Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Valkā: Māmiņa – tā ir profesija 9

Daina Krastiņa Valkā svin jau trešos Ziemassvētkus. Līdz tam tie aizvadīti Amerikā. Pirms divarpus gadiem viņa nopirka "Raudas" dažus desmitus metru no Gaujas stāvkrasta, kas pavasara palos pamazām tuvojas ēkai.

 

D. Krastiņas dzīve Valkā ir krasi mainījusies - viņa ir kļuvusi par audžumāti divām meitenītēm. Zinot, ka Dainai patīk bērni, viņu uz to aicināja Valkas sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska.

 

Dainas audžubērni no iepriekšējām eglītēm neko daudz neatceras. Vienam puisim cilvēks, kuru sauc par tēvu, izmetis eglīti ar visiem rotājumiem. Par daudz sasvinējies. Dainai ir četras prāvas kastes ar rotājumiem, daļa rotājumu atvesta no Amerikas.

 

 

 "Pērn sēdēju pie datora un bērniem sacīju, lai kastes never vaļā paši, palīdzēšu. Viņi nevarēja nociesties un ar milzu sajūsmu man nesa tās rādīt. Viņiem tas bija brīnums," stāsta Daina. Pirms iešanas uz baznīcu nevarējusi izdomāt, kā slepus zem eglītes palikt dāvanas. Kad viņa bijusi maza, visa ģimene sasēda automašīnā, bet mamma allaž aizmirsusi cepuri un tai nu bija jāiet pakaļ.

 

 

Daina bērnus izsūtīja ārā, sakot, ka tūlīt panāks. Kad pārradušies no baznīcas, bērni pat neievērojušas, ka mājās viesojies Ziemassvētku vecītis. D. Krastiņa uzskata, ka īsti Ziemassvētki nevar būt bez baznīcas apmeklējuma, jo būtībā tie ir reliģiski svētki.

 

Jautāta, vai ir vērts uzņemties rūpes par svešiem bērniem un veltīt viņiem nozīmīgu dzīves daļu, kas faktiski ir liels upuris, Daina atbild, ka viņai patiešām ir laba sajūta, jo šiem bērniem dzīve ir izmainījusies un kļuvusi daudz labāka nekā bija pirms tam. Viņi veselīgi ēd, ir apģērbti, dzīvo siltumā un var nodarboties ar sev tuvām lietām.

 

 

 Vecākā meitene pašlaik mīt Raiskuma sanatorijas internātpamatskola, ārstē sirsniņu un līdztekus mācās. Daina cerējusi, ka mazie nokļūstot citā vidē aizmirsīs pāridarījumus iepriekšējā tā saucamajā ģimenē, bet tas nenotiek. Pēctraumu stress liek sevi manīt. Joprojām regulāri jākonsultējas pie psihologa.

 

 

Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Svētku maltītei sarūpēta bija pīle. Dainai ļoti garšo jēra gaļa, taču šoreiz viņa to nepaspēja sagādāt. Viņa visām māmiņām gadu mijas svētkos vēl optimismu, svētību un jo īpaši pacietību.

 

 

Lai pieņemtu svešus bērnus, D. Krastiņai vispirms bija jābeidz īpaši kursi, kas sākās tieši 18. novembrī Alūksnē un beidzās decembra vidū "Zvanniekos" pie Jura Cālīša. Janvārī D. Krastiņai piedāvāja veidot audžuģimeni un uzņemties atbildību pār vienu meitenīti, kas bija izņemta no kādas nelabvēlīgas ģimenes un jautāja, vai ir par to kāda interese.

 

 

"Biju pieteikusies uz pirmsskolas vecuma bērniem, jo vecākus ņemt baidījos. Domāju, ka mājasdarbos viņiem netiktu līdzi, jo Amerikā daudzas lietas, tostarp arī matemātiku māca citādi," atzīst Daina.

 

Viņa devās uz Valmieru, lai iepazītos ar šo meitenīti, un tā nu kļuva par audžumeiteni. Otra meitenīte pie Dainas nokļuva pāris mēnešu vēlāk un tā nu abas ir atradušas savas mājas. Viņas dzīve pašlaik ir pakļauta tikai bērnu vajadzībām.

 

 

Sākotnēji Daina cerējusi atrast kādu algotu darbu, izmantojot savas angļu valodas zināšanas, taču abām meitenītēm vajadzību ir tik daudz, ka tās aizņem praktiski visu laiku. "Es nesaprotu, kā ar visu to tiek galā tās māmiņas, kuras pamanās strādāt arī algotu darbu. Visu laiku taču jāapmeklē visdažādākie ārsti," stāsta audžumāmiņa. Daina priecājas, ka abas meitenītes viņu sauc par mammu. Tā bija bērnu izvēle un lēmums.

 

Mācību gada laikā ģimene dzīvo pilsētā. Tikai siltā laikā nedēļas nogalēs ģimene mēdz aizbraukt uz lauku mājām. Dainai pieder vēja suns un joprojām, neraugoties uz vecumu, skrienot kā vējš.Jautāta, kā pašlaik izjūt Valku, Daina atbild, ka ziemā tā ir tumša un drūma.

 

 

Viņas paziņas brīdinājušas, ka visiem, kuri pārceļas uz šejieni pēc pusgada iestājoties depresija un ilgstot pat līdz gadam. D. Krastiņa to vēl nav piedzīvojusi. Viņai pilsētā ir interesants paziņu loks. Vispirms jau Daina iepazinās ar Ventu Armandu Kraukli, pēc tam ar sociālā dienesta darbiniecēm un mākslas skolas pedagogiem.

 

 

Viņa allaž apmeklē izstādes un koncertus, turklāt allaž ņem līdzi bērnus. Arī Amerikā vecāki viņu ņēmusi līdzi uz kultūras pasākumiem. Daina atzīst, ka viens no Valkas jaukumiem ir daudzo kultūrpasākumu skaits, turklāt gana kvalitatīvi. Kad Valka kļūst par mazu, viņa aizbrauc uzlādēties Rīgā.

 

 

Amizants gadījums bijis izstādes atklāšanā valsts Mākslas muzejā pirms valsts jubilejas. Ģimene devās uz Rīgas Latviešu biedrību, kur uzstājās bērni invalīdi. Izmantojot gadījumu, Daina ar mazo meiteni devās uz muzeju un tieši tobrīd tur izstādi atklāja valsts prezidents.

 

 

 "Mazā viņu ieraudzīja un skriešus devās klāt, uzlika roku uz viņa rokas un jautāja, ko viņš te darot. Prezidents vien vēlīgi smaidīja," atceras D. Krastiņa. Pēc tam apskatītas arī citas izstādes.

 

Kad D. Krastiņu intervēju drīz pēc pārcelšanās uz Latviju, jautāju, vai viņai netraucē šejieniešu nelaipnība un neatsaucība. Tobrīd viņa sacīja, ka nē, taču pēdējā laikā vairākkārt nācies sastapties ar situācijām, ka domas ir mainījušās. Jo īpaši tas saistās ar medicīniskajiem pakalpojumiem.

 

 

 Vecākai meitenīte ir sirdskaite un viņa atzīta par invalīdi. Sirdsdarbība ir jākontrolē ar hronometru. Diemžēl Valkā iegādātais bija bojāts un nelaipnās attieksmes dēļ viņa pieprasīja samaksāto naudu un preci nopirka Valgā. D. Krastiņa par nepilnīgu uzskata arī pacientu narkoloģiskās un psihiskās veselības pārbaudes sistēmu.

 

 

Joprojām visa uzskaite notiek šņorgrāmatās. Valkā nebija nodzīvoti seši mēneši, tāpēc radās sarežģījumi un, pārvarot daudzus šķēršļus, viņai atļāva iesniegt Amerikas ārstu izziņas. Protams, šajās šņorgrāmatās nav arī to cilvēku, kuri pārcēlušies uz dzīvi Valkā no citiem rajoniem. Bez datu bāzes valsts mērogā šī sistēma nedarbojas. Arī Vidzemes slimnīcas pakalpojumi Valmierā neesot tie operatīvākie un ar cilvēciski iejūtīgu pieeju.

Komentāri 9

Mamma

Lai veicas bērnu audzināšanā. Tas ir grūts darbs. Žēl tikai, ka vēl daudzas reizes būs jāsastopas ar nelaipniem cilvekiem. Situācijas šeit tiešām ir dramatiskas, salīdzinot ar Ameriku.

pirms 10 gadiem, 2008.12.25 11:46

Ja tik slikti var braukt atpakaļ! Kurš tad lika pamest paradīzi un dzīties uz Valku?

pirms 10 gadiem, 2008.12.25 14:42

Jūlija

Priecājos,ka bērni aug ģimenē,bet varbūt būtu bijis labāk,ja bērnus vestu uz Ameriku,jo Dainas kundzei ir diezgan sveša latviešu kultūra.Diemžēl,redzētais labu iespaidu par viņu kā par mammu neatstāja.

pirms 10 gadiem, 2008.12.25 18:50

punkts

kārtējais tukšais raksts, kad nav par ko rakstīt- stulbi

pirms 10 gadiem, 2008.12.25 19:18

Vairāk tādas mammas!

Ļoti jauks rakstiņš! Mums vietējiem vajadzētu daudz ko mācīties no Dainas kundzes. Nezinu nevienu citu , kurš vedot savu mīluli pastaigā, savāktu aiz viņa atstātās dāvanas. Vai daudzi bērni zin, ka tas ko suņuks atstāj- aiz viņa ir jāsavāc.
Kad Dainas kundze ar mazo meitēnu iet no rītiem uz bērnudārzu, liekas, ka saulīte uzspīd. Meitene vienmēr smaidīga, vienmēr "Labrīt!" Meitenēm tiešām paveicies ar savu EŅĢELI.
Veiksmi Jums ,Dainas kundze! Un neņemiet tos īgņas pie sirds- tā ir kārtējā latviešu iezīme- kārtējā skaudība :(

pirms 10 gadiem, 2008.12.26 01:29

aldis

Es apbrīnoju Dainu ne tāpēc, ka viņa ir uzņēmusies rūpes par ne gluži veseliem bērniem. Viņa visu dara absolūti godprātīgi. Kur lasāms "punkta" pilnvērtīgais raksts? Par Dainu man ir kas īpaši sakāms - viņa absolūti jūt labestīgu cilvēku auru. To jums pateiks ikviens, jebkurš cilvēks, kas ar Dainu ir ikdienas saskarē. Daina ne parko nesūdzas un negrasās atstāt Latviju, taču cilvēcisku attieksmi no līdzcilvēkiem viņa ir godam nopelnījusi. Un ne jau Jūlijai spriest par viņas latviskās kultūras zināšanām. Pajautājiet par to Valkas mākslas skolā, kurai daina uzdāvināja tik daudz mākslas grāmatu.

pirms 10 gadiem, 2008.12.26 18:02

Jūlija

Spriežu pēc tā,ko savām acīm redzu.Diemžēl,redzētais mani neapmierina.

pirms 10 gadiem, 2008.12.27 09:22

aldis

Kas tad neapmierina? Vai acis un prāts ir tik ļoti aizmiglots? Kataraktai tādā vecumā it kā par ātru... Tas attiecas uz to Jūliju, kuru esmu iedomājies tikai savā iztēlē. Iespējams, kļūdos.

pirms 10 gadiem, 2008.12.28 09:24

Noderīgi