Mārtiņš Veģeris: Valmieras futbola klubā treniņos visi sitās par 100 procentiem 5

Rudens sākums ir karstākais mirklis Latvijas futbola čempionātos, jo norisinās svarīgākie notikumi cīņā par čempiona tituliem. Pirms sezonas atbildīgākajām spēlēm uz sarunu aicinājām Futbola kluba "Smiltene/ BJSS" komandas kapteini, kā arī "Valmieras FK" spēlētāju Mārtiņu Veģeri, lai aprunātos par un ap futbolu saistītām tēmām.

Šobrīd sezonas sasniegusi savu kulmināciju. Vai tev pašam ir uzkrājies fiziskais nogurums?Runājot par sevi, jūtos tīri labi. Vēl ir palicis spēks, lai cīnītos izšķirošajās spēlēs. Varbūt nedaudz grūtāk ir vairākiem citiem komandas biedriem Smiltenes komandā, kuriem papildus otrās līgas spēlēm ir arī U-18 čempionāts un izlases izsaukumi. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kad spēlēju vēl papildus U-18 čempionātā, šogad ir nedaudz vieglāk.

Kas ir tas aspekts, kas tevi saista futbolā, lai ietu un cīnītos treniņos un spēlēs?

Sports ir paticis jau no bērnības. Mani saistīja ne tikai futbols, bet arī visas citas sporta spēles, kas atbilda konkrētam gadalaikam.

Kā pievērsies futbolam?

Kad mācījos otrajā klasē, sāku trenēties un spēlēt hokeju. Tomēr 11 gadu vecumā mans tagadējais komandas biedrs Jānis Priede vienu vakaru mani paņēma līdzi uz futbola treniņu. Kopš tā laika esmu futbolā.

Vai atceries savu pirmo treniņu?

Jā, atceros, ka pēc treniņa bija grūti pat kājās nostāvēt.

Kad sāki nodarboties ar futbolu, vai nebija grūti iekļauties savas komandas sastāvā?

Īpaši nē, jo treneris Rozītis sāka strādā tikai pāris mēnešus ātrāk, pirms es sāku trenēties. Varētu teikt, ka mums bija jauna komanda. Sākumā spēlējām pie 1991. gadā dzimušajiem Vidzemes čempionātā (Mārtiņš dzimis gadu vēlāk). Atceros, ka toreiz nebija īpaši daudz komandu. Mēs cīnījāmies ar Valmieras, Staiceles un, liekas, Balvu komandām par vietu labāko trijniekā.

Tavā futbolista karjeras sākumā Smiltenē ar šo sporta veidu nodarbojās vairāk cilvēku nekā tas ir tagad?

Droši vien, ka ne. Šobrīd tieši bērniem futbols ir kļuvis ļoti populārs, jo gandrīz katrs otrais puika Smiltenē spēlē futbolu. Manos pirmsākumos tā nebija, jo nokomplektēt komandu bija daudz grūtāk. Lai arī mums bija komandas gandrīz katrā vecuma grupā, tomēr, piemēram, pie 1991. gadā dzimušajiem spēlētājiem spēlēja tikai trīs četri šī vecuma sportisti, bet pārējie bija jaunāki. Tajā laikā arī izveidojās sadarbība ar Valkas klubu, tādējādi veidojām apvienotās komandas.

Tu pēc pozīcijas laukumā esi aizsargs, pastāsti par galvenajām funkcijām, kas tev ir jāveic laukumā.

Esmu malējais aizsargs. Ja salīdzina spēlēšanu Valmieras un Smiltenes komandā, tad jāsaka, ka komandā „Smiltene/BJSS", tā kā spēlējam vairāk uzbrūkošu futbolu, treneris vēlas, lai es vairāk pieslēdzos uzbrukumiem. Bet Valmierā treneris vairāk izvēlas spēli no aizsardzības. Jebkurā gadījumā aizsarga galvenajos uzdevums ir nosargāt savus vārtus.

Kā nokļuvi tieši aizsardzībā?

Jau no sākuma treneris Rozītis mani ielika šajā pozīcijā. Viena no lietām, kas man pietrūkst, ir ātrums, konkrētāk - šis uzrāviens, kas nepieciešams uzbrucējiem. Mana stiprā puse ir izturība, kas nepieciešama tieši aizsargiem. Šobrīd gan futbols ir tā attīstījies, ka spēlētājam jāspēj spēlēt jebkurā pozīcijā.

Kurš ir tavs pirmais treneris un kā tu viņu raksturotu?

Tas ir Andis Rozītis, kurš Smiltenē arī līdz šim ir vienīgais treneris. Viņš man iedeva disciplīnu, kas šobrīd trūks daudziem spēlētājiem. Tāpat arī fiziskā bāzes ielikšana ir trenera nopelns. Kopumā varu teikt to, ka visu, ko es futbolā māku, ir ielicis tieši Rozītis. Viņu raksturotu kā stingru treneri, kurš sarunās neielaižas. Ja viņš ko pasaka, tad tā arī ir.

Jau divus gadus spēlē divos dažādos pieaugušo čempionātos. Valmieras komandas rindās cīnies Latvijas futbola čempionāta pirmajā līgā, bet otrās līgas turnīrā pārstāvi Smiltenes komandas. Kā

salīdzinātu abas komandas?

Galvenā atšķirība ir tāda, ka Valmierā spēlētāji ir nedaudz meistarīgāki un treniņos strādā ar daudz lielāku intensitāti. Tur visi sitas treniņos par 100 procentiem, lai tiktu sastāvā. Smiltenē nav tik lielas konkurences par vietu sastāvā, kā arī ne vienmēr zēni treniņos izliekas par visiem 100. Bet pamazām Smiltene tuvojas Valmieras līmenim.

Spēlējot pirmajā un otrajā līgā, noteikti esi pārliecinājis par abu čempionātu līmeņu atšķirībām. Kādas galvenokārt tās ir?

Varbūt, skatoties no malas, īpaši neliekas, ka līmeņi krasi atšķirtos, tomēr, esot uz laukuma, var redzēt un just, ka pirmajā līgā ir lielāki ātrumi un augstāka spēlētāju individuālā meistarība. Tāpat pirmajā līgā lēmumi jāpieņem daudz ātrāk.

Pastāsti kurā no komandām (Valmieras vai Smiltenes) esi iejuties vislabāk?

Abās komandās jūtos ļoti labi, jo galvenokārt ir labi kolektīvi. Liels prieks, ka varu spēlēt Valmierā, kur mani uzņem jau otro gadu. Spēlēšanas ziņā varbūt nedaudz labāk jūtos Smiltenē, jo varu spēlēt katrā spēlē pamatsastāvā, savukārt Valmierā tikai trešdaļu no spēlēm esmu uzsācis jau no pirmās spēles minūtes. Pārējās iesaistos mačā, izejot uz maiņu.

Kā šosezon veicas Valmiera komandai pirmās līga čempionātā?

Šogad mums iet ļoti interesanti. Nesen bijām astotajā vietā turnīra tabulā, tomēr no trešās pozīcijas mūs šķīra tikai četri punkti. Šobrīd komandai ļoti atbildīgs posms, jo nākamās trīs spēles būs pret pirmā trijnieka vienībām. Ja šajās spēlēs spēsim dabūt punktus, tad uzskatu, ka varam pacīnīties pa trijnieku. Viena no principiālākajām spēlēm būs pret Rīgas futbola skolu, kur galvenais treneris ir bijušais Valmieras komandas vadītājs Sidarovs. Uz šo spēli mūsu čaļi gatavojas ļoti nopietni. Pirmā apļa spēlēs piedzīvojām neplānotu zaudējumu pret Rēzekni, tāpat tikai 94. minūtē, esot minimālā vadībā, ielaidām vārtus pret jau minēto Rīgas futbola skolu.

 

Pastāsti par savu pāreju uz Valmieras Futbola klubu.

Pirmais solis bija tas, ka Valmieras kluba vadību neapmierināja tas, ka komandā spēlē toreizējā trenera Sidarova uzaicinātie krievu spēlētāji. Viņi vēlējās komandu veidot uz vietējo Valmieras un citu Vidzemes pilsētu jauno spēlētāju bāzes. Kad vēl spēlēju tikai Smiltenes kluba FK „Abuls" sastāvā, vienā no otrās līgas spēlēm pret FK komandu „Valmiera 2" uz spēli bija ieradies arī Sidarovs, kurš noskatīja vairākus spēlētājus, tajā skaitā mani.

Toreiz gan tikai es ar Jāni Priedi aizbraucām uz spēlēm. Pats laukumā tiku tikai dažās spēlēs, jo komandā jau bija vairāki pieredzējuši aizsargi. Pēc tās sezonas par Valmieras kluba galveno treneri tika iecelts Gatis Ērglis, kurš iepriekš strādājis ar virslīgas komandām. Uzreiz ar viņa atnākšanu bija skaidrs, ka komanda tiks veidota tikai no vietējiem Vidzemes spēlētājiem. Ērglis mani uzaicināja pievienoties Valmieras klubam pēc Smiltenē notiekošā telpu futbola čempionāta, kurā spēlēja arī valmierieši.

Ilgu laiku Smiltenes vadošās futbola komandas nosaukums bija FK „Abuls". Vai Tu paguvi uzspēlēt arī šajā komandā?

Atceros, kad biju mazāks, gāju uz visām komandas mājas spēlēm. Skatījos un padevu bumbas. Tolaik, kad komanda spēlēja otrajā līgā, tā uzvarēja gandrīz katru mājas spēli. Tajā gadā biju arī Valmierā, kur „Abuls" izcīnīja tiesības spēlēt pirmās līgas turnīrā. Pats šajā komandā sāku spēlēt pēdējā pirmās līgas sezonā 2008. gadā, aizvadot dažas spēles.

Kad sāki nodarboties ar futbolu, vai nebija grūti iekļauties savas komandas sastāvā?

Īpaši nē, jo treneris Rozītis sāka strādā tikai pāris mēnešus ātrāk, pirms es sāku trenēties. Varētu teikt, ka mums bija jauna komanda. Sākumā spēlējām pie 1991. gadā dzimušajiem Vidzemes čempionātā (Mārtiņš dzimis gadu vēlāk). Atceros, ka toreiz nebija īpaši daudz komandu. Mēs cīnījāmies ar Valmieras, Staiceles un, liekas, Balvu komandām par vietu labāko trijniekā.

Pēc vairākiem pavadītajiem gadiem jauniešu čempionātos sākāt spēlēt kā komanda arī otrās līgas pieaugušo komandā. Varbūt īsumā pastāsti, kā tas tieši notika?

Pēdējo sezonu, kad FK „Abuls" spēlēja pirmajā līgā, tika izveidota arī otrās līgas komanda „Abuls 2", kurā bija paredzēts spēlēt mums. Tomēr tā īsti pie spēlēšanas togad netikām, jo laukumā pamatā devās pirmās līgas spēlētāji. Tomēr jau nākamajā sezonā, kad komanda spēlēja tikai otrajā līgā, sastāvā bija tikai jaunieši, kā arī daži pieredzējušākie spēlētāji no iepriekšējās sezonas pirmās līgas.Pirmos divus gadus dzīvojāmies pa turnīra tabulas lejasgalu, bet pagājušajā sezonā jau bijām sestajā pozīcijā.

Vai pirms sezonas treneris vai kāds cits no komandas vadības izvirza konkrētus mērķus, kas jāsasniedz?

Pirms iepriekšējās sezonas tika pateikti konkrēti mērķi. Šogad tāds konkrēts mērķis nav minēts, bet tagad pašiem ir skaidrs, ka pirmā vieta ir jāizcīna. Lai arī otrā vieta, salīdzinot ar citām sezonām, būtu ļoti laba, tomēr visi spēlētāji grib izcīnīt uzvaru.

 

Kā aizvadījāt sagatavošanās posmu pirms šīs sezonas?

Tas bija līdzīgs kā pērn. Sezonai sākām gatavoties no novembra. Gatavošanās sezona sastāv no fiziskās bāzes ielikšanas. Lai arī mums nav tādu treniņu apstākļu kā, piemēram, pirmās līgas klubos „Metta/LU" vai „Valmieras FK", tomēr tāpat skrējām krosus, treniņos un arī dažādos turnīros spēlējam zāles futbolu. Uzskatu, ka tas ir ļoti labi, lai pilnveidotu tehniku un kustīguma ātrumu. Protams, tika strādāts arī pie vispārējās fiziskās sagatavotības.

Cik reizes nedēļā trenējāties?

Ziemas sezonā trenējamies piecas dienas nedēļā, plus bieži nedēļas nogalē klāt nāca arī telpu futbola turnīri. Varbūt āra sezonā treniņu ir nedaudz mazāk, bet tas saistīts ar to, ka daudzi komandas futbolisti spēlē arī citos čempionātos.

Treniņu procesā, īpaši ziemas sezonā, nepiedalās visi komandas spēlētāji, jo mācās vai strādā Rīgā. Arī tu un vēl vairāki 1992. gadā dzimuši spēlētāji mācības turpināsiet ārpus Smiltenes. Kā, tavuprāt, tas ietekmē sagatavošanos sezonai?

Tas noteikti ir liels mīnuss. Šogad, ieskaitot mani, vēl trīs spēlētāji sāks mācīties augstskolās, bet viens, iespējams, dosies strādāt uz Vāciju. Jau tagad zinu, ka Rīgā spēlēšu ziemas čempionātā telpu futbolā, bet pašam jāatrod vieta, kur uzkrāt fizisko bāzi jaunajai sezonai.

Runājot par šīs sezonas otrās līgas turnīru. Ar ko Tu izskaidrotu tieši veiksmīgo čempionāta sākumu, kurā ne tikai uzvarējāt savus pretiniekus, bet arī rādījāt augstāka līmeņa futbolu nekā pērn?

To, ka būs iespēja cīnīties par pirmajā vietām sapratām jau pirms sezonas. Priekš manis nebija pārsteigums, ka uzvarējām šīs pirmās spēles. Šogad esam kļuvuši nobriedušāki un ar lielāku pieredzi. Iepriekšējā sezonā mums nopietnas problēmas sagādāja traumas. Pirms pērnā gada čempionāta mēs uzvarējām visas pārbaudes spēles, bet čempionāta laikā no sastāva izkrita vairāki pamatsastāva spēlētāji, kas ietekmēja komandas sniegumu. Līdzīgas problēmas mums bija arī šogad. Piemēram, spēlē pret „OSC -Fortuna", mums trūka piecu pamatsastāva spēlētāju.

Kā Tu skaties uz Smiltenes komandas spēlēšanu nākamgad pirmās līgas čempionātā?

Mums iesākumā jāuzvar otrā līga, to arī pateic treneris, tad ļoti iespējams arī spēlēsim pirmās līgas turnīrā.

Vai piekrīti tam, ka futbola saimniecība Smiltenē uzlabojās līdz ar Anda Rozīša un Oskara Mucenieka atnākšanu?

Protams. Viņi piesaistīja un piesaista jaunus bērnus. Galvenais ir, lai jaunajiem spēlētājiem patiktu nākt un treniņu un trenēties, tad arī rezultāti neizpaliks.

 

Intervijas otrajā daļā turpināsim sarunu par to, kas būtu jādara, lai uzlabotu futbola saimniecību Smiltenē, kā arī noskaidrosim Mārtiņa nākotnes mērķus futbolā.

Komentāri 5

Igs

Domāju, ka jaunais censonis ir par jaunu, lai objektīvi spētu spriest par to, vai futbola saimniecība Smiltenē uzlabojās līdz ar Anda Rozīša un Oskara Mucenieka atnākšanu, jo pieredzējis tikai šo saimniekotāju saimniekošanu. Un vispār, ko tieši autors ir domājis ar vārdu salikumu "futbola saimniecība" - vai tas ir treniņu process vai kas vairāk?

pirms 9 gadiem, 2011.09.06 11:29

Toms

Šīs nedēļas beigās nodošu otro intervijas daļu, kur futbola saimniecība tiks apspriesta pietiekami plaši, lai saprastu kas ar to ir domāts..

pirms 9 gadiem, 2011.09.06 11:43

karumniece

Es tevi miilu martin, tu esi labakais :)

pirms 9 gadiem, 2011.09.06 13:09

Citas ziņas