cilvēku, taču šos talantus neviens nemeklē un parasti tie atklājas 12 - 15 gadu vecumā. Tas ir par vēlu, viss ir nokavēts. Lai izaudzinātu profesionāli, ar viņu jāstrādā no sešu gadu vecuma. Pēc tam atliek vien kost pirkstos.

 

Pebo ģimene priecājas par tuvumā esošo Celīškalnu. Andrejs to esot izložņājis itin pamatīgi. Tiesa, tur nav kultūrslāņa un nekāda karadarbība nav notikusi, taču aizsarggrāvji ir gluži kā mācību grāmatā. Pēdējā laikā pa to jaunieši dragā ar kvadrocikliem un tas izraisa sašutumu.

 

 

Šis pilskalns atrodas 19 hektāru lielā meža nogabalā, kas pieder akciju sabiedrībai "Latvijas valsts meži". Uz šī kalna ir vējgāze, kas izzāģēta tikai daļēji, jo tur nav īsta ceļa. Šis pilskalns ir nozīmīga Valkas rajona vērtība, tāpēc jāmeklē veids kā to sakārtot un sargāt no vandaļiem.

 

 

"Latvijas valsts meži" allaž ir izrādījuši lielu pietāti patriotismu pret dabas vērtībām. Vietu, kur dzīvojuši senie latvieši, vajag cienīt. Visticamāk, ka ar nogabala īpašniekiem varētu panākt vienošanos par tā sakopšanu, jo viņiem ir gana lieli materiālie resursi, un augsti profesionāli speciālisti. Varbūt šis nogabals izdalāms kādā atsevišķā liegumā, lai tas nekad netiktu pilnīgi izcirsts.

 

Jautāts, kādu Vijciemu Andrejs vīzijās redz pēc gadiem 10, viņš atbild, ka tas varētu būt plaukstošs ciemata centrs ar sakoptu kultūras dzīvi un tūrismu, izglītību un pievilcīgu baznīcu. Tie ir trīs vaļi. Viss pārējais, tostarp arī ražošana tam ir pakārtota.

 

Andrejs Pebo

Dzimis 1955. gadā Igarkā Krasnojarskas apgabalā.

Aija Pebo sevi sauc par izbraukumu sekretāri. Vada Latvijas hemofilijas (asins nerecēšana) biedrību.

1978. gadā abi beidza Lauksaimniecības akadēmijas Meliorācijas fakultāti.

Meita Zane Pebo ir grāmatu restauratore. Pašlaik strādā "Jumavas" grāmatnīcā.

Māris Pebo mācās Tehniskajā universitātē Ceļu un tiltu būvniecības doktorantūrā. Ir projektējis objektus arī Valkas rajonam.

Mākslinieciskā dvēsele Jānis Pebo ir studējis baltu filoloģiju - bakalaurs. Pašlaik ir valsts ierēdnis un reģistrē dzērājšoferiem atņemtos automobiļus.

Noderīgi