Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ticību brīnumam saglabā visu mūžu

24. decembra vakarā Ināras un Hugo Pootu ģimenes mājās kuplā skaitā pulcējās bērni un mazbērni, lai svinētu ne tikai Ziemassvētkus, bet arī Hugo 80 gadu jubileju.

"Decembris mums ir īpašs svētku mēnesis, jo jubileja mazdēlam, dēlam, Ziemassvētku vakarā Hugo, pēc tam mazmeitiņām dvīnēm un Vecgada vakarā pašam jaunākajam mazdēlam Jānim. Tāpēc Ziemassvētku vakarā jāsvin visiem jubilejas," stāsta Ināra Poota.

Hugo stāsta, ka reiz pat čeka atnākusi 24. decembrī pārbaudīt māju, jo bija pamanījuši svecītes degam. "Nekas būtisks jau nav mainījies, vienīgi tagad Ziemassvētkus varam svinēt oficiāli. Tāpat vienmēr ir izrotāta eglīte ar svecītēm. Protams, bija laiks, kad neatzina baznīcu, bet mēs tāpat pa kluso gājām. Tikai tagad nesanāk aiziet Ziemassvētkos uz baznīcu, jo veselība neļauj," stāsta I. Poota."Ziemassvētki ir skaists laiks, tikai žēl, ka nav sniega. Agrāk, kad bērni bija mazi, tad klāju mazo galdu un liku deviņu veidu ēdienus. Bet tagad jau esam daudz un, galdu klājot, sanāk uzlikt pat 19 ēdienu veidus," smaidot stāsta Ināra.

Vislielākais prieks par konfektēmInāras bērnībā uz māju vienmēr nāca viņas vecmāmiņa, kas bija pārģērbusies par Ziemassvētku vecīti. Viņai vislielākais prieks bijis par konfektēm, kuras skaisti iesaiņotas ar bārkstīm galos. "Bērnībā šķita, ka eglīte ir tik liela, bet tagad arvien mazāka. Iespējams, ka tagad esmu prātīgāka, bet vispār jau ticu Ziemassvētku brīnumam. Atceros, tas bija pirms daudziem gadiem, kad ar vīru izgājām Ziemassvētku vakarā ārā un lūkojāmies debesīs, pēkšņi vienā mirklī kaut kas spožs parādījās. Arī Jaungada naktī kaut ko ievēlos," atceras Ināras kundze.Hugo piebilst, ka vēlēšanās ir pati par sevi saprotama, jo visi vienmēr kaut ko vēlas un cer. "Mums galvenais, lai ir laba veselība. Ko tad vairāk var vēlēties?" saka H. Poots.

Zināju visas viņa jaunību dienu takas"Dzīvojam mēs manās tēva mājās "Imantas" un nekur neesmu projām no Blomes pagasta gājusi. Vidusskolā iesāku iet, bet slimības dēļ nevarēju turpināt, tāpēc nedaudz vēlāk sāku strādāt. Tad arī ievēroju jaunu puisi, kurš strādāja par feldšeri kolhozā "Uzvara". Laikam jau es viņu aplencu, tāpat arī zināju visas viņa jaunības dienu takas. Jaunībā jau bija komjaunieši, tad kopā braucām uz Smilteni, Valku un ballējāmies, un tā mēs arī sagājām kopā," jaukās atmiņas atceras Ināra.I. Poota ar vīru aktīvi iesaistījās arī Blomes pagasta kultūras dzīvē. Tika gan dejots, gan dziedāts, kā arī teātris spēlēts. Hugo pašmācības ceļā iemācījās spēlēt mūzikas instrumentus un deviņus gadus nospēlēja orķestrī. Kopā ar sievu darbojās arī teātrī, kur paši uzveda gan lugu, gan sadalīja tajā lomas."Daudzos pasākumos ir pabūts - gan kolhozu ballēs, gan oktobra svētkos. Kad gaidīju pirmo bērnu, vēl uz ballēm gāju," piebilst Ināra.Viņa atklāj, ka ir jau bijuši arī grūtāki laiki, kad bērni vēl bija mazi un darba netrūka. Agrāk viņiem bijusi saimniecība, un kurš pirmais atnācis no darba, tas arī padarījis mājas darbus. "Tomēr prieks, ka bērni ir izauguši un ieguvuši arī augstāko izglītību. Abas meitas ir ļoti radošas kultūras darbinieces. Audzinot bērnus, nav nācies saskarties ar nebūšanām, neviens nav gājis nepareizu ceļu, kā tas dažbrīd notiek ar mūsdienu jaunatni. Ļāvām saviem bērniem pašiem izlemt, ko viņi vēlas dzīvē darīt," saka I. Poota.

Šķirstot foto albumus, atceras jaunībuAgrāk Pootu ģimenei bija vairāki vaļasprieki. Vīram ļoti patika fotografēt gan ģimeni, gan dažādus pasākumus. "Sen atpakaļ fotografēju vienās kāzās un, lai bildes varētu savlaicīgi atdot jaunajam pārim un viesiem, pa nakti skrēju uz mājām un tās gatavoju," atceras H. Poots.Toties Ināras kundze agrāk daudz adīja. "Vīram uz dienestu līdzi biju iedevusi adītu vesti, par ko viņš priecājās. Veste viņu sildīja, kamēr bija prom no mājām," atceras Ināra.Bet tagad abi vakaros papļāpā par jaunības dienām vai paskatās kādu televīzijas pārraidi. Viņiem ir arī bišu saimes, tā ka darba netrūkst. "Ar bitēm nav viegli, jo dažas saimes ir diezgan niknas. Protams, gadījies, ka tās arī dzeļ," piebilst saimniece.

Bez interesantiem atgadīumiem neiztiktMājās nekad nav trūkusi jautrība. "Šeit dzīvojuši arī radu bērni, tāpēc vienmēr atgadās kāds kuriozs vai tiek sastrādātas blēņas. Kādu laiku pa vasaru pie mums dzīvoja māsīcas dēls, kuram ļoti patika gulēt siena šķūnī, kad tas bija pilns ar sienu. Bet ziemā atbraucot pie mums, viņš secināja, ka siena vairs nav un žēli mammai noteica - kur es tagad gulēšu?" atceras Ināra.Kundze stāsta, ka ar vecākās meitas dvīnēm arī ir interesanti gājis. Kad meitenes bijušas pavisam mazas, viena rāpojusi uz priekšu, bet otra atmuguriski. "Kad virtuvē gatavoju maltīti, atnācu uz istabu, lai apskatītos, ko dara mazās meitenes. Izrādījās, ka abas uzrāpušās uz klavierēm un katra savā malā sēdējušas," atceras I. Poota.Tagad Inārai un Hugo ir trīs pieauguši bērni un kupls pulciņš mazbērnu. Un pirms trijiem gadiem nosvinēta 50. kāzu jubileja jeb zelta kāzas, kurās kopā sanāca visa lielā ģimene.Viņi priecājas, ka nav vieni, jo lielāku laimi par bērniem un mazbērniem nevajagot.

Noderīgi