Saglabāsim Latviju svētu sirdī!

Smiltenes tehnikuma jaunieši tikās ar Smiltenes novada politiski represēto nodaļas “Trimdinieks” valdes priekšsēdētāju Arvīdu Kaupi, kurš dalījās savā Sibīrijas pieredzētajā. Piedzīvotais nav aizmirstams, toties devis rūdījumu visam mūžam.

Tematisko audzināšanas stundu ievadīja patriotiskā dzeja Smiltenes tehnikuma jauniešu izpildījumā un audzēkņu sagatavotā faktoloģiskā informācija par represijām pret latviešu tautu. 

Arvīds Kaupe kopā ar vecākiem, māsu un vecomammu no Blomes pagasta “Kaupēm” izsūtīti 1949. gada 25. martā. Vecāmāte Sibīrijā aizgāja mūžībā, bet pārējā ģimene atgriezās pēc sešiem gadiem. 

“Runājot par represijām, parasti minam skaitļus, bet aiz tiem stāv ģimenes - tēvi, mātes, bērni un sirmgalvji, ko beztiesīgi deportēja, notiesājot bez tiesas. Daudzi no viņiem pazuda bez vēsts. Tā kā visi arhīvi vēl nav atklāti, statistikas dati nav precīzi,” jauniešus uzrunāja Arvīds Kaupe. 

“Zīmīgi, ka latvieši savu “čaklumu”  un “uzcītību” spilgti apliecināja arī tā, ka Maskavas ierēdņu pavēlēto 30 000 cilvēku vietā tika izsūtīti 44 000...

Filmā par Smiltenes novada izsūtītajiem intervēti represētie cilvēki, bet viņi nav aktieri, kas ar savu tēlojumu prot izraisīt vajadzīgās emocijas. “Kas paši to nav piedzīvojuši,  grūti saprast, kā jutās ļaudis, kuru mājās ielauzās bruņoti vīri. Tēvu pielika pie sienas... Mātes, vecāsmātes un bērni raudāja. Visi nobijušies, neviens nesaprot, kas notiks tālāk – izvedīs dārzā un nošaus turpat vai aizvedīs kaut kur tālāk. Tautas atmiņā vēl bija spilgti saglabājusies 1941. gada pieredze. Represētajiem tēviem 1949. gadā vismaz ļāva palikt kopā ar ģimeni. Man toreiz bija 13 gadi, māsai – deviņi. Cilvēki ļoti slimoja. Īpaši sirmgalvji un bērni. Kaimiņu vagonos daudzi nomira jau ceļā. Vairums no viņiem neaprakti palika Sibīrijas taigā.  Mūsu vagonā, par laimi, neviens nenomira. Izsūtīto nometnē plosījās dizentērija un tīfs.   

Barakās visiem lika parakstīt dokumentu par to, ka esam izsūtīti un piekrītam, ka uz mūžu. Sākumā vīri neparakstīja, bet pēc tam jau saprata, ka nav izvēles... Citādi draudēja nošķirt no ģimenēm un aizsūtīt uz GULAGa nometnēm. Izsūtītos izvietoja pamestās mājās, no kurām vietējie bija aizbēguši vai kara laikā aizgājuši postā. Vietējiem sādžiniekiem bija iestāstīts, ka visi esam fašisti. Sākumā viņi nelabprāt ar mums runājās. Visgrūtāk klājās pirmajās nedēļās. Sādžā valdīja liela nabadzība. Arī vietējie dzīvoja pusbadā, naudu maksāja vienīgi skolotājiem, pagasta ierēdņiem, milicim un komendantam. Pārējiem naudas nebija. Tēvam par visas vasaras darbu iedeva 45 kg otrās šķiras graudus,” atceras A. Kaupe. “Ja kāds atļāvās par kaut ko izrunāties, viņu par sabotāžu uz desmit dienām iemeta betona bedrē. Bez maizes un ūdens.”

“Katrai ģimenei iedalīja zemes pleķīti, kurā varēja iestādīt kartupeļus, redīsus, gurķus vai kāpostus. Kaimiņu mājā dzīvoja ļoti jauka un atsaucīga piecu bērnu ģimene. Uz skolu vienu dienu gāja divi, otru – trīs bērni, jo visi vilka vienas un tās pašas drēbes un vaļenkus. Skolā burtnīcas bija, grāmatu nebija. Rakstījām, visi mērcot pildsplavas vienā tintnīcā. Arī par elektrību varēja tikai sapņot! Salīdziniet to ar savām iespējām! 

“Aizbraucot no šejienes, krievu valodu nepratām. Pirmo gadu skolā neaizgāju. Pēc tam tēvs pārliecināja, ka jāmācās. Vienīgā iespēja izrauties no sādžas bija mācīties tālāk. Atpakaļ sādžā neviens parasti neatgriezās arī no karadienesta. Meitenes pēc ceturtās klases visbiežāk palika strādāt par cūkkopējām, slaucējām, pēc tam apprecējās. Uz kaut ko labāku neviens īpaši necerēja, jo sādžas vadībai vajadzēja darbaspēku, nevis izglītotus jauniešus.

Kad sāku mācīties, Gromiševas sādžas pamatskolā bija tikai četras klases, pēc tam pielika klāt vēl trīs. Pēc septītās klases beigšanas devos uz Zirjanskas rajona vidusskolu, kas atradās 42 kilometru attālumā. Šo attāluma divas reizes nedēļā mēroju kājām. Laukā - mīnus 40°, visapkārt mežs, pilns ar  vilkiem...

Kad atgriezāmies, mācības turpināju Valmieras krievu vidusskolā, jo atgriezties Blomes skolā baidījos. Taču bijām laimīgi, ka atguvām “Kaupes”. Daudzi savās mājās netika. Tās saskaņā ar meliorācijas plānu bija nojauktas, vai priekšā jau atradās sveši ļaudis, kuriem nenāca ne prātā izvākties. Izsūtītos viņu dzimtajās vietās bieži nepieņēma skolā un darbā. Cilvēki bija spiesti pārcelties. Daudzi represētie Smiltenes novada iedzīvotāji devās strādāt uz Sedas kūdras rūpnīcu un attālāko rajonu būvbrigādēm, kur viņus neviens nepazina.”

Par spīti “traipiem biogrāfijā”, Arvīds Kaupe pamanījies neklātienē pabeigt Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un kļūt par diplomētu agronomu.

Sirmais vīrs, daloties savā pieredzē, aicināja jauniešus būt sabiedriski aktīviem, daudz sportot un darīt visu iespējamo, lai iegūtu labu izglītību. “Visi šie faktori man palīdzēja piedzīvot bagātu darba mūžu. Ja gribat, lai jūsu panākumus novērtē, kaut ko jāprot darīt labāk par citiem. Bet pats galvenais – nenodzeriet un nenopīpējiet veselību! Nelietojiet narkotikas! Pretējā gadījumā saglabāt skaidru galvu un skatu uz dzīvi nav iespējams. Sāpīgi lasīt, ka 50% no jauniešiem, kas piesakās armijā, tiek “atsijāti”  veselības problēmu dēļ. Kas aizstāvēs mūsu Latviju? Tie kuri uz šejieni atbraukuši no Sīrijas? Jaunieši, jūs būsiet tie, kuri veidos mūsu Latviju! No jums atkarīgs, vai Latvija arī turpmāk būs brīva valsts.”

Tagad, kad visas durvis un robežas vaļā, daudzi savu dzīvi  vai kādu tās daļu izvēlas labprātīgi pavadīt svešā zemē,” skolasbiedrus uzrunāja 2.b transporta kursa audzēknis Andris Zvaigzne. “Lai arī kādas būtu mūsu vēlmes pēc labākas, pārtikušākas dzīves un ērtībām, lai kā mēs kritizētu ekonomisko un politisko situāciju, atcerēsimies, ka tie cilvēki, kuriem kādreiz balandu zupa bija gardums, pāris sasaluši kartupeļi – svētku vakariņas, utis un nosaldētas kājas – ikdiena, katru vakaru aizmiga ar domu par Latviju, savām mājām. Šobrīd daļa sabiedrības savas tiesības vērtē augstāk par pienākumu, aizmirstot morāles un ētikas principus. Atkal mūžīgais jautājums – kāpēc? Kāpēc esam tādi, un kas būsim pēc 10 vai 50  gadiem? Kādā Latvijā dzīvosim? Kādu to atstāsim saviem bērniem? Vai tā būs tāda Latvija, par kuru sapņoja ļaudis, kuri Sibīrijas moku ceļus izgāja tikai tāpēc, ka bija latvieši un mīlēja savu zemi? Mēs esam sīksta tauta. Spējam pārciest likteņa triecienus un izdzīvot visos laikos. Turēsim cieņā latviskās vērtības, kopsim savu zemi un saglabāsim Latviju sirdī svētu un mūžam dzīvu! 


Noderīgi