Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ugunsdzēsējs: “Notiekošo nevar uztver emocionāli, pārdzīvot līdzi. Jābūt sava darba profesionālim. 3

Izdzirdot vārdu ugunsdzēsējs, prātā nāk dažādas asociācijas - bezbailīgs, modrs, varonīgs, drosmīgs. Tādi viņi patiešām ir, arī Grundzāles pagasta brīvprātīgais ugunsdzēsējs un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Valkas brigādes Smiltenes posteņa darbinieks Agris Gulbis (39 gadi).

 

Viņš jau deviņus gadus jebkurā diennakts laikā ir gatavs steigties glābt uguns varā pārņemtos jeb, kā pats saka, vienmēr kaujas gatavībā. Glābēja darbs ir Agra sirdslieta, no tās viņš labprātīgi neaizietu nekad. To saprot arī viņa ģimene - sieva Saiva un dēli Artis un Artūrs.

 

Grundzālietis bērnībā sapņoja būt par policistu vai kosmonautu. Tomēr kļuva par pavisam cita amata meistaru. Vīrietis smaidot stāsta, ka remontējot visu pagastu, ko vajagot, to sataisot. Patlaban arī glābēja dzīvoklī rit remontdarbi, tāpēc par sarunas vietu izvēlamies divstāvu mājas pagalmu. Sēžot sakoptajā pagalmā uz soliņa, Agris jūtas atraisījies un ir gatavs runāt par to, kas iepriecina un salauž stipro sirdi.

 

Pirms deviņiem gadiem vīrietis uzsāka brīvprātīgo ugunsdzēsēja darbu pagastā. Tolaik viņi uz notikuma vietām steidzās divatā, bet tagad taupības režīmā Agris Grundzālē strādā viens pats. Iekšlietu ministrijas esošā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) paspārnē grundzālietis nokļuva pavisam nejauši. Kaimiņš uzzinājis, ka Smiltenes postenī viens darbinieks iet pensijā, tāpēc ieteicis A. Gulbim izmēģināt šo iespēju. Tā arī notika, grundzālietis kļuva par šoferi VUGD.

 

Nevienam nav noslēpums, ka šis darbs ir ne vien atbildīgs, bet arī bīstams. Agra ģimene ar viņu lepojas un saprot, ka tā ir sirdslieta un godprātīgs darbs. "Kad braucu dzēst ugunsgrēku ar pagasta mašīnu, dažreiz dēli brauc līdzi palīdzēt. Ar valsts jau tā nedrīkst. Tā vien šķiet, ka jaunākais dēls grib iet manās pēdās un kļūt par ugunsdzēsēju," stāsta glābējs.

 

Balss izmainās mirklī, kad pajautāju par citu cilvēku attieksmi pret glābējiem. Nereti nākas dzirdēt, ka ugunsdzēsēji uz notikuma vietu brauc ilgi, bez ūdens autocisternā, neprot strādāt. "Jā, tā patiešām ir. Daudzi uzskata, ka mēs esam tie sliktie. Nelaimes brīdī cilvēkiem psiholoģiskais stāvoklis ir pavisam citādāks. Atceros, ka tepat kaimiņos vienā dzīvoklī sprāga gāzes balons, mēs ar kolēģiem braucām no Smiltenes.

 

 

 Vietējie pārmeta, ka braucot bezmaz dienu. Nosodījumu neuztveru personīgi, jo sieva uzņēma laiku, cik ātri mēs ieradāmies notikuma vietā. Tās bija 15 minūtes," atceras glābējs.

 

Bet gadās arī vēl bēdīgāk, kad sajūties pavisam viens. Tā kā vīrietis pagastā ir brīvprātīgais ugunsdzēsējs, viņš nevienu ar varu nevar piespiest braukt sevi līdzi uz notikuma vietu. "Pēkšņi naktī ir izsaukums, ka deg māja.

 

 

Saucu cilvēku, lai brauc man palīgā, bet viņš pasaka - nē. Ja jau degot māja, būšot daudz darba. Tad labāk nebraukt. Tā ir bijis daudzreiz. Tad es ceru uz to cilvēku palīdzību, kuri ir klāt notikuma vietā," savu darba pieredzi atklāj A. Gulbis. Tomēr ne visiem glābēji ir tie sliktie. Tikpat daudz kā nosodījumu grundzālietis ir saņēmis arī pateicību.

 

 

 "Esmu gandarīts, ka cilvēki novērtē mūsu godprātīgo darbu. To, ka esam paspējuši izdarīt laikus tikai tāpēc, ka no iepriekšējās maiņas darbā uzkavējās vēl pārējie. Ugunsdzēsēji ir sava darba fanāti," saka Grundzāles pagasta brīvprātīgais ugunsdzēsējs.

 

Vīrietis sevi sauc par emocionāli stipru cilvēku, citādi jau nemaz nevarētu strādāt. Lai kārtīgi izdarītu savu darbu, viņš notiekošajam nevar just līdzi vai izrādīt emocijas. Viņa pirmajā ugunsgrēkā bija arī pirmais līķis jeb vienība, kā to dēvē Agra darbā. Deviņu gadu laikā bijušas deviņas vienības.

 

 

"Emocijas tādas nekādas. Ir kādreiz, kad naktīs murgoju par ugunsgrēkiem. Bet nedrīkst uztvert to kā savu traģēdiju. Jābūt profesionālam strādniekam, tāpēc arī esmu šajā darbā. Tie ir stipri cilvēki, ar lielu gribasspēku. Arī ģimenē esmu stiprs, man jāaudzina divi dēli," ir pārliecināts vīrietis.Viņam darba pietiekot, bet gribētu, lai nedeg mājas un tīrumi. Pašiem latviešiem jāskatās, ko dara ar dabu, kāpēc to posta.

 

Agrim Gulbim savs darbs patīk, jo ikdiena ir citādāka - jākopj automašīna, jebkurā diennakts laikā jābūt kaujas gatavībā. "Mēs nevaram snauduļout un domāt, ka neesam nevienam vajadzīgi. Esam vajadzīgi latvju tautai," ir pārliecināts VUGD darbinieks.

 

A. Gulbis apgalvo, ka Smiltenes posteņa kolektīvs ir unikāls. "Visi ir dzīvespriecīgi cilvēki, neviens nav noskumis. Te atnāk ar visām ģimenēm, visi sasveicinās. Es pat teiktu, ka tādu kolektīvu citur būtu grūti atrast. Mēs darbā jokojam, lai viens otru uzmundrinātu. Protams, nopietni pārrunājam visus ugunsgrēkus. Izvērtējam, ko darījām pareizi, ko varējām labāk," atklāj VUGD darbinieks.

 

Kad grundzālietim ir brīvdienas, viņš tās labprāt izmanto kopā ar ģimeni. Ja ir iespēja, aizbrauc tālākā vai tuvākā ceļojumā, jo nekas nav vērtīgāks par sev tuvo cilvēku smaidu, jauko noskaņojumu un sirdsprieku.

Komentāri 3

Iveta

Agris ir super un Smiltenes ugunsdzēsēji tikpat superīgi :)

pirms 10 gadiem, 2009.05.04 21:57

Grundzāles ugunsdzēsējs vēl superīgāks! Riktīgs ērglis!

pirms 10 gadiem, 2009.05.08 11:53

Noderīgi