Vislabestīgākā vadītāja Astrīda Pinkovska

Astrīda Pinkovska ir Smiltenes tehnikuma ēdnīcas vadītāja jau vairāk nekā trīsdemit gadus. Augusi deviņu bērnu ģimenē, viņa kopā ar brāļiem un māsām palīdzējusi mammai gatavot jau no bērnības. Astrīdai ir svarīgi radīt ap sevi atmosfēru, kurā visi justos labi. Par sava darba visskaistāko novērtējumu viņa uzskata no sirds pateiktu paldies.

“Astrīda ir labestības iemiesojums,” saka Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis. “Pieļauju, ka tāpēc viņai nav viegli kā vadītājai, taču Astrīda lieliski tiek galā arī ar vislielākajiem pasūtījumiem. Lai cik daudz viesu arī būtu jāuzņem, viņi visi ar Astrīdas gādību vienmēr aizbrauc apmierināti un priecīgi.” 

“Ļoti sirsnīga un izpalīdzīga, grūtā brīdī atradīs īstos vārdus katram,” kolēģi raksturo direktora vietniece ārpusklases darbā Ingrīda Paegle. 

“Īsts darba rūķis,” par Astrīdu saka skolas projektu vadītāja Inguna Avota. “Viņa ir savā īstajā vietā – gan garšīgi gatavo, gan prot ideāli komunicēt ar skolēniem, kuri ļoti labprāt sadarbojas ar Astrīdu.”

Saņemot Smiltenes novada Goda rakstu par nopelniem un ieguldījumu tautsaimniecībā, Astrīda Pinkovska, priecājas, ka viņas darbs pamanīts un novērtēts. “Vienlaikus to uztveru arī kā apliecinājumu, ka savulaik izvēlētais profesionālais ceļš bijis mans īstais.”

Pavāra profesiju Astrīda apguvusi Valmierā. Pirms tam stājusies Smiltenes tehnikumā, vēlējusies savu nākotni saistīt ar agronomiju, bet izkritusi iestājeksāmenos un pieņēmusi to kā zīmi, ka lauksaimniecība laikam nav viņas lauciņš.  “Labi vien ir, ka tā notika, citādi tagad, droši vien ar savu izglītību apliecinošo dokumentu sēdētu mājās.

Tiklīdz sāku mācīties par pavāri, visi ceļi pašķīrās. “ 

Darbi Astrīdai allaž iet no rokas. “Vienīgi būt priekšniece pa šiem trīsdesmit darba gadiem gan tā arī neesmu iemācījusies,”  viņa smaida. “Man svarīgākais, lai raiti rit darbs un cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, jūtos laimīgi un priecīgi.” 

Astrīdas sirdslieta jau no jaunības ir ēdienu dekorēšana. Darbi sokas vislabāk, ja apkārt skan jauniešu čalas un latviešu šlāgermūzika, kas atgādina par lustīgajām ballēm, kurās savulaik noplēsts ne viens vien kurpju pāris.  Radio 2 skan “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” un Astrīda dungo līdzi.  “Mūsdienu jauniešiem saku - lai cik stundu arī naktī bija gulēts, savā mūžā nekad neesmu nokavējusi darbu... Bet vispār mēs saprotamies labi. Skolniekus bieži pabaroju arī uz parāda, jo ļoti daudziem bērniem nav naudiņas, lai paēstu pusdienas. Man nav problēmu nedz ar bērniem, nedz ar pieaugušajiem. Ja atnāk kāds cimperlīgāks un kāda vārdu pārmaiņa arī sanāk, parasti izrunājamies viss beidzas labi. Nevēlos aizvainot dāmas, bet visvieglāk parasti komunicēties ar vīriešiem, kuriem svarīgi kārtīgi paēst, lai pēc tam var līdz vakaram strādāt. Parasti viņi izvēlas vienkāršu, sātīgu ēdienu un tādi pamatā ir arī tehnikuma ēdnīcas ikdienas ēdienkartē. Mūsu klienti ar īpašiem kulinārajiem eksperimentiem neaizraujas un pret jaunumiem izturas diezgan atturīgi.Viņi novērtē, ka nestrādājam ar pusfabrikātiem, bet visu gatavojam paši.

Visus šos gadus ēdnīcas vadītāja regulāri papildinājusi zināšanas dažādos kursos un konkursos, paliekot pie pārliecības, ka vislabākā akadēmija ir dzīvesskola. Astrīda parasti ir arī galvenā gatavotāja mājās. Idejas jauniem ēdieniem viņa visbiežāk atrod grāmatās un žurnālos. Savu ēdienkarti viņa nespēj iedomāties bez gaļas. “Rolādes, viltototais zaķis, karbonādes, cepeši – tie ir mani ēdieni.”

Pēc grūtas darba dienas aiziejot mājās, Astrīda atpūšas, pārlapojot visus jaunākos žurnālos. “Tas neļauj ieslīgt rutīnā un atgādina, ka šī pasaule nebeidzas ar tehnikuma ēdnīcu”. Taču no rīta viņa atkal kā pulkstenis ir augšā un pošas uz darbu. Arī tad, ja ārzemēs par to pašu solītu miljonus, viņa nebrauktu. Labāk ēstu sāli un maizi, bet paliktu dzimtenē. 

Noderīgi