Omuļu iedzīvotāja Mārīte Vaļģe par dzīvi nesūkstās 1

Atklāti sakot, pie "Kalnpierbju" saimnieces Mārītes Vaļģes Omuļos braucām sievišķīgas ziņkārības mudinātas, jo nejauši uzzinājām, ka 68 gadus vecā pensionāre pārvietojas nevis ar auto vai velosipēdu, kā tas būtu ierastāk bet gan ar jaudīgu "Kawasaki" firmas kvadraciklu.

Meklējot īsto māju, to nekļūdīgi atpazīstam nevis pēc gaumīgi ierīkotā "Kalnpierbju" mājas pagalma, bet pēc zem simtgadīga ozola novietotā mūsu ziņkāres objekta - kā teiktu populārās latviešu filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" varone Mirttante - saulē mirdzošs pelēcītis. Saglabā dzimtas mājas Vispirms mums pretim, spārnus izpletušas un skaļi gāginot, gāzelēdamās tipina divas varenas zosis. Tās kušinot, no baltas mājas, silti smaidīdama, iznāk arī pati Mārīte. Viņa ir nedaudz sakautrējusies, bet viesmīlīgi aicina mūs savā valstībā. Vairāk nekā simts gadus vecās dzimtas mājas, kas Vaļģu ģimenei palikušas no mūžībā aizgājušā vīra un tēva Jāņa senčiem, bērnu spēkiem ir atjaunotas un izremontētas.

Virtuve ne ar ko neatšķiras no pilsētas mājokļa moderni iekārtotas telpas, kurā ir gan elektriskā, gan ar malku kurināmā plīts ar spožu virsmu, bet stūrī sānus spīdina liels ledusskapis. Pie loga novietots saimes galds, kur visai kuplajai ģimenei sasēst un baudīt vecmāmiņas ceptos pīrāgus un keksu. Tos Mārīte parasti cep uz bērnu un mazbērnu vārda un dzimšanas dienām.

Mārīte ar vīru "Kalnpierbēs" sāka dzīvot deviņdesmito gadu sākumā. Līdz tam Vaļģi strādāja un dzīvoja bijušā kolhoza "Ļeņina ceļš"centra ciematā (tagadējos Lugažos), bet, mantojot īpašumu, izlēma pārcelties uz Omuļiem. Ģimenes sapulcē visi nolēmuši saglabāt seno dzimtas īpašumu, un lai to neizdemolētu, Mārīte un Jānis sākuši dzīvot jaunajā vietā. Ar nodevīgām asarām acīs pensionāre stāsta, ka drīz vien no ļaunas slimības mūžībā aizgājis vīrs. Arī viņai secen nav gājusi slimība, bet, par laimi, ar bērnu atbalstu, izdevies atlabt un nostāties uz kājām.

Visu mūžu - agri jāceļas Uz jautājumu, kas viņai dzīvē dod vislielāko prieku un gandarījumu, Mārīte nevilcinoties atbild: "Bērni! Mani trīs bērni - Laimīte, Ilzīte un Jānītis - un desmit mazbērni." Mamma un vecmāmiņa savējos sauc tikai mīlināmo vārdu formā, jo katru dienu jūt bērnu mīlestību, rūpes un atbalstu.

Gandrīz katras brīvdienas un tagad - vasaras brīvlaikā - pie vecmāmiņas dzīvo kāds no mazbērniem, tāpēc viņai nav laika gausties par savām kaitēm, jo jāuzmana kustīgie bērni. Turpat pagalmā, netālu no senā ozola, savu aci spīdina liels dīķis, kurš pārtapis par iecienītu peldvietu. Te gandrīz visi Mārītes mazbērni iemācījušies peldētprasmi, bet kad bērni peldas, vecmāmiņa katru reizi kā tāds vagars sēž klāt un uzmana.

Ikdiena darbīgajai sievai sākas jau sešos no rīta. Lai gan kūtī ir tikai pāris vistas un zosis, kas tagad ir vienīgie īstie mājas sargi, jo gandrīz 19 gadus vecais mājas suns Bebrs nesen devies citos medību laukos un pāris vistas, Mārīte nav nekāda guļava. Pierasts, ka visu mūžu bijis agri jāceļas, jo aktīvajos darba gados strādāja Valkas pienotavā par piena savācēju.

Pieceļoties, viņa pasēž uz soliņa un paklausās lakstīgalu treļļus. Tad seko rīta seriāla noskatīšanās un dārza apkopšana. Mārīte lepojas ar savu iekopto dārzu un siltumnīcu, kur jau ienākušas varenas salātgalviņas, bet tomātu stādi jau zied pilnā sparā. Piemājas dobē sastādīti spēcīgi samtenīšu stādi, kurus saimniece pati izaudzējusi.

Viņa sūkstās, ka pāris kastīšu ar stādiem palikušas pāri un, lai neaizietu postā, grasās tos atdāvināt kaimiņienēm. Ieraugot izravēto dārzu un zemeņu vagas, mums, pilsētniecēm, ieplešas acis. Mārīte tikai nosmejas un atklāj, ka reizēm ravējot mēdz pārstrādāties un tad jādzer sirds drapes.

Nav gadījusies neviena ķibele Apskatījušas dārzu, dodamies pie Mārītes "autiņa" - kvadracikla. Pensionāre gluži kā jauna meitene aši uzraušas pie stūres un mums izrāda savu braucamo. Kvadracikls lieti noderot, lai aizbrauktu pie draudzenes Irēnītes, kas dzīvojot kaimiņmājā, kā arī lai dotos sēņot un ogot.

Mārīte ar kvadraciklu brauc arī pēc piena, jo pašai gotiņas nav. Braucot uz mežu, parasti esot arī līdzbraucēji, lai jautrāks piedzīvojums. Tos Mārīte sasēdina uz braucamā paplatajiem spārniem, bet kvadracikla priekšgalā tiek piestiprināta papes kaste, kur izbērt salasītās sēnes. Mazās beciņas parasti darbīgā saimniece samarinē, bet salasītās ogas - brūklenes un dzērvenes - samaļ kopā ar cukuru gaļas maļamajā mašīnā, sapilda burciņās un saliek pagrabā.

Uz mūsu jautājumu, vai pensionārei nav bail braukt un vai nav gadījusies kāda ķibele, Mārīte atklāj, ka jau kopš septiņdesmitajiem gadiem viņa brauc ar motociklu un nokārtojusi braukšanas tiesības. Lai nodrošinātos kādas ķibeles gadījumā, Mārīte no mājām neiziet bez mobilā telefona kabatā.

"Ja nu kas gadās, tad zvanu savējiem, lai brauc glābt," smejas pensionāre. Viņa tik tiešām jūtas labi uz sava mūsdienīgā kvadracikla un iesaka arī citiem lauciniekiem kā ērtu un drošu braucamrīku. Nav mazsvarīgi, ka tas dod pašai prieku un gandarījumu, kā arī neatkarības sajūtu. Ja reizēm kļūst vientulīgi, Mārīte aizbrauc pie draudzenēm, pārrunā pēdējos politiskos notikumus un uzreiz kļūst priecīgāks prāts.

Pavisam drīz "Kalnpierbēs" svinēs Jāņus. To svinēšana te kļuvusi par noturīgu Vaļģu kulpās ģimenes tradīciju. Pie Mārītes atbrauc arī vīra brālis no Rīgas, un līgošana var sākties ar pašceptiem pīrāgiem, ar bērnu smiekliem un apziņu, ka dzimtas mājas saglabāsies paaudžu paaudzēs.

Komentāri 1

Anna

Malači,pensionāre.Novēlu stiprai sievietei labu možumu.

pirms 10 gadiem, 2011.06.05 20:16

Noderīgi