Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Katrs ceļš ir kā stāsts

Kad jūs pagājušajā piektdienā redakcijas slejā “Kā sapnī vasaras naktī” lasījāt manas pārdomas par to, ka vasara sev līdzi nes nebijušas iespējas, elpu aizraujošus notikumus, sagādā neparastas tikšanās un atkalredzēšanās, biju jau Latgalē. Katrs ceļš ir kā stāsts. Jau rakstot iepriekšējo sleju, zināju, ka mani sagaida jauni iespaidi, bet nedomāju, ka tas viss uz mani atstās tik lielu iespaidu. 

Laikam mana nepieciešamība ir ik pa laikam tikt “iemestai” nezināmajā kopā ar svešiniekiem, lai ikdiena nekļūtu pārāk vienmuļa, kaut gan man būtu grēks ko tādu vispār apgalvot. Ceturtdien devos uz Audriņu pagastu, kur Rēzeknes gaisa vārtos (lidlaukā) satikāmies mēs – gaisa balonu pilote, brīnišķīgā Inga no Rīgas, izpletņlēcējs un visādu triku meistars An­dris no Daugavpils, otrs Andris atbrauca no Viļakas, viņa hobijs ir fotografēšana. Vēl bija Edgars no Daugavpils, kurš ir apņēmības pilns apgūt gaisa balona pilota arodu. Par nevienu no viņiem iepriekš neko nebiju dzirdējusi, bet pagājušās nedēļas nogalē mēs bijām lieliska komanda. Pateicoties Ingas uzaicinājumam, es iepazinu ne vien jaunus cilvēkus, bet arī jaunu pasauli – aviācijas, sākot no gaisa balona izpakošanas no mašīnas, sagatavošanas lidojumam, līdz tam, kā notiek saziņa ar pilotu un komandu uz zemes lidojuma laikā. 

Kad pirmais darbs paveikts, devāmies uz Daugavpils pusi, kur gaisa balonu pilote bija nakšņošanai sarūpējusi skaistu lauku māju ezera krastā. Kompānija un stāsti bija tik forši, ka gulējām vien pusstundu. Saullēktā bija paredzēts lidojums virs Daugavpils, taču, kamēr Smiltenē vēja ātrums bija metrs sekundē, Latgalē ‒

15 m/s. Lidojums izpalika, toties iepazinu vēl jaunus daugavpiliešus. Beidzot arī dzīvē pārliecinājos, ka Latgalē cilvēki nudien ir īpaši sirsnīgi. Vienu brīdi sajutos kā Spānijā, kur visi satiekoties un atvadoties apskaujas un sabučojas.

Nākamā diena mums visiem bija brīvdiena, izņemot mani, jo no Daugavpils vakarpusē bija jānokļūst Valmierā, kur pilsētas svētku gājienu atklāja meitas Yamaha mūzikas skolas audzēkņi. Draudzeņu un bērnu kompānijā izbaudījām arī svētku pasākumu, Dona koncertu un sagaidījām salūtu. Pāris stundas pagulēju un atkal jādodas ceļā – uz Latvijā lielāko šīs vasaras aviošovu Audriņos, iepriekšējās dienās tik daudz labu emociju sasmelts, tāpēc līdzi paņēmu savējos. Organizatoru komanda ir vienkārši fantastiska, viņu dzīvesstāsti un piedzīvojumi neietilpst ne vienā, ne divās lapās. Žēl, ka šoreiz nevarēju palikt līdz pat beigām, jo tās pašas dienas vakarā bija sarunāta intervija ar “Prāta Vētru” Valmierā. Nobraukti mazliet vairāk kā tūkstoš kilometru, slodze liela, bet pēcgarša – šie cilvēki no manas dzīves nekur nepazudīs. Kā teica pilote, ja dzīvot dzīvi, tad ar labākajiem.

Cilvēkziņas