Pēters Brūveris uzskata, ka Valkā ir attīstīta kultūras dzīve

Literatūras cienītājiem dzejnieka Pētera Brūvera vārds nav svešs. Dzejā viņš sevi pieteica pagājušā gadsimta 70. gadu beigās kopā ar citiem savas paaudzes dzejniekiem Māri Melgalvu, Klāvu Elsbergu, Amandu Aizpurieti, Egilu Zirni un Jāni Rokpelni.

Toreiz P. Brūveru jaunākās paaudzes lasītāji un tagadējie piecdesmitgadnieki ātri ievēroja. Citu literātu vidū viņš izcēlās ar saviem valodas eksperimentiem, jaunu vārdu darinājumiem un mākslinieciski spilgti paustu protestu pret aizejošās stagnācijas laiku.

No sava bagātīgā daiļrades klāsta vairākus dzejoļu krājumus P. Brūveris ir veltījis arī bērniem. Viņš ir atdzejojis daudzu citu zemju autoru darbus. Par nopelniem literatūrā P. Brūveris ir saņēmis Preses nama balvu, Klāva Elsberga literāro prēmiju un 2001. gada Dzejas dienu balvu. Viņa darbi ir tulkoti lietuviešu, krievu, zviedru, angļu un citu Eiropas valstu valodās.

Patīk mazpilsētas miersNu jau vairākus gadus Pēteram Brūveram dzīvesvieta ir Valka. "Apprecējos ar Ivetu, kura ir valcēniete, un tā nu te esmu. Man patīk pilsēta. Nezinu citu vietu Latvijā, no kurienes katru dienu var aiziet uz ārzemēm. Te ir laba bibliotēka ar laipnām darbiniecēm, turklāt esmu lepns, ka varu dzīvot pilsētā, kurā kārts šūpulis Latvijas valstij," saka dzejnieks. P. Brūveris atzīst, ka lielpilsētas burzma viņam nekad nav patikusi.

Pirms atnākšanas uz Valku dzejnieks dzīvoja netālu no Ulbrokas savās tēva mājās "Kalēji"."Tur arī izaugu. Toreiz Rīga nebija tik izplūdusi un kaut tā bija tuvu, patiesībā man dzīve ritēja kā laukos," par sevi stāsta dzejnieks. Tādēļ arī Valkas klusums viņam ir patīkams. "Es saprotu jauniešus, kuri raujas uz lielpilsētu, jo viņiem vajag sevi pierādīt.

Man šis mazpilsētas miers patīk. Ar Rīgu nav problēmu sazināties, jo ir internets, tad kam man vajag to galvaspilsētu?" retoriski vaicā literāts. Pēters atzinīgi vērtē kultūras norises Valkā. Īpaši viņam patīkot novadpētniecības muzeja darbinieču aktivitātes, jo, pateicoties viņām, valcēniešiem iespējams apmeklēt dažādas izstādes.

Grūti atrast kaut ko jaunuDzejnieks pats gan Valkā pagaidām nevarot lepoties ar dāsnu pienesumu kultūrai, jo rakstot mazāk kā agrāk. Pie tā gan nav vainojama pilsēta. "Visu laiku smadzenēs filtrēju dažādas idejas un secinu, ka daudz kas dzejā jau ir bijis. Daudz kas uzrakstīts. Meklēju sevī tīrradni, lai to iznestu no šī loka laukā un varētu pateikt kaut ko jaunu," par sevi stāsta dzejnieks.

Daudz laika paņemot arī mājas darbi. Dzīvesbiedre strādā Rīgā, bet viņas prombūtnes laikā jāpārtopot par kurinātāju mājās un jārūpējoties arī, lai pats un kaķis būtu paēdis. Ģimenē ir izaudzinātas dvīnes Indra un Zane, kuras tagad strādā par tulkotājām.

Lai kaut ko uzrakstītu, dzejnieks īpaši iedvesmu negaida. "To var izsaukt. Parasti guļu gultā un domāju. Dzejolī galvenā ir pirmā un pēdējā rinda. Tiklīdz tās ir izdomātas, tā ceļos augšā un rakstu," par savu radošo procesu stāsta P. Brūveris.

Vārds - galvenais instrumentsDzejoļus viņš sācis rakstīt vidusskolas gados, bet pirmie nopublicēti 1977. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla". Kā autors pats atzīst intervijā literatūrzinātniecei Ievai Kalniņai, liktenīga izrādījusies diena, kad vidusskolā klasesbiedrs Māris Melgalvs viņu aizvedis uz literatūrvēsturnieces Līvijas Volkovas vadīto jauno muzejnieku pulciņu.

Tur varēja brīvi darboties un strīdēties ar vienaudžiem, kurus neinteresēja komjaunietiskas izdarības. Tagad dzejnieks apliecina, ka sākumā vārsmu rakstīšana viņam vairāk bijusi kā pašizteikšanās mēģinājumss, bet nu ir kļuvis par maizes darbu, jo iztiku autors pelna, tikai rakstot un tulkojot.

Pirmais P. Brūvera dzejas krājums "Melnais strazds, sarkanie ķirši" izdots 80. gados. Pēc tam sekoja "Dzintara galvaskausi", "Sēdēju parkā uz sola", "Sirdī melnajam putnam lizda" un citi.

P. Brūveri, tāpat kā vairākus citus viņa paaudzes dzejniekus, nodarbina jaunu izteiksmes līdzekļu meklēšana, eksperimenti, ko literatūrzinātnē uzskata par moderno dzeju. Tomēr, ja, piemēram, dzejnieks Guntars Godiņš ir mēģinājis haikas sarakstīt pat ar cipariem, tad P. Brūveris savā daiļradē vienmēr par galveno instrumentu ir uzskatījis vārdu. Vārds dzejniekam ir viss.

Lai to pilnīgotu un palielinātu izteikšanās spējas, dzejnieks nereti jaunvārdu darinājumos izmanto senprūšu valodu. Viņš dzejā itin bieži iesprauž pat prūsiski uzrakstītu veselu rindu. Senprūšu valodas izmantošana dzejniekam ir ne tikai racionāla prāta spēle, bet arī latviešu tautas vēsturisko sakņu apzināšanās.

"Mums nepieciešams ne tikai būt aktīviem latviskuma izkopšanā, bet arī sevi sajust kā baltiskās pasaules uzskata mantiniekus," saka dzejnieks. Jaunus izteiksmes veidus viņš meklējis arī lietuviešu valodā. Jaunvārdu darināšanā autors ir iemīļojis apstākļu vārdu veidošanā izmantot izskaņu "up". Par brūveriskās izcelsmes balstiem viņa dzejā kļuvuši tādi vārdi kā tautup, plašup, jūrup un bezgalup.

Dzejoļi un krājumi - vienotā veselumāDzejnieka dzejoļi, kā arī krājumi kopumā nav vērtējami atsevišķi, jo ik dzejolis it kā papildina un turpina nākamo, un to pašu var teikt arī par krājumiem. To atzīst arī I. Kalniņa un literatūrkritiķis Guntis Berelis. Iepazīstoties ar autora krājumiem kopumā, atklājas arī viņa dzejiskais cilvēks jeb liriskais es.

Tagadnē viņa dzejiskais tēls jūtas vientuļš, kam nav pieņemams civilizācijas radītās nejēdzības apkārtējā vidē. Tagadne diezgan bieži autora dzejā ir kā drupas, kā pelēka un piesārņota upes atteka, kurā par savu dzīvību cīnās vientuļa kaija.

Lai izrautos no šīs atsvešinātības un pelēkās vides, ko dzejnieks it kā vēro caur logu (dzejolis "Aiz stikla"), tā simboliski uzsvērdams, ka norobežojas no reālās pasaules, viņa dzejas varonis meklē glābiņu sapnī. "Smalku sapņu smilti apdzīvot un aizmirst miesu," kādā dzejolī raksta autors.

Savā dzejā P. Brūveris it kā pierāda, ka dzejas tekstu rada ne tikai unikāla dzejnieka personība, bet arī viņa literārā pieredze un dažādu autoru ietekme. To apliecina arī pats dzejnieks. "Mēs slidināmies cits pa cita spoguļa stikliem," viņš man tēlaini rezumē dzejas procesu.

Novadam varētu būt gadagrāmataTo, ka dzejnieks labi pārzina daudzu citu zemju autoru darbus, apliecina viņa ieguldījums tulkotās literatūras izdošanā. P. Brūveris ir tulkojis dzeju no azerbaidžānu, lietuviešu, krievu un citām valodām. Uz jautājumu, kā izdevies apgūt vairākas Austrumu zemju valodas, dzejnieks sākumā atbild ar humoru: "Tādēļ jau insultu pārdzīvoju. Viegli tas, protams, nav, bet, ja ir interese, tad tā lieta aiziet.

Savulaik aizgāju pie dzejnieka Ulda Bērziņa un palūdzu kādas svešvalodas mācību grāmatu. Viņš teica, ka tieši pašlaik Latvijā nav azerbaidžāņu valodas tulka, un iedeva man šīs valodas pašmācības grāmatu, piebilstot, lai pirmajā dienā to palasot divas stundas, otrajā trīs, bet tad lai liekot grāmatu nost. Pēc laika varbūt sapratīšot, ka tas ir interesanti. Tā tas sākās," stāsta atdzejotājs.

Atgriežoties pie sarunas par pašreizējo dzejnieka dzīvesvietu, P. Brūveris pauž pārliecību, ka arī Valkas pusē ir daudz labu kultūras tradīciju, kuras būtu vērts popularizēt, lai par tām uzzinātu plašāka sabiedrība.

"Tagad Valka ir novada centrs, kura pārraudzībā ir vairāki pagasti ar savu vēsturi, kultūras izkopšanas aktivitātēm. Es iesaku ik gadu izdot, piemēram, Valkas gadagrāmatu, kurā būtu aptvertas visas kultūras un saimnieciskās dzīves jomas. Tas būtu labs pārskats mums pašiem, kā dzīvojam. Dažkārt naudai nav tik liela nozīme, kā vēlmei izdarīt," saka P. Brūvers.

Noderīgi