Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tur, kur sākas dažādi apsvērumi, iezogas sadomātība un melīgums

Strencēnieša Nikolaja Stūra 100 gadu atceres izstādi Valmieras Valsts ģimnāzijas mākslas galerijā "Leduspagrabs" var apskatīt visu martu.

 

"Izstādē skatāmais ir vien neliela daļa no gleznotāja radošā mantojuma. Tā ir patiess mākslas baudījums tiem, kuru dvēsele alkst pēc kā laika straumē nezūdoša," nešaubās mākslas zinātnieks Aivars Leitis.

 

 

Tieši viņš Latvijā uzsāka dažādas aktivitātes, lai celtu saulītē tā saucamo naivistu radīto mākslu. A. Leitis ilgstoši ir sekojis līdzi strencēnieša N. Stūra daiļradei un ir ticies ar viņu personīgi. Visa še lasāmā informācija ir gūta no A. Leiša "Ziemeļlatvijai" stāstītā un rakstītā par Strenčiem nozīmīgu novadnieku - patiesu dižgaru. Vairākus viņa darbus ir nopircis Valsts Nacionālais mākslas muzejs.

 

Ekspozīcija sākas ar gleznu autora pašportretu, kurā redzama arī degoša svece. "Viņš kaut kur bija saskatījies vai saklausījies, ka dzīve arī izdeg gluži kā svece. Tāpēc arī tā nolikta bildes stūrī," skaidro A. Leitis.

 

 

Mākslas zinātnieks akcentē, ka N. Stūris ir vienīgais no naivistiem Latvijā, kurš gleznoja batālijas, tāpēc arī šajā ekspozīcijā galvenais akcents likts uz kara ainām. Tur redzams arī leģendārā Aleksandra Matrosova varoņdarbs, kad viņš ar savu ķermeni aizsedza vācu ložmetēja dzotu.

 

Jautāts, vai nav dīvaini, ka vācu armijas majors tik daudz ir gleznojis tieši pretiniekus, A. Leitis atbild, ka viņš daudz nešķiroja, jo bija ļoti tolerants, jauks, godbijīgs un iejūtīgs cilvēks. Bijis gadījums, kad mākslinieks uzgleznojis kā krievi kādās lauku mājās kauj nolaupītu cūku. Šo bildi izrādīšanai nekur neņēma, tāpēc mākslinieks krievus pārgleznoja par fričiem.

 

Vēl N. Stūris daudz gleznojis juku laikus, tostarp arī parādības, kad Latvijas neatkarības atgūšanas laikā devalvējās nauda un pacēlās cenas nozīmīgākajām patēriņa precēm. Tikpat ekspansīva ir arī bilde, kur attēlota omoniešu rokām demolētā Latvijas muita.

 

 

Mākslinieks piedzīvojis tik daudz kara šausmu, ka savos darbos vēlējies darīt visu, lai karš neatkārtotos. "Te ir tā patiesība, kuras itin bieži pietrūkst lielajā mākslā. Tas viss ir no tīras sirds. Ne velti Horvātijā naivistus sauc par sirds skaidrības gleznotājiem," stāsta A. Leitis. Savukārt Francijā viņus sauc par septiņu svētdienu gleznotājiem.

 

Tā kā mēs tagad dzīvojam krīzes laikā un ikdienas ziņās uzstājīgi tiek atgādināts, ka būs arvien sliktāk un sliktāk, tad, šķiet, ka šī izstāde varētu būt pat tāds kā zināms terapeitisks glābiņš. Jo apskatot mākslinieka Latvijas neatkarības atjaunošanas priekšnojautu laikā gleznoto "Juku laiki" ar cirvi un laimīgās neatkarības sajūtas bruņoto bāleliņu rodas ne viena vien šiem laikiem atbilstoša sajūta, bet varam arī pasmaidīt par robustajās līnijās un krāsu salikumos gan fantazējot un sapņojot, gan kavējoties dzīves atmiņās ietvertajām lielajām patiesībām.

 

 

 Nikolajs Stūris viens no latviešu naivās mākslas milžiem, kura darbos ietvertais naivi optimistiskais kompromiss starp dzīves un mākslas patiesībām pārliecinoši vēsta par likteņa vēlības piešķirtajām paša dzīves dienām. Gleznotāja dzīves stāsts ir viņa gleznu stāsts. Un šis stāsts pierāda banalitāti, kas uzsver, ka naivais realitātē nebūt nav naivs.

 

Nikolajs Stūris labprāt kavējās atmiņās, kā viņš iepazinies un sadraudzējies ar Voldemāru Irbi (1893 - 1944). Tajā brīdī viņš ieinteresējies par mākslu un, skraidīdams meistaram līdzi pa Rīgu un tuvāko apkārtni, uzmanīgi vērojis mākslinieka darbus un darinājis savus pirmos zīmējumus.

 

 

Viņš bija pārliecināts, ka tad viņa slēptā kaislība pret mākslu atrada, kā transformēties, apgūstot pirmās zīmēšanas un gleznošanas iemaņas. Nozīmīga motivācija bija Voldemāra Irbes teiktajam, viņa darbus skatot: "No tevis iznāks meistars!" Gatavoties iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā un izprast glezniecības noslēpumus Nikolajam Stūrim palīdzēja arī Leonīds Āriņš, Eduards Masaļskis un Oļģerts Saldavs, kuri dienēja viņa komandētajā vienībā.

 

 

Kādā sarunā viņš atzina, ka atgriešanās mājās no kara un lēģera izrādījās pavisam citāda nekā tā pasaule, kādu viņš bija izdomājis šajos gados. Pārdzīvojumi un pazemojumi turpinājās. Zīmēt Nikolajs Stūris atsāka, gatavojot karikatūras Strenču MRS sienas avīzēm, jo nevarēja "nociesties, nepielicis savu roku zīmējumiem un karikatūrām".

 

 

Tad tika uzgleznoti arī daži akvareļi. Strenčos un tuvākajā apkārtnē viņu uzskatīja par veiklu mākslinieku, kurš skaisti, interesanti un pat smieklīgi prot attēlot dažādus atgadījumus un paša izdomātas situācijas, kā arī meistarīgi glezno portretus.

 

 

Visās mākslinieka gleznās atspoguļojas viņa daudzveidīgās mākslinieciskās intereses un spējas, dzīves nogales piepildījums ar saturīgu radošo darbu, sirsnība un prieks par skaisto un patieso. Naiva primitīvisma garā veidotie darbi veido savu suverēnu pasauli, kur ir gan ironiski labestīgs smaids par piedzīvoto un redzēto, gan prieks un liela mīlestība uz dzīvi, gan niknums, gan sāpes un maigums.

 

 

Viņš apgalvoja, ka gleznojot daļā darbu stāstot par savu dzīvi, bet daļa rodoties neapzināti. Tā neapzinātā patīkot vislabāk, jo ir visgodīgākā pateicoties atrastajam vispārinājumam. Būdams godbijīgs un cieņas pilns pret visiem viņš allaž strikti uzsvēra, ka tur, kur sākas dažādi apsvērumi, iezogas sadomātība un melīgums.

 

 Nikolajs Stūris> 1908. g. 21. jūlijs - 1996. g. 30. oktobris> Dzimis Krapē, mācījies vietējā pagastskolā.> Pēc lauksaimniecības skolas absolvēšanas

strādāja pienotavā.

> 1930. gadā kā ierindnieks uzsāka dienesta

 gaitas Latvijas armijā.

> 1940. gadā, kad PSRS okupēja Latviju,

viņš tika atvaļināts kā leitnants un strādāja

gadījuma darbus.> 1942. gadā vācieši viņu mobilizēja darbam,

 bet vēlāk aizsūtīja uz Staraja Rusas fronti.

> Kara beigās no Kurzemes cietokšņa Stūris,

 kā vērmahta majors, nokļuva Vorkutas ogļu

raktuvēs.> Pēc atgriešanās no lēģera strādāja

Strenču mežrūpniecības saimniecībā.

 

Māra Larionova, pilsētas kultūras cilvēks:"Mums nebija tuvu attiecību, taču Nikolaju

zinu kā visnotaļ nopietnu un godīgu cilvēku.

Viņš spēja izturēt savu stilu visu mūžu, zinot,

ka naivisms nav tas pieprasītākais glezniecības

stils. Nikolajs bija visnotaļ progresīvs gleznotājs.

 Ar apbrīnu skatījos viņa bildēs ar pilsētai

neparastiem skatu punktiem un ekstrēmām

situācijām, piemēram, plūdiem Gaujā."

Velga Graumane, pilsētas domes priekšsēde:"Vienkāršs, visnotaļ atsaucīgs un dāsns cilvēks.

Viņš savus darbus daudz ir dāvinājis. No matu

galiņiem līdz kāju pirkstiem - īsts strencēnietis,

un tas jūtams itin visur." 

Noderīgi