Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Reinis Būda:Tas, ka ir grūti laiki, nenozīmē, ka nav jādzied 2

Lai Valkas rajonā atrastu vēl kādu cilvēku ar tikpat lielu stāžu mākslinieciskajā pašdarbībā, kāds tas ir valcēnietim pensionāram Reinim Būdam, šķiet, vajadzētu krietni papūlēties.

 

Tā pa īstam viņš vokālās mākslas kolektīvos sāka darboties pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, bet ar dziedāšanu aizrāvies jau kopš skolas gadiem.

 

Vairāki koru koncertu apmeklētāji atzīst, ka laika gaitā koros nomainījušās daudzas sejas, bet Reinis bijis redzams gadu no gada. Tagad viņš ir vienīgais dziedātājs vīrietis Valkas pensionāru kluba "Zelta rudens" ansamblī.

 

Pats Reinis atceras paziņu stāstīto, ka viņš jau triju gadu vecumā pagalmā esot rāpies uz dēļu kaudzes un skaļā balsī kaut ko dziedājis, tēlojot varenu solistu.

 

R. Būdam grūti nosaukt, cik kolektīvos viņš ir darbojies, jo tos neesot skaitījis. "Tad jāsāk atcerēties viss ar dziesmu kopā noietais ceļš. Kad mācījos Bērzaines skolā, tur bija visādi ansambļi un bija arī koris. Ansambļus paši veidojām, skolotāji nekādu spiedienu uz mums neveica, jo labprāt dziedāju un arī citiem bērniem patika to darīt. Vēlāk dziedāju Smiltenes 2. pamatskolas korī," pašu sākumu atceras R. Būda.

 

Pēc pamatskolas sekoja mācības Cēsu arodskolā, kur Reinis apguva galdnieka profesiju. "Skolā bija spēcīgs koris, arī es tajā iestājos. Ar šo kolektīvu piedzīvoju uzstāšanos uz Operas skatuves Rīgā," saka R. Būda.

 

Kad darba gaitas Reini aizveda uz būvbrigādi toreizējā Staļina kolhozā pie Smiltenes, tur viņam uzticēja arī kultorga pienākumus, jo ātri ievēroja jaunā darbinieka aizraušanos ar dziesmu.

 

 

"Kolhozā nodibinājām kori, bet, kad tas izjuka, izveidojām jaunu. 1959. gadā sāku mācīties Smiltenes vakara mūzikas skolā vokālajā klasē. Pedagogs mums bija Rihards Veide. Tad sāku dziedāt Smiltenes vīru korī "Dziedonis". Reizi nedēļā bija mēģinājums un uz to no savas mājas gāju piecus kilometrus. Vai ziema, vai vasara - tos kilometrus veicu tikai kājām. Toreiz man tas nešķita kaut kāds fanātisms vai apmātība. Patika dziedāt, un es gāju," apliecina Reinis.

 

Par dziedātāja karjeru Reinis gan nevienu reizi neesot iedomājies. "Tādu mērķi sev nekad neesmu izvirzījis. Man patika dziedāt, un es to darīju. Dziedāšanu sāku mācīties no vecajām skaņu platēm. Mums mājās bija ar atsperi darbināms patafons. Kad vecāki aizgāja uz darbu, es ar saviem abiem brāļiem uzliku plates un tajās ieskaņotajām dziesmām dziedājām līdzi," atceras R. Būda.

 

No dziesmas viņš nešķīrās arī dienesta laikā. "Nokļuvu nelielā daļā, kurā nebija vairāk par 20 karavīriem. Viens igauņu puisis bija atvedis akordeonu. Ģitāra daļā jau bija. Savukārt kādam ukrainim atsūtīja trompeti. Sarunājām un izveidojām mazu ansambli. Reiz mūsu spēli dzirdēja uz daļu atbraukušais tuvējā kolhoza pārstāvis un uzaicināja mūs uzstāties arī kolhoza klubā.

 

 

Pēc tam līdz dienesta beigām mēnesī reizi tur sniedzām koncertu. Man bija jādzied četrās valodās: latviešu, igauņu, ukraiņu un krievu. Lai iemācītos dziesmu igauņu valodā, palūdzu igauņu kolēģi skaļi noskaitīt dziesmas vārdus, bet es tos pierakstīju pēc izrunas ar latviešu alfabēta burtiem," stāsta dziedātājs.

 

Pēc armijas viņš turpināja dziedāt dažādos kolektīvos Smiltenes pusē. Mūzikas pasniedzēja Dzidra Jēkabsone Reini uzaicināja dziedāt Brutuļu sieviešu ansamblī. Tad gan viņš pabrīnījies - vai tad viņam atradīšoties vieta sieviešu kolektīvā.

 

 

 Atradās, un dziesmas labi skanēja. Vēlāk dziedātājam ar savu balsi vajadzēja papildināt arī Plāņu sieviešu vokālā ansambļa dziedājumu. Un likteņa sagadīšanās - arī tagad viņš ir vienīgais vīrietis Valkas pensionāru kluba ansamblī. Tagad gan tas viņu nemaz neizbrīna. "Nav nekādas atšķirības, vai es dziedu vīru vai sieviešu ansamblī, ka tikai var dziedāt," atzīst pašdarbnieks.

 

Te gan jāizdara maza atkāpe, piebilstot, ka Reinis pašdarbībā ne tikai dziedājis, bet ir arī dejojis un pat teātri spēlējis. "Dejošanu gan nācās pārtraukt, jo man norādīja - jāizvēlas vai nu dejošana vai dziedāšana. Izrādās, ka dejojot varot pazaudēt dziedātāja balsi. Savukārt teātri spēlēt man ne visai patika, tādēļ nu esmu tikai dziedātājs," saka R. Būda.

 

Vēl viņš ir dziedājis Arnolda Skrides vadītajā izdevniecības "Liesma" un Grāmatu tirdzniecības pārvaldes jauktajā korī "Varavīksne", Valkas korī "Tālava", kopā "Nāburgi" un daudzos ansambļos. Jāpiekrīt Reinim, ka bez īpaši veiktas uzskaites grūti tā uzreiz saskaitīt un nosaukt visus kolektīvus, kuros skanējusi viņa balss.

 

R. Būda atzīst, ka dziesmai viņa dzīvē ir liela nozīme. Cilvēkam bez ikdienas rūpēm jābūt kaut kam gaišam, kam pieder viņa sirds. Dziedātājs nepiekrīt tiem, kuri uzskata, ka šodien nav jēgas dziedāt, dejot vai vēl ar kaut ko nodarboties, jo dzīve tik tumša, ka nav prieka neko darīt, jācīnās vien par iztiku.

 

"Tad jau labāk uzreiz sevi norakt, un viss. Vai tādēļ, ka grūti, nav vietas dziesmai? Tieši tā palīdz pārvarēt daudzus grūtus mirkļus. Arī man tādu nav trūcis, bet pašdarbībā es par tiem nedomāju, un tas man palīdz atgūt spēkus," stāsta R. Būda. Turklāt dziesma Reini negrib atstāt arī pēc mēģinājumiem. Itin bieži viņš kolektīvā dziedātās melodijas ir dungojis pie sevis, arī atgriežoties no mēģinājuma. Tā varot dziesmas ātrāk iemācīties.

 

 

"Man pat kādreiz darbā ir pārmetuši, ko es visu laiku varot kaut ko dungot sevī. Tā ir dziesma, kas nelaiž vaļā," iesmejas Reinis. Ja nelaiž vaļā kreņķi un stress, tad tas ir daudz lielāks ļaunums, galvenais, no tā pašam nav nekāda labuma. Par nopietnāko periodu pašdarbībā, vērtējot to pēc repertuāra, viņš uzskata "Varavīksnē" pavadīto laiku.

 

 

"Tas bija smags, bet skaists laiks. Daudzas dziesmas prasīja tehniski profesionālu izpildījumu. Vairākas dziedājām itāļu valodā. Nekad neaizmirsīšu poēmu, kas veltīta Sergejam Jeseņinam. To izpildījām 10 daļās 45 minūtes," stāsta Reinis.

 

Piedzīvoti arī ne mazums kuriozi gadījumi, kas ilgi paliek atmiņā, liek pasmaidīt un dara to pašu, ko dziesma - padara dzīvi gaišāku.

 

"Atceros tādu notikumu, kad vīru korim "Dziedonis" bija nometne Trikātas skolā. Vakarā bariņš vīru aizgājām pie upes, lai pamakšķerētu un arī kādu glāzīti izdzertu. Pēc laika viens no mūsu dziedātājiem sāka dziedāt igauņu dziesmu "Krāc jūrmalas priedes". Viņam piebiedrojās arī citi. Te uzreiz skatāmies - upmala pildās ar cilvēkiem. Esot nodomājuši, ka notiek koncerts. Sākām novākt pudeles, citādi, ej nu zini, nāks un prasīs arī iedzert," notikušo atceras Reinis.

 

No dziesmas viņš nedomā šķirties arī turpmāk. "Kamēr būs kur dziedāt, es to darīšu. Dziesmai manā dzīvē vienmēr atradīsies vieta," apliecina R. Būda.

Komentāri 2

Bijusī Smilteniete

Reinim vēlu veselību, izturību, būt arī turpmāk tikpat "jaunam" kā līdz šim!

pirms 10 gadiem, 2009.03.09 12:28

Noderīgi