Rokas nekad darba nebīstas

Valkā ir tik daudz vietu, gar kurām ejot, var atcerēties - te garšīgi gatavoja to vai citu ēdienu, kokteili bērniem, kulināros un konditorijas izstrādājumus.

Visās šajās vietās ir strādājusi Albīna Kārkliņa. Viņai joprojām katra diena esot aizrautīga un arī pārsteigumu pilna. To sauc par dzīvesprieku.

Kur tikai nav nācies būt? Albīna nevar aizmirst, kā visu mēnesi barojusi celtniekus no Latvijas pēc zemestrīces Armēnijā 1989. gadā. No Valkas turp devās septiņi cilvēki. Piekrāmēja pilnu fūri ar pārtiku, bet paši aizlidoja uz šo nelaimes skarto vietu.

Kā var aizmirst Dziesmu svētku dalībnieku barošanu, jo agrāk katra rajona dziedātājus un dejotājus baroja pašu pavāri. Neaizmirstams bija Valkas pilsētas delegācijas brauciens pie draugiem sadraudzības pilsētā Dronninglundā. Grupas ēdināšanas rūpes ceļa laikā uzņēmās Albīna.

"Bija jau arī neveiksmes. Kad uz Dāniju braucām otro reizi, vajadzēja uzklāt latvisku galdu. Pīrādziņus, kanapē maizītes, ko arī uzdevām par latvisko ēdienu, dāņi baudīja azartiski, taču pelēkos zirņus ar speķi pat nepagaršoja," smaidot atceras SIA "Pedelīte" īpašniece A. Kārkliņa.

Viņa joprojām lasa lekcijas saviem "studentiem" - nodarbinātības dienesta kursantiem un aicina viņus mesties šajā uzņēmēdarbības lauciņā, jo tas tikai dažādotu piedāvājumu pilsētas iedzīvotājiem un viesiem. Pagaidām bez panākumiem. Un vēl. Pieredzējusī speciāliste rīko saiešanas valcēniešiem, kur zinošu speciālistu vadībā var apgūt neparastākas ar pārtiku saistītas lietas.

No apakšas līdz priekšniekošanaiAlbīna pēc pamatskolas pabeidza Vecbebru lauksaimniecības skolu un kā pavāre tika nosūtīta uz Valku. Tā arī sākās viņas darba dzīve - vispirms praksē un tad jau arī pamatdarbā Ērģemes pamatskolā, kur pavadīja trīs gadus.

"Ilgi turējos pretī. Esmu latgaliete un mani kā nepilngadīgu bērnu sūta tik tālu. Ilgi neredzēšu mammu un tēti. Mācību daļas vadītājs bija no Valkas, un viņš savu panāca," atceras Albīna. Vecāki ļaudis zina, ka tolaik visa sabiedriskā ēdināšana bija Patērētāju biedrības pārziņā un A. Kārkliņa ir nosūtīta strādāt daudzviet, arī "Liepā", "Rītā", "Vidzemē", "Rotā" un citur.

Pēc neklātienes vidusskolas pabeigšanas Valkā un augstākās izglītības iegūšanas Jelgavā Pārtikas tehnologu fakultātē Albīna sāka priekšniekošanas gaitas, līdz Patērētāju biedrību likvidēja un 1999. gadā darbinieki palika uz ielas. "Joprojām uzskatu, ka sabiedriskā ēdināšana varēja izdzīvot. Ir vairāki piemēri, ka Latvijā Patērētāju biedrības izdzīvoja.

Vēl 1997. gadā uzsākām restorāna "Rota" remontu, jo viss sāka iet augšup. Valkā ēdinātājiem neatļāva nodalīties no biedrības, un tā viss sabruka. Amatpersonām šķita, ka viss jaunais būs labāks, taču tā nav. Vajadzēja vien mainīt darba organizāciju. Tas viss ir pagājis un izsāpēts, taču atmiņā viss palicis," rezignēti stāsta Albīna.

Bizness par atvaļinājuma nauduTagad grūti noticēt, ka savu biznesu A. Kārkliņa uzsāka ar 300 latiem, kurus saņēma par neizmantoto atvaļinājumu un kompensāciju par atlaišanu. Pieredze, zināšanas bija, un rokas darba nebijās, lai uzsāktu darbu bērnudārzā kopā ar Dzidru Miglavu pie Zinaīdas Meinertes.

Plīts bija, krāsnis un pamatinventārs arī. Pamazām veikalos radās pieprasījums pēc viņas produkcijas. Tas ļāva paplašināties un varēja pieņemt darbā pavārus. Apgrozījums auga, kļuva šauri un tad pēc Valda Rogaiņa uzaicinājuma tapa kulinārija "Tāle".

Tur ceptās maizītes un pīrādziņi bija īpaši gardi. Kulinārijas izstrādājumi gan tapa bērnudārzā un vairākas reizes dienā tika vesti uz "Tāli" pārdošanai. Pēc tam banka piedāvāja kādreizējās pirts telpas, kas bija apķīlātas, un tā sākās SIA "Pedelīte". Tā darbojas astoto gadu. No nožēlojama grausta tā ir kļuvusi par ēstuvi, viesu namu un telpām ar pirti un baseinu. Tā pašlaik ir vienīgā sabiedriskā ēstuve pilsētā. Ir bijuši vairāki mēģinājumi veidot citas vietas, taču nesekmīgi.

Reizēm sagribas uz restorānuJautāta, ar ko pavāre un uzņēmēja ir lepojusies un arī pašlaik lepojas visvairāk, Albīna atbild, ka šādu lietu ir daudz - labais kolektīvs, kurā praktiski nav kadru mainības, ar bērniem, kuri šajā darbā nemitīgi palīdz. Pēc Patērētāju biedrības likvidēšanas varējusi jau nolaist rokas un kļūt par bezdarbnieci, taču enerģija un iekšējais dzinulis licis meklēt jaunas iespējas. "Bērnus ar vīru esam izaudzinājuši, izskolojuši un turpinām skolot.

Sabiedriskajā ēdināšanā lielākoties strādāja fanātiķi, jo darbs bija grūts un algas vienas no vismazākajām. Valdīja uzskats, ka cilvēki savā darbā ir paēduši un kaut ko aiznesa arī uz māju ģimenei. Ne jau visi tā darīja. No vecajiem laikiem pie manis pašlaik strādā konditores, pavāres un pārdevējas, pavisam septiņas darbinieces," stāsta A. Kārkliņa. Viņa atzīst, ka varējusi lepoties arī ar "Rotā" piedāvātajiem ēdieniem.

Daudzi pārtikušie igauņi bija iecienījuši šo restorānu. Neapšaubāmi, ka šādu kvalitāti var sasniegt tikai restorānā, nevis bistro. Tagad visiem vajag ātri un lēti. A. Kārkliņa nav pārliecināta, vai pilsētā atmaksātos restorāns, kura iekārtošanai nepieciešamas labas telpas, viesmīļi un smalki trauki.

"Patiesībā man arī pašai kādreiz vakaros gribētos apmeklēt restorānu, taču tāda nav," pasmaida Albīna. Viņa piebilst, ka ļoti gribētu sakārtot savas ēkas ārpusi, radīt pievilcīgākas iekštelpas, taču gribēšana ir lielāka par iespējām.

Jautāta par to, vai nav iespējams novērst bistro "Jumis" ēdienu izteiktos aromātus, A. Kārkliņa atbild, ka tuvākajā laikā nevarēs, jo tas ir sarežģīti. "Visstiprākie aromāti ir, cepot zivis un sautējot kāpostus. Tā ir daudzviet citur. Vietējā ventilācija un tvaiku nosūcēji ir visur, taču, lai iekārtotu kaut ko jaudīgu, stacionāru, uzņēmumam tādu līdzekļu nav," skaidro "Pedelītes" īpašniece.

Par zāli un sauliTas, ka jaunībā zāle ir bijusi zaļāka un saule spožāka, ir visiem zināms fakts. Kāda kolēģe man Albīnai lūdz pajautāt par belašiem, kurus Valkā savulaik sāka cept A. Kārkliņa. Tie bijuši garšīgāki par Rīgā nopērkamajiem. Kādu brīdi belašus no kastes pārdeva pie "Rotas", tagadējā veikala "Maxima" stūra un pēc tiem stāvēja tik garas rindas, kā pusdienas laikā pie ieejas restorānā.

Tos gatavo arī tagad, taču 80 gadu beigās gatavotie bijuši daudz garšīgāki. Albīna atbild, ka receptūra ir tā pati, vien tagad pievienojot mazāk liellopa gaļas. Tā izstrādājumu sadārdzinātu. Pavāre domā, ka tās šādas domas varētu izraisīt arī nostalģiskās atmiņas, kaut gan zināma taisnība jautātājai varētu būt, jo tagad kvalitātes ziņā ir pavisam atšķirīgi produkti.

Pat par no zemniekiem pirkto gaļu nevaram būt droši, cik tīra tā ir. Katrā ziņā svaigai un labai pārtikai ir milzu nozīme. Ēdināšanas speciāliste nešaubās, ka cilvēkiem pēc iespējas ātrāk jāatgriežas pie tīras, svaigas un neķimizētas pārtikas. Daudz arī nosaka klimats. Piemēram, šogad daudziem dārzeņiem nav sulīguma un tie ir cieti.

Protams, interesanti uzzināt par Kārkliņu ģimenes iecienītākajiem ēdieniem mājās. Albīne teic, ka katram ir savs. Viņai pašai ļoti garšo sēnes un zivis. Meita Baiba piebilst, ka parasti visi varot vienoties par kartupeļiem ar uz pannas uzceptu svaigas gaļas šķēli. Šoruden ģimene tikai vienu rezi bijusi sēņot, taču ar salasītajiem pieciem spaiņiem baraviku ziemai pietikšot.

Sabiedriskajā ēdināšanā ir daudz izbraukumu apkalpošanas - jāklāj galdi kāzās, banketos un daudzos citos saviesīgos pasākumos. Tie bijuši Pierīgā, Valmierā, Koknesē, Aizkrauklē un daudzās citās vietās. Albīna daudzos uzaicinājumus skaidro ar zemajām cenām, jo katrs cenšas samērot pakalpojuma kvalitāti ar tā cenu.

Neraugoties uz milzu piedāvājumu klāstu, Valkā ļoti iecienīta ir uzņēmuma ceptā baltmaize un karaša. Varbūt tāpēc, ka produktā nav nekādu konservantu, garšas pastiprinātāju un citas ķīmijas.

Jautāta par nākotnes plāniem un sapņiem, viņa attrauc, ka priecājoties par mazbērniem un gaidot, kad varēs nomaksāt kredītu, lai uzņēmumā bez parādiem varētu saimniekot bērni. Viņa gan tūlīt piebilst, ka, visticamāk, būs jāņem jauni kredīti, jo bez tiem nevar attīstīties. Viens no lielākajiem sapņiem ir zemes izpirkšana zem lielās ēkas.

Noderīgi