Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Smiltenietes Litas Cipruses lielākā aizraušanās ir zirgi

Gūtos smadzeņu satricinājumus vairs neskaita, jo pēc tiem var piecelties un turpināt trenēties. Apmesto kūleni ar zirgu gan atcerēsies mūžam.

 

Litu Ciprusi biju ievērojusi jau pasen, jo dzīvojam vienā daudzdzīvokļu mājā. Nereti viņa pārradās tikai vakaros, kad auto novietoja iepretim sava dzīvokļa logam. Kad ieraudzīju, ka mašīnai klāt piekabināts zirgu treileris, uzreiz gribēju noskaidrot, kāda saistība viņai ir ar zirgiem.

 

Agrāk daudzās lauku sētās bija pa zirgam, biežāk izskanēja arī informācija par jātnieku sacensībām. Bet tagad tāds klusums, it kā Latvijā vairs tāda sporta veida nebūtu, jo ne presē, ne televīzijā, ne radio nekas par to nav dzirdams.

 

 

 Izrādās, ka tā gluži nav. Tieši tagad, kad krīze spiež pārskaitīt katru latu makā, jātnieku sports kļuvis vēl populārāks. To uzzināju, uzrunājot Litu. Viņai mīlestība pret zirgiem ir jau 21 gadu.

 

Aizsākās padomju gadosL. Cipruse nāk no Rīgas. Tikai pēc pamatskolas beigšanas viņa pārcēlās uz dzīvi Smiltenē. Ceļš uz Ziemeļvidzemes mazpilsētu viņu atveda, pateicoties vēlmei nodarboties ar jātnieku sportu.

 

"Kādreiz vecmāmiņai laukos bija zirgi, kuri man ļoti iepatikās. Laikam jau tad arī radās vēlme darīt ko vairāk. 1988. gadā, būdama 13 gadīga meitene, braucu uz Salaspili pie zirgiem. Gribēju trenēties. Bet tur lāgā man neveicās.

 

 

Trenere pat teica - tev nesanāk šodien, brauc mājās. Bet galvu nenokāru. Beigās man vēl ieteica, ja gribu nodarboties ar jātnieku sportu, jābrauc uz Smilteni. Tur esot labs treneris Modris," stāsta Lita. Sacīts darīts.

 

 

Pēc pamatskolas absolvēšanas meitene izglītoties turpinājusi Smiltenes tehnikumā, specializējoties veterinārmedicīnā. Drīz vien mācības esot novirzījušās otrajā plānā, jo domas bijušas tikai par zirgiem, kā pēc stundām ātrāk tikt pie zirgiem, kopt tos un trenēties jātnieku sportā. Tieši tehnikuma laikā jaunā meitene nopietni sāka aizrauties ar zirgiem - pirmās nopietnās sacensības, pieredze un pirmais zirgs.Izlaidumā uzdāvina zirguSmiltenes tehnikuma izlaidumā Lita no drauga saņēma dāvanu - zirgu. Liels pārsteigums par to neesot bijis, mazliet jau nojautusi, ar ko mīļotais cilvēks viņu varētu iepriecināt. Lai vai kā, šī dāvana tāpat bijusi pati labākā. Tieši dāvināto zirgu Daili mācību laikā tehnikumā Lita pati uzaudzinājusi. Galvenais, šis lielais mīlulis smiltenietei ļoti paticis.

 

Pateicoties draugam un viņa mammai, L. Cipruse tika vēl pie divām ķēvēm. Drauga mamma tās ieguvusi par pajām. Vēlāk bijuši arī kumeliņi, viens no tiem - Dino - vēl tagad ir sievietes īpašumā.

 

Ar vietu, kur turēt zirgus, Litai izpalīdz smiltenietis Uģis Grants. Arī viņa vienu ķēvi sieviete trenē un pat braukā uz sacensībām. Šobrīd pašai ir trīs zirgi, bet stallī pavisam atrodas septiņi. Pie tiem L. Cipruse pavada savu lielāko daļu dzīves, izzinot aizvien vairāk šīs dzīvās būtnes.

 

Raksturā tādi paši kā cilvēkiIzrādās, ka iemācīties trenēt zirgu var arī, lasot grāmatas un domājot loģiski. Bet ar to būs par maz, jo zirgi raksturā esot tādi paši kā cilvēki. „Viņi ir ļauni, labi, gļēvi, bailīgi - tāpat kā mēs. Bet, kaut arī viņi ir lieli, pēc dabas vairāk ir bailīgi, kas tomēr mūs respektē.

 

Iedomājaties, ja viņš apzinātos savu spēku, tad cilvēki ar zirgiem netiktu galā. Ja 500 kilogramu nāktu virsū, nebūtu taču kur sprukt," saka L. Cipruse.

 

Sieviete zirgus trenēt tā kārtīgi iemācījusies tehnikumā pie trenera Modra Manfelda. „Zirgs pats arī māca. Papildus daudz jālasa speciālā literatūra grāmatās un žurnālos. Jaunumus var uzzināt arī sacensībās, skatoties, kā jāj citi profesionāļi," tā zirgu mīle.

 

Lai viņa varētu labi startēt jātnieku sacensībās, jātrenējas visu laiku. Kādu brīdi to viņa darīja pie igauņu trenera, kur viens treniņš ildzis pat sešas stundas. Tagad trenējas pati.

 

Jātnieku sports aizvien populārāksInteresants fakts ir tas, ka krīzes laikā jātnieku sports kļuvis populārāks. Aktīvi sacensībās piedalās arī L. Cipruse. Tās norisinās katru nedēļas nogali vairākās Latvijas vietā. Tāpat kā citiem sporta veidiem, arī jātnieku, ir sava federācija - Latvijas Jātnieku federācija.

 

 

 Prestižākās sacensības valstī ik gadu notiek Rīgā - Pasaules kausa posms. Arī ārpus Latvijas robežām rīko dažāda mēroga sacensības. Lita piedalījusies tajās Baltkrievijā, Minskā, Igaunijā.

 

Panākumi sacensībās ir. Intervijā pie Litas nevar nepamanīt viņas istabas sienu. Tā visa noklāta ar izcīnītajiem diplomiem, medaļām un rozetēm. L. Cipruse atklāj, ka tas nebūt nav nācis viegli. Ieguldīts liels darbs, pārvarētas ne mazums traumas, kas piedzīvotas gan treniņos, gan sacensībās.

 

Sievietes mīlestība pret zirgiem ir tik liela, ka gūtos smadzeņu satricinājumus šajā sporta veidā viņa vairs neskaita. Viņasprāt, tas vairs nav nekas nozīmīgs. „Pēc tiem taču var piecelties un turpināt iesākto," ironiski nosaka drosmīgā jātniece. Pat tad, kad sacensību laikā ar zirgu apmetusi kūleni, vispirms uztraukusies par lielo mīluli un tikai tad par sevi.

 

 

„Pēc notikušā pirmā kājās piecēlos es, zirgs vēl gulēja. Pārņēma jocīga sajūta, bet viss beidzās labi," atceras smilteniete. Iespējams, ka gūtās traumas ne vienmēr ir tā vērtas, lai riskētu ar savu veselību. Bet ir redzams, ka L. Ciprusei prieks par izaudzinātajiem kumeļiem un sporta zirgiem, panākumiem jātnieku sportā visas neveiksmes un traumas padara mazas un nenozīmīgas.

 

 

Ja aizraušanās ar zirgiem Litu padara laimīgu, tad tādi kļūst arī cilvēki viņai apkārt. Jātniece ar savu apņēmību, drosmi un darba prieku iedvesmo arī citus labiem darbiem. Sieviete ir labs piemērs tam, ja pret darbu attiecas ar lielu atbildības sajūtu, mīlestību un ticību, izdodas viss.

Noderīgi