Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rokas neļauj nolaist miers un prieks sirdī

Šonedēļ Valkā viesojās Latvijas Sarkanā Krusta prezidents Olafs Brūvers. Viņš tikās ar organizācijas Valkas komitejas darbiniekiem un aktīvistiem, iepazinās ar komitejas izveidoto ģimenes centru.

Vēlējos uzzināt O. Brūvera domas ne tikai par iecerētajiem mērķiem viņa vadītās organizācijas attīstībā, bet arī par mūsu sabiedrību, politiskajiem procesiem valstī, jo daudzi viņu zina kā kādreizējo disidentu padomju iekārtā, bet brīvvalsts laikā kā 5. un 6. Saeimas deputātu un Cilvēktiesību aizsardzības biroja vadītāju. Protams, interesēja arī, kā bijušais cilvēktiesību aizstāvis jūtas Sarkanā Krusta prezidenta krēslā.

 

 

Pāreja uz Sarkano Krustu bijusi likumsakarīgaO. Brūveram šķiet, ka viņa pāreja jaunajā darbā bijusi dabīga un likumsakarīga. "Dažos aspektos abi amati ir līdzīgi. Sarkanā Krusta organizācija ir pazīstama ar savu humānismu un darbību sociālajā jomā. Arī Cilvēktiesību aizsardzības birojā visvairāk iesūtīto sūdzību bija par nepilnībām sociālo jautājumu risināšanā. Tagad es jūtu, ka esmu šo jomu iepazinis, un tas man atvieglo darbu. Te gan nav jārisina tik daudz juridisku kā humāna rakstura jautājumu. Ja mums izdodas palīdzēt un atvieglot ikdienu trūkumā nokļuvušām ģimenēm, bērniem, tas dod lielu prieku," saka O. Brūvers.Viņš uzskata, ka Latvijas sabiedrībā humānisma principi ik gadu nostiprinās aizvien vairāk. Par to liecina kaut vai tas, ka arvien vairāk turīgu cilvēku un uzņēmēju ziedo naudu labdarībai, tomēr joprojām daudz ir arī cinisma. "Tas redzams itin bieži varas attieksmē pret tautu, tādēļ starp abām ir izveidojusies diezgan plata plaisa. Diezgan daudz arī pašā sabiedrībā jūtama nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem, viņu nelaimi un bēdām. Es tajā visā kā galveno iemeslu redzu grūto dzīvi. Pašlaik ir diezgan grūti Sarkanajā Krustā dabūt brīvprātīgos darbiniekus. No savas pieredzes, ko esmu guvis gan ārvalstīs, gan šeit, zinu, ka ļoti grūti attīstīt brīvprātīgo darbību, ja daudziem cilvēkiem ir sarežģījumi un grūtības dzīvē. Mums jāuzlabo ekonomiskā situācija, lai justos priecīgi par savu dzīvi un būtu gatavi palīdzēt citiem. Labs piemērs tam ir Skandināvijas, Rietumeiropas valstis un Amerika, kur sabiedrības vidusšķirai ir augsts dzīves līmenis. Tur arī plaukst labdarība," apliecina O. Brūvers. Pēc viņa domām, pozitīvi tas, ka Latvija lēnām uz to virzās.O. Brūvers uzskata, ka to apliecina arī progress cilvēktiesību ievērošanā. "Kad sākām darbu Cilvēktiesību aizsardzības birojā, pret mums dažviet izturējās ar izsmieklu. Kam te tādas tiesības, un tā tālāk. Astoņos gados, kurus nostrādāju birojā, manīju, ka sabiedrība mūs ir sākusi respektēt. Protams, mēs nevarējām palielināt pensiju, dabūt kādam dzīvokli, bet kur bija diskriminācijas gadījumi, tiesību pārkāpumi darba tirgū, mēs ļoti stingri izteicām savu viedokli un mūs sāka cienīt. Tagad, kad biroja vietā tiesību uzraudzību veic tiesībsargs, es vismaz neesmu dzirdējis, ka būtu noticis kāds kliedzošs cilvēktiesību pārkāpums. Acīmredzot cilvēki ir sapratuši, ka viņiem ir savas tiesības un par tām vajag cīnīties. Viņiem ir ieroči - mūsu valsts un starptautiskie likumi," saka O. Brūvers.

 

 

Dzīvē pavada ticība labajamViņš ir viens no tiem latviešiem, kuri, atgriezušies no emigrācijas, nav iesaistījušies biznesā, bet darbojas sociālajā un tiesību aizsardzības jomā. O. Brūvers uzskata, ka uz to viņš ievirzīts jau padomju gados. "Par brīvdomību un saviem izteikumiem esmu cietis padomju laikā. Kad par saviem uzskatiem izpelnījos sešus mēnešus ieslodzījuma, sapratu, ka man ir stipra ievirze arī turpmāk iestāties par personas brīvību un tiesībām. Turklāt ģimenē tiku audzināts kristīgā garā. Arī tas uz mani ir atstājis lielu iespaidu. Manī vienmēr ir bijusi stipra ticība labajam un Dievam. Biju pārliecināts, ka Viņš pārrauga gan labo, gan ļauno un redz katra ceļu, tādēļ jāuzmanās. Tas manī nostiprināja uzskatu, ka mēs visi esam Dieva radīti un pret visiem jāizturas ar cieņu. Tā man dzīve noteiktā virzienā iegrozījās. Pēc ievēlēšanas 5. Saeimā mani izvirzīja darbam cilvēktiesību aizsardzībā. Domāju, ka arī tagad - Sarkanajā Krustā - mēs darbojamies cilvēku tiesību jomā - jo mūsu pienākums ir aizstāvēt cilvēku tiesības uz labklājību. Kad mani pērn maijā uzaicināja kandidēt uz Sarkanā Krusta prezidenta vietu, nodomāju, ka tā manai sirdij būtu tuva lieta, jo šis darbs ir cildens," skaidro O. Brūvers.Organizācijas prezidentam ir daudz ieceru, ko viņš vēlas īstenot savā darbā. "Televīzijas pārraidēs bieži redzam, ka pasaules karstajos punktos Sarkanā Krusta darbiniekus pieņem visi - teroristi, varmākas un armijnieki, jo mēs sniedzam palīdzību - piegādājam ūdeni, medikamentus un citas vajadzīgas lietas. Arī mēs gribam būt cienīgi partneri savā valstī, piedalīties dažādu sociālo iestāžu vadīšanā, iesaistīties nelegālo imigrantu nometnes darbībā, nodrošinot nepieciešamo aprūpi patvēruma meklētājiem, bet pagaidām mūs valsts institūcijas īsti negrib sadzirdēt. Mēs neprasām lielu finansējumu, kādreiz pietiktu kādas akcijas rīkošanā ar karstu tēju vai kafiju, bet pat to mums negrib dot, aizbildinoties, ka tam nav naudas. Man mērķis ir panākt, lai valsts mūs uztver kā nozīmīgus partnerus. Valka šajā ziņā ir labs paraugs. Te gan rajona, gan pilsētas pašvaldības ir sapratušas, kādu labumu var dot Sarkanais Krusts, un ir izveidojušas ar to ciešu sadarbību," saka O. Brūvers.

 

 

Tic, ka Latvijā valdīs godprātībaUz jautājumu, kā viņš kopumā vērtē pašreizējos politiskos procesus un politiķu darbību, O. Brūvers saka, ka viņa atbilde ir atrodama novembrī notikušajā tautas sapulcē Rīgā. "Es norises valstī vērtēju ļoti līdzīgi dzirdētajam tās saucamajā lietussargu revolūcijā. Tā bija patiesa tautas sāpes izlaušanās uz āru. Tagad daudzi domā, ka nekas nav mainījies, notikusi vien pārgrupēšanās, bet es uz pašreizējo premjeru Ivaru Godmani lieku lielas cerības. Domāju, viņš ir goda vīrs. Savukārt par to varas pārstāvju daļu, kura tautā izpelnījās vislielāko kritiku un kuras dēļ notika protesta akcijas, mani māc šaubas, ka kāds no viņiem kaut ko ir mācījies. Tā kā savulaik pats par dažiem no viņiem biju balsojis, man ļoti sāp sirds, ka viss tā iznāca. Es ceru un ticu, ka reiz Latvijā atnāks laiki, kad vara tiešām strādās godprātīgi tautas labā bez visādiem aizmugures ekonomiskiem grupējumiem. Tas varētu būt pēc kādiem 10 gadiem, kad politikā nāks jauna paaudze ar citu domāšanu un izglītību, bez saitēm un sakariem ar pagātni. Tad varbūt tiesu sistēmā vairs nebūs "ķēķa". Pagaidām es netieku vaļā no bažām, ka tāds joprojām pastāv. Kādreiz par to visu domājot, es uzdodu sev jautājumu - ko es pats varu darīt, lai negācijas ātrāk izzustu? Un tad pats sev arī atbildu: "Centies, Olaf, palīdzēt un darīt labu saviem tuvākajiem - bērniem, kaimiņiem, paziņām. Veido labo ap sevi. Neko vairāk tu pagaidām nevari. Ja tā visi darīsim, nākotnē tauta sapratīs, ka tai nevajag tādus cilvēkus pie varas, kas domā tikai par sevi. Varbūt izskan diezgan pesimistiski, bet patiesībā es esmu optimists un dziļi sirdī turu mieru un prieku. Tās ir lietas, kas man neļauj nolaist rokas," saka O. Brūvers.

Noderīgi