Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Visa dzīve vēl priekšā,” uzskata nelaimē cietušā draugi

Lai gan kāds ārsts teicis, ka Arturs nestaigās, viņš tic, ka kādu dienu pats spēs piecelties no ratiņkrēsla un varēs apgūt ugunsdzēsēja profesiju. Goda vietā nolikti puiša izcīnītie kausi un medaļas, darbojoties jauno ugunsdzēsēju pulciņā.

Vakar "Ziemeļlatvija" viesojās pie Artura. Viņš mūs sagaidīja savā jaunajā, nesen izremontētajā nelielajā istabā, kur vieta ir gultai, televizoram, datoram un drēbju skapim. Tuvākajā laikā viņam būs pieejams arī internets.

 

Sarunā Arturs atzīst, ka, atgriežoties mājās, jutis nelielas bailes un nedrošība, jo kā nekā divi mēneši pavadīti ārstniecības iestādēs. Lielākais palīgs brālim ir vecākā māsa Karīna. Vecmāmiņa Marija atklāj, pirmajā dienā mazdēls lūdzis, lai uz pannas uzcep kartupeļus, kas viņam vienmēr garšojuši.

 

 

Vislielākais prieks esot par draugiem, kuri jau trešdien atnākuši, bet ceturtdien palīdzējuši nokļūt pilsētas centrā. Puisis atzīst, ka ar pašreizējiem ratiem esot grūti izbraukt Valkas ielas un ietves, jo visur ir bedres. Toties Arturs bez problēmām var iekļūt savās mājās, jo istabas remonta laikā ir izbūvēta arī uzbrauktuve.

 

Domājot par izglītību, speciālisti puisim ieteikuši 9. klasē mācīties speciālajā skolā Cēsīs. Viņš ir nolēmis turp aizbraukt un apskatīties par skolas iespējām. Vecmāmiņa gan satraucas, kā skolā pret mazdēlu izturēsies, bet Arturs mēģina viņu mierināt - tur būs labāk kā parastajā skolā.

 

Sarunājoties ar augumā spēcīgo puisi, izjutu - Arturs varonīgi cenšas pieņemt situāciju, kādā pašlaik jāatrodas. Puisis nevienu nevaino savā nelaimē, jo uzskata - katram savs liktenis. Viņš slimnīcā sastapies ar cilvēku, kurš, nokrītot no krēsla, salauzis muguru.

 

Arturam 27. februāra vakars joprojām ir spilgtā atmiņā. Viņš atzīst, ka bīstamajā ēkā gājis, jo nav bijis, ko darīt. Jauniešu birojs bijis slēgts, tāpēc draugi izdomājuši citu izklaidi, kas diemžēl izvērsās tik traģiska Arturam. Viņš atzīst, ka dažreiz esot bēdīgi un skumji, bet pats mēģina tam tikt pāri un dzīvot tālāk. Uzmundrinājumu dod arī abas māsas un mazais brāļuks Jānis, kurš lielo brāli nevarējis vien sagaidīt, jo bijis jārāda iegūtais diploms futbola sacensībās.

 

Sarunas laikā bieži iedziedas Artura mobilais tālrunis. Zvanītāji ir draugi, kuri pēc nelaimes nav pametuši un aizmirsuši. Pēc uzaicinājuma drīz vien atskrien kaimiņš Roberts, kurš atzīst, - draugs pēc slimnīcas izskatās nedaudz plecīgāks un lielāks. Roberts noteikti draugam vajadzības gadījumā dos padomus saistībā ar interneta iespējām.

 

"Arturs tiks uz kājām. Viņam dakteri palīdzēs, jo es ticu cilvēkiem," ar asarām acīs teic vecmāmiņa Marija. Viņa pateicas visiem, kas palīdzējuši nelaimē un nav atgrūduši, jo pašu spēkiem nekad nebūtu paveikuši tik daudz, lai godam sagaidītu mājās tik mīļo cilvēku.

Noderīgi