Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Strencēnietis Laimonis Buņķis ir tikai nedaudz vecāks par Strenču pilsētu

Laimonis piedzima tad, kad automašīnu pilsētā vēl nebija un viņa tēvs strādāja par smago ormani. Tas nozīmē, ka viņš savā pajūgā no stacijas veda preces uz veikaliem. Tomēr itin drīz tehnikas progress kļuva acīmredzams un turīgākie iegādājās automašīnas.

 

Nelielā Buņķu ģimenes mājiņa Slimnīcas ielā un dārzs pie tās, neraugoties uz saimnieku cienījamo vecumu izskatās lieliski sakopts. Gan Laimonis, gan viņa sieva Ārija ir itin valodīgi cilvēki. Laimoņa stāstā humors, sulīgi izteicieni un metaforas birst kā no pārpilnības raga. Arī abu acis mirdz itin pārliecinoši.

 

 

Var jau būt, ka viņu uzzīmētajā pašreizējās dzīves ainā neieskanas optimisma nots, taču līdzīgi domā lielākā daļa pensionāru Latvijā. Viņiem tīkamāk ir kavēties pagātnes atmiņās, kad bija salīdzinoši labi pārtikuši, turklāt apkārtējās sabiedrības ievēroti.

 

Kad pilsētā darba kļuva aizvien mazāk, Buņķu ģimene netālu no Strenčiem nopirka jaunsaimniecību. "Pie Ulmaņkārļa varēja labi dzīvot. Piena un gaļas produkciju varēja eksportēt. Strādīgie jutās pārtikuši," atceras L. Buņķis. Kara zaņķis situāciju izmainīja.

 

 

Vācu laikā pilsētā viss bija uzskaitīts. Kādu cūciņu varēja izaudzēt tikai slepeni aiz siena stirpas. Ar vistām bija tāpat - valdīšana to nedrīkstēja zināt. Atnāca krievi un viss tika pārtaisīts "pēc tautas vēlēšanās". Tos, kuri Ulmaņa laikā savu saimniecību bija sakārtojuši, aizsūtīja tā patālāk.

 

"Kolhozi bija jādibina, taču tukšā vietā to nevarēja izdarīt. Saimniekiem atņemtais kļuva par pirmo kopīpašumu. Es tā rēķināju - ja Maskavas bomži sāk Latvijas lauksaimniekus koriģēt, 1949. gadā paņēmu vīli atpakaļ uz dzimto pilsētu," smaida vecais vīrs.

 

 

Viņš sāka strādāt mežrūpniecībā un tur arī nostrādāja līdz pensijai un pat dažus gadus vairāk. Ja neiznākšot naudas tapetēm, vienu sienu varot nolīmēt ar saņemtajiem Goda rakstiem. Nav tāda meža ceļa Strenču mežrūpsaimniecībā, kurš nebūtu izbraukts.

 

 

Sieva cildina savu vīru, sakot - īsts darbarūķis. 50 gados Laimonis "paņemts pie šlipses" un krievu armijā nolauzis četrus gadus pie kāpostu putras un kartupeļu pļurē.

 

Kopā ar sievu Āriju Strenčos ir uzbūvēta māja un tagad lielākā laika daļu abi pavada, urbinoties dārzā. Jautāts, vai viņu apmierina pašreizējā pilsētas valdīšana, vecais vīrs atbild, ka citādi jau nekas, tomēr kopumā ir bēdīgs skats viena iemesla dēļ - cilvēkiem nav kur strādāt un tieši tas kopumā liek pilsētai grimt. Mežrūpniecībā, kokzāģētavā un asfalta bāzē savulaik strādāja simtiem cilvēku.

 

"Esmu par jaunu, lai brauktu uz Īriju, tomēr daudz strencēniešu ir devušies pasaulē laimi meklēt," par sevi ironizē L. Buņķis. Viņš ir ievērojis, ka vairāki gan ir atgriezušies un nopelnījuši mājiņas uzbūvēšanai. Vecais vīrs zina, ka strencēnieši brauc strādāt arī uz Valku, Valmieru un Rīgu. Un tas viss ne jau aiz labas dzīves.

 

Ar savu un sievas pensiju pagaidām eksistēt varot, bet nekam vairāk, piemēram, kosmētiskajam mājas remontam neiznāk. 80 gadu vecumā kāpelēt pa kāpnēm ir pārlieku riskanti. Algot amatniekus nav lēts prieks. Beidzamajā laikā arī ar malkas sagādi kļuvis grūtāk. Viņš uzskata, ka varasvīri par maz rūpējas par tiem, kuri visu mūžu godīgi strādājuši.

 

 

Pensionārs domā, ka uz svētkiem dāvātais piecītis pensionāram būtu vērtīgāks par uguņošanās izšauto naudu. L. Buņķis ilgi ir dziedājis mežinieku vīru korī, pēc tam arī ansamblī, tāpēc svētki viņam nav sveša lieta.

 

 

"Es zinu, ka pilsēta nekur nevar dabūt miljonu, bet domei ir jādomā kā nodrošināt darbu jaunajiem," prāto sirmais kungs. Diemžēl tie, kuri beidz augstskolas, atpakaļ uz savu pilsētu nenāk.

Noderīgi