Par lielākajām vērtībām dzīvē uzskata godīgumu un gudrību

Smiltenes tehnikuma ilggadējā veterināro priekšmetu skolotāja, veterinārmedicīnas doktora, Smiltenes latviešu biedrības vadītāja Ēvalda Apīņa bagātais mūžs ir kā leģenda. Piedzīvotais iezīmē veselu laikmetu mūsu tautas vēsturē. 

Līdztekus profesionālajai izaugsmei skolotājam viemēr bijusi svarīga latviskā gara un pilsoniskās aktivitātes uzturēšana. Kad Kārļa Ulmaņa piemineklim pietrūkuši 6000 latu, Ē. Apīnis tos īsā laikā savācis. Skolotājs bijis viens no aktīvākajiem nacionālās atmodas darbiniekiem, dedzīgs tautfrontietis. 

Saņemot Atzinības krusta Lielo sevišķās pakāpes goda zīmi

par ilggadēju sabiedrisko darbību un skolu jaunatnes nacionāli patriotisko audzināšanu, Ē. Apīnis atteicies saskandināt ar valsts prezidentu, jo uzskatījis, ka tā būtu nodevība pret savu pārliecību un jauniešiem, kuriem mācījis, ka bez alkohola var iztikt. Skolotājs visu savu darba mūžu mēģinājis mainīt sabiedrības kļūdaino priekšstatu par dzeršanas neizbēgamību, daudzus gadus Smiltenē vadījis atturības klubu “Avots”, sadarbojies ar pretalkohola organizācijām Lietuvā, Igaunijā un Krievijā. Sarakstījis grāmatu “Brīvprātīgais vājprāts”.

Latvijas prezidents Valdis Zatlers pēc atteikšanās no saskandināšanas, uzlūkojis Ē. Apīni ar gaišu smaidu un aicinājis šurp fotogrāfu, lai iemūžinātu neparasto tikšanos.

Skolotājs Smiltenes tehnikumā sāka strādāt 1961. gadā. Vienlaikus ar darbu skolā viņš bijis arī saimniecības veterinārārsts. Uz Smilteni atnācis no Zemgales, kur pagājuši pirmie darba gadi pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē. Vidusskolas un augstskolas gadus Ē. Apīnis atceras kā vienu lielu badošanos. Taču trūkums rosinājis domāt, kā ātrāk nopelnīt sev maizi pašam. Viņa ikdienai krāsas piešķīruši daudzie hobiji un nerimstošā zinātkāre. Jau no bērnības Ē.Apīnis aizrāvies ar astronomiju. Bērnībā, naktī pārsienot zirgus, tēvs parādījis Polārzvaigzni, Lielo un Mazo lāci, vidusskolas gados radusies padziļināta interese par kosmogoniju. Skolotājs daudzus gadus arī Smiltenes tehnikumā vadījis astronomijas pulciņu, savulaik bijis aktīvs Mūrmuižas Tautas universitātes apmeklētājs, viņa publikācijas lasāmas žurnālā “Zvaigžņotā debess”. 

Pēckara gados daudzi dzīvnieki slimoja ar leikozi. Rūpējoties par tiem, tapa Ē. Apīņa doktora darbs, kuru gatavojot, viņš daudzus gadus pētīja ar leikozi slimo govju citoģenētiku. Daktera netradicionālo pieeju veterinārmedicīnai novērtēja ne tikai Smiltenes apkaimē, bet arī visā Latvijā. Ik pa laikam Ē. Apīnis tika aicināts glābt dzīvniekus, kuriem nevienam citam nebija izdevies palīdzēt. Daktera ārstēšanas metodes stipri atšķīrās no tā, ko līdzīgā situācijā būtu darījuši kolēģi, un viņš ir pārliecināts, ka tieši tas palīdzēja izglābt no nāves ne vienu vien pacientu. Lai steigtos palīgā, šķērslis nebijis ne sals, ne lietusgāzes, ne vējš un putenis. Ziemā pajūgā bez ārsta piederumiem vienmēr bijusi arī lāpsta, kas bieži arī likta lietā, lai aizkultos līdz slimajiem pacientiem. “Vienreiz ceļi bija tā pieputināti, ka 11 km braucām sešas stundas. Aizbraucam, bullītim kājas vircā, jātaisa operācija – aizsērējis grāmatnieks. 

Kūtī tumšs, laukā tik auksts, ka tādā ilgi adatu rokās nenoturēsi. Saimnieks ar saimnieci sabāž galvas kopā un pēc brīža aicina operāciju veikt istabā. Pēc tam turpat pārlaidām nakti – vienā istabā – pacients, otrā – mēs ar kučieri un saimniekiem. Šis lopiņš bija ļoti miermīlīgs, bet darba gaitās nācies gāzt uz operāciju galda arī tonnu smagu bulli. Braukājot pie slimajiem mājlopiem, esmu pārlaidis dažādas infekcijas, jo daudzas no tām dzīvniekiem un cilvēkiem ir kopīgas.

Tehnikuma salidojumos audzēkņi bieži atsauc atmiņā, kā viņi skolotāja Ē. Apīņa vadībā atdzīvinājuši sīvā cīņā par sirdsdāmu cietuši suni. Dzīvnieks izskatījās briesmīgi – pamatīgi noasiņojis,  vēdera dobums pušu, zarnas karājās, acs izrauta, pusdzīvs. Operējot, jaunieši vienā brīdī saka: “Skolotāj, suns vairs neelpo!” Par laimi, brūce jau bija aizšūta. “Ielikām” suni atdzīvināšanas režīmā. Pamācīju audzēkņiem, kā tas darāms un aizskrēju pie viena cita pacienta. Atnāku atpakaļ - suns atdzīvojies, pieceļas, apsēžas un mums par lielu sajūsmu ierejas: “Vau!” Bet tas bija tāds narkomāna rējiens, pēc kura dzīvnieks atkal iekrita dziļā, narkotiskā miegā. Kamēr suns gulēja, apstrādājām arī cietušo acs dobumu un pēc tam laimīgi atdevām rējēju dzīvu atpakaļ saimniekam. Kad pēc laiciņa interesējāmies, kā mūsu pacientam klājas, viens audzēknis zināja stāstīt, ka saimniece teikusi: trešajā dienā aizgājis meitās.  

Kādā rītā ēdu brokastis, atskrien dežuranti no skolas veterinārās klīnikas. Atvests zirdziņš, audzēkņi nezina, ko darīt. Zirdziņam kolikas, tautā sauktas par vīvelēm, bet tām var būt 40 dažādi cēloņi... Sākumā ar ārstēšanu nevedas, dzīvnieks nosvīdis aiz sāpēm krīt zemē. Kad sapratu, ka problēmas cēlonis ir zarnu savērpšanās, atļāvu lopiņam darīt visu, ko viņš grib. Vienam no tūkstots pacientiem šādi tomēr izdodas palīdzēt. Pretējā gadījumā Figaro gaidītu droša nāve, jo viņam jau bija nosprostojušies arī asinsvadi. Tad uz brīdi vajadzēja iziet, atnāku atpakaļ, audzēkņi nolikuši zirdziņam priekšā sienu un viņš kāri ēd. Pirmajā brīdī domāju, ka tas ir cits zirgs, bet pēc tam liku momentā atņemt barību. Taču Figaro, izdzirdējis manu balsi, atskatījās, pienāca klāt un uzlika man uz pleca galvu. Tajā brīdī gan biju tuvu asarām. Es, taču, viņu mocīju, bet zirdziņš tik un tā bija visu sapratis... Bet patiesībā tas nebija mans nopelns. Kādreiz daba arī izārstē.”

Skolotājs ļoti lepojas ar saviem audzēkņiem, kuri bijuši liels atbalsts veterinārārsta darbā. “Gandrīz visur, kur braucu, ņēmu viņus līdzi un tā bija viņu pirmā darba pieredze. E. Apīnis atzīst, ka lielāko uzslavu savā dzīvē saņēmis pēc viena salidojuma, kad skolēni priekšnamā sastājušies viņam apkārt un korītī paziņojuši: “Mēs esam lepni par to, ka jūs bijāt mans skolotājs!” Savā mūžā daudz pieredzējušais vīrs uzskata, ka neviens ordenis nevar atsvērt tādus vārdus.

Ja kādreiz Medicīnas akadēmijā nebūtu bijuši tik stingri uzņemšanas noteikumi, visticamāk, Ē. Apīnis izvēlētos humāno medicīnu. Turklāt – viņš bijis budžu bērns. Sākumā iestājies Latvijas universitātes bioloģijas fakultātē, bet, kad augstkolā sākusies “tīrīšana”, jaunietis sapratis – labāk pats pāries uz Lauksaimniecības akadēmiju. Ja nonāks līdz tam, ka par traipiem biogrāfijā izmetīs, tad visu turpmāko dzīvi tā arī varēs palikt par melnstrādnieku. Dzīvnieki viņam bijuši tuvi jau no bērnības, tāpēc izvēlētā specialitāte ātri vien kļuvusi par dzīves aicinājumu. “Ikdienā vairāk iznāca palīdzēt lielajiem dzīvniekiem, bet pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka neesmu ārstējis tikai mušas,” smejas veterinārārsts.

Tehnikumā Ē. Apīnis vadījis arī ķirurģijas, atturības, deltaplānu un rokdarbu pulciņus. Skolotājs rāda saktu, ko viņa audzēkņi izgatavojuši no vara kannām. “Vajadzēja braukt uz dziesmusvētkiem, bet meitenēm nebija saktu. Paņēmām no likvidētās Piensaimniecības nodaļas katlus un  problēma bija atrisināta. Kādā citā reizē skolas direktors Kārlis Ķaune pievedis enerģisko skolotāju pie savas automašīnas, kas bijusi pilna ar pūšamajiem insrumentiem. Ko darīt? Jādibina orķestris! “Smiltenes mūzikas skolas direktors Sergejs Duks smējās: ”Kad tehnikuma kalna buļļi sāk baurot, visa Smiltene skan!” Taču puiši jau pēc dažiem mēnešiem spēlēja himnas, vēlāk brauca arī uz Dziesmusvētkiem.””

Skolotājs ir pārliecināts – rodot jauniešiem iespēju pašdarbībai, viņi iemācās pilnvērtīgi pavadīt savu laiku un tajā nav vietas atkarībām. Par lielākajām vērtībām šajā dzīvē Ē. Apīnis uzskata godīgumu un  gudrību, ar pēdējo domājot ne tik daudz apdāvinātību un zināšanas, bet augstāko morāles pakāpi cilvēku savstarpējās attiecībās. Senā tautas gudrībā tā noformulēta:  nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.  

Noderīgi