Veterinārārsta darbā skaistākais ir izglābt dzīvību

“Parasti pēc tam, kad kādam esmu pateikusi stingrāku vārdu, ilgi domāju – varbūt tomēr vajadzēja citādāk?” atzīst 4. veterinārmedicīnas kursa audzinātāja Biruta Birkenšteina. “Bet vienu reizi gan jutos tā, it kā par bārienu saņemtu prēmiju. Jo audzēkne, kurai pateicu dažus skarbākus vārdus, pēc tam atnāca pie manis ar “Rafaello” kastīti un pateica: “Paldies, skolotāj! Mani vajadzēja sabārt. Citādi nebūtu saņēmusies.” Kopš tās reizes viņa nekad vairs nav kavējusi stundas un ir viena no sekmīgākajām audzēknēm skolā.” 

Martā Lienei Morozai vidējā atzīme bija deviņas balles. Par labām sekmēm un atbildīgu pieeju darbam prakses laikā Latvijā un Spānijā Lienei kopā ar kursabiedreni Baibu Podnieci piedāvāta “Erasmus+” iespēja papildināt profesionālās zināšanas Francijā. 

Lienes dzīves moto: “Izmanto katru iespēju! Šajā pasaulē nav nekā neiespējama. Ir tikai jāstrādā un jāvirzās pretī mērķim. Visam var atrast laiku. Ja vien to no sirds vēlies...”

Jaunietei mazliet žēl, ka veterinārsta asistenta darba lauks Francijā ir krietni šaurāks nekā Latvijā un citās valstīs. “Asistenta pienākumi aprobežojas ar būru tīrīšanu, dzīvnieku aprūpi, fiksāciju, operācijas galda sagatavošanu un citiem sīkiem darbiņiem. Taču tajā pašā laikā liels ieguvums ir tas, ka varam vērot veterinārārsta darbu, redzēt, kā notiek operācijas un dažādas medicīniskās manipulācijas. Visinteresantākā ir tieši atšķirīgā pieredze. 

Brīvdienās ļoti daudz ceļojam. Esam paspējušas pabūt Itālijā un Šveicē. 

Ikdienā nedaudz traucē valodas barjera. Franči ļoti slikti runā angliski. Arī klīnikā visi pārsvarā sarunājas franciski.”

Šobrīd Liene vēl īsti nav izlēmusi, vai pēc tehnikuma beigšanas dosies uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti studēt veterinārmedicīnu vai mēģinās tikt Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. “Esmu apsvērusi arī iespēju – gadu paceļot. Ceļošana ir viena no manām lielākajām kaislībām. Taču baidos – ja uzreiz neiestāšos augstskolā, pēc tam atgriezties pie mācībām būs daudz grūtāk.”

Martā tieši ar tikpat augstu vidējo atzīmi – deviņām ballēm mācījusies arī Lienes kursabiedrene Laila Vilne. Laila ir veterinārārstes meita. Uz Smiltenes tehnikumu atnākusi ar skaidru mērķi – iegūt vidējā posma profesionālo izglītību. Lai pēc tam, ar jau zināmu pamatu zem kājām, turpinātu mācības augstskolā. “Laila nav jāskubina. Pati lauž sev ceļu. Ļoti mērķtiecīga. Visu laiku sevi attīsta un pilnveido. Labsirdīga un izpalīdzīga jauniete,” audzēkni raksturo kursa audzinātāja Biruta Birkenšteina. 

“To, ka kādreiz būšu veterinārārste, zinu jau no sešu gadu vecuma,” stāsta jauniete, kura bērnībā katru brīvo brīdi pavadījusi, vērojot, kā savā veterinārajā klīnikā strādā mamma. Kopš astoņu gadu vecuma Laila regulāri brauc uz Skotiju pie ģimenes drauga Deivida O.H. Krovforda, kuram arī pieder veterinārā klīnika. “Gan mamma, gan Deivids man ļoti uzticas, ļauj darīt daudzus tādus darbus, par kuriem citi asistenti var tikai sapņot.

Ja asistents kaut ko izdara nepareizi, par to jāatbild veterinārārstam. Neviens ārsts, protams, nevēlas cita kļūdas dēļ pazaudēt sertifikātu. Asistentam, pirms viņam uztic nopietnākus darbiņus, jāiemanto veterinārārsta uzticība. Tāpēc profesionālās kvalifikācijas praksē devos uz Skotiju pie Deivida, jo zināju, ka tur varēšu savas profesionālās zināšanas papildināt vislabāk. Iespējams, vasarā izmantošu “Erasmus+” iespēju kādu laiku pastrādāt veterinārajā klīnikā Maltā.” 


Lailai, strādājot kopā ar mammu un Deividu, palīdzējusi daudziem dzīvniekiem. Nācies pacīnīties arī par viena otra dzīvību. “Viņus ļoti spilgti atceros joprojām. Skotijā ilgi lolojām kādu bruņurupucīti, kurš bija guvis nopietnas traumas. Neraugoties uz sākotnējām, ne pārāk optimistiskajām prognozēm, viņš visiem par lielu prieku izdzīvoja. Tas arī veterinārārsta darbā ir skaistākais, ka ar savām prasmēm un zināšanām vari kādam šķietami bezcerīgā situācijā izglābt dzīvību. 

Kopā ar mammu esam izglābušas vairākus, no ligzdas izkritušus pūčulēnus, kuri parasti kļūst par upuri agresīvajām vārnām. Kad putni paaugas, laižam tos atkal atpakaļ dabā. Lai to varētu darīt, mācām viņām medīt. Velkam pa būri striķītī iesietu gaļu un ļaujam putniem to noķert. Divas no izglābtajām pūcītēm mūs joprojām ik pa laikam apciemo. Rokās vairs nedodas, bet mēs ar mammu viņām varam pieiet daudz tuvāk nekā citi.”

Lailas mīļākie dzīvnieki ir kaķi. Aizbraucot mājās, viņu sagaida blēņām atvērts četrkājaino draugu kolektīvs – kaukāzietis Sančo, sunīte Pepija, kaķis Minkāns, no patversmes paņemtais runcis Rodžers un no ielu bērna likteņa izglābtais kaķītis Emīls. “Visi savā starpā satiek ļoti labi. Mazākais un nešpetnākais ir Emīls. Pepiju viņš uztver par savu rotaļlietu. Nelaiž garām nevienu iespēju pabaidīt vai iekost astē. Vakaros kaķi aizmieg suņiem uz muguras. Kad vedam Sančo un Pepiju pastaigāties, visiem apkārtējiem par lielu uzjautrinājumu kaķi nāk līdzi.”

Laila šobrīd vēl nav izšķīrusies, vai mācības turpinās Latvijas vai Skotijas augstskolā. “Katrā ziņā apzinos, ka veterinārārstam jābūt gatavam papildināt zināšanas visa mūža garumā, jo katra diena var nākt ar kādu pārsteigumu un jaunu izaicinājumu.”

No Smiltenes tehnikuma laika Lailai visspilgtāk atmiņā paliks stundas pie skolotājas Birutas Birkenšteinas, kurās viņa dalījusies savā veterinārārstes pieredzē. “Visi esam sajūsmā par skolotājas lielisko humora izjūtu. Viņas stundās vienmēr skan smiekli.”

Lailas vaļasprieki ir ceļošana un 3 D origami, ar kuriem viņa iepriecinājusi gan draugus, gan skolotājus. Jauniete origami uztver kā meditāciju, relaksāciju un prāta vingrinājumu. 

 No ceļojumiem visspilgtāk atmiņā palikuši Skotijas gleznainie kalni un ezeri, tikšanās ar Lohnesa ezera briesmoni. “Viņš tur patiešām ir,” Laila smaida. 

Viņa vairākkārt pārstāvējusi Smiltenes tehnikumu novada angļu valodas olimpiādēs. Pagājušajā gadā veiksmīgi startējusi arī republikas angļu valodas olimpiādē. 

Sastopoties ar grūtībām, Lailai svarīgākais šķiet – nenolaist rokas. “Ja nesanāk vienreiz, izdosies otrajā vai trešajā reizē. Manī nespēj izraisīt cieņu cilvēki, kuri padodas sīkāko grūtību priekšā un ļauj, lai viņu rīcību diktē dusmas un nesavaldība. Taču tajā pašā laikā ir arī ļoti daudz jauku cilvēku, kuri palīdzēs un atbalstīs, neraugoties uz to, ka pašiem nemaz neklājas tik labi. Visbiežāk tie ir ļaudis, kas ieguldījuši lielu darbu, lai garīgi augtu un pilnveidotos.”

Brīžos, kad uznāk slinkums vai rokas nolaižas, Lailai sasparoties palīdz apziņa, ka viņas nākotne ir tikai un vienīgi pašas rokās. “Manas zināšanas neviens cits nepilnveidos. Par to, ko izdarīšu šodien, rīt vairs nebūs jāuztraucas...”


Noderīgi