Par ieročiem un atļaujām 2

Vakar noklausījos Kas notiek Latvijā un nolēmu Jums uzrakstīt. Varbūt tas noderēs.Vēlos izteikt savu viedokli par šaujamieroču nēsāšanas atļaujas izsniegšanu.

1997.gada sākuma es vēlējos iegādāties Valsts policija atļauju pistoles nēsāšanai. Toreiz atļaujas pašaizsardzības ieroču nēsāšanai izsniedza Valsts policijā speciāla komisija. Ieroču glabāšanai atļaujas izsniedza teritoriālās policijas iestādes.

Lai saņemtu nēsāšanas atļauju, bija jāuzraksta iesniegums ar motivāciju, jānokārto eksāmens, jāatnes ārsta atzinums, tika veikta pārbaude par sodāmību, par cita veida administratīvajiem pārkāpumiem. Vienlaikus mājās ieradās policijas iecirkņa inspektors un pārbaudīja, vai ir atbilstoši apstākļi ieroču glabāšanai, kā arī tika noskaidrots pie ģimenes locekļiem viņu viedoklis, vai nav iebildumu, ka man būs glabāšanā un nēsāšanā šaujamierocis.

Šāda ģimenes locekļu aptauja var notikt arī uzaicinot tos uz policiju, vai kā citādi, lai atsevišķi, no ieroča atļaujas pretendenta, noskaidrotu ģimenes locekļu viedokli. Ja ģimenes locekļi iebilda un pat sniedza objektīvu raksturojumu par personu, kura vēlās iegādāties ieroci, tad šo atļauju nedeva.

Papildus policija, izmantojot operatīvās metodes vai kā citādi, veic kaimiņu aptauju, darba biedru un vadības aptauju, lai noskaidrotu informāciju par pretendentu uz atļauju, lai ievāktu pilnu informāciju. Bieži vien gadījās, ka kaimiņi daudz vairāk pastāstīja par ieroča pretendentu un policija pieņēma lēmumu atteikt atļauju.

Savukārt Valsts policijā man tika prasīts, kāpēc man vajag atļauja ieroča glabāšanai un nēsāšanai. Es pamatoju to ar pašaizsardzības vajadzībām. Man prasīja precizēt. Tad es teica, ka lai novērstu sev apdraudējumus. Atkal man tika jautāts, kas konkrēti man apdraud, jo policijai ir iespējas un pienākums šo apdraudējumu novērst.

Es sāku klāstīt visādas „pasakas" gan par iespēju nolaupīt auto, kā tas kādreiz notika ar veikala tīklu „Interpegro" īpašnieku Gureviču, kuru nošāva automašīnā, gan par huligāni uzbrukumiem, un tml. Visus šo pamatojumu toreizējais policijas atļauju pārvaldes priekšnieks noraidīja, jo konkrētu apdraudētāju nespēju norādīt un man komisija atteica ieroča nēsāšanas atļaujas izsniegšanu.

Tad atradu citu iespēju - iekārtojos strādāt uz neilgu laiku apsardzes uzņēmumā un tas jau bija par pamatojumu saņemt pistoles nēsāšanas atļauju.Turpmāk kādu laiku pastrādājot apsardzes uzņēmumā sapratu, ka tam ierocim nav ne kādas vajadzības, pat pretēji, tas ir bīstami, jo no vienas puses ieroci var atņemt, var nozaudēt, var nelikumīgi izmantot vai pielietot. No otras puses nejauši uzzināju, ka apsardzes uzņēmumu vadība, kura pieprasa ieroča nēsāšanas atļauju un arī ieroci, saņemot savus % no ieroču un seifu tirgotajiem.

Vai tā tas ir, man grūti apgalvot, bet dūmu bez uguns nemēdz būt.Kas attiecas uz prokuroriem, tiesnešiem, cita veida personām, kurām var būt kāds apdraudējums. Tikai tad, kad policija noskaidro, ka apdraudējuma iespējas pastāv un ar policijas spēkiem tos novērst nav iespējams, atļauja nēsāšanai tiek izsniegta uz noteiktu termiņu - 3-6 mēnešiem, bet ne ilgāk par vienu gadu.

Faktiski apsardzei ieročus izsniegt nav vajadzības, izņemot inkasācijai. Tādā gadījumā inkasācijai vajadzētu izsniegt apsardzes uzņēmuma ieročus, nevis apsargam ņemt savējo ieroci, kas var izrādīties nederīgs šaušanai.Ko darīt ar tiem, kam jau ir nēsāšanas atļauja? Domāju, ka likumdevējs var grozīt likumu un noteikt, ka šīs atļauju termiņš ir 3.gadi un pēc tā termiņa jārīkojas atbilstoši jaunai kartībai. Esmu kādreiz strādājis specdienestos, tad aizgāju pensijā.

Komentāri 2

XXX

Autors raksta par 1997. gadu, kad dabūt atļauju ieroča nēsāšanai bija saliīdzinoši viegli. Pēc 2000. gada, lai saņemtu ieroča nāsāšanas atļauju bija jābrauc uz Policijas sporta klubu (Rīgā), jāpabeidz kursi, jānoliek eksāmens, bet tikai pēc tam policijā izskatīja lietu par atļaujas izsniegšanu.
Manuprāt Ieroču aprites likums ir pietieki stingrs un prasības pret ieroču nēsātājiem un glabātājiem, tik stingras, ka satraukumam nav pamata. Notikums kinoteātrī īr īpašs gadījums un tādi var būt vienmēr. Kaut gan pēc pēdējām liecinieku liecībām nākas secināt, ka nošautais nemaz tik nevainīgs incidentā nav bijis.
Pēdējā laika noziegumi, kur ir iesaistīti policisti, manuprāt, ir daudz bīstamāki sabiedrībai salidzinot ar notikumu kinoteātrī. Policija ir varas iestāde, kuras darbinieki nēsā ieročus, - tatad sabiedrībai saasināta uzmanība ir jāpievērš tieši šai problēmai.
Tāpat gribu pieminēt dzērājšoferus - viņi ir daudz bīstamāki par ieroču nēsātājiem. Noziegumi, kurus izdara ar ieročiem, kas ir oficiāli reģistrēti, ir ļoti maz, tādēļ pēc katra tāda gadījuma tiek sacelta ažiotāža. Avārijas, kuras izraisa dzērāji, slepkavības, kautiņi - tā jau ir ikdiena, kam neviens vairs pat nopietni nepiegriež vērību - esam pieraduši... :(((

pirms 10 gadiem, 2011.02.24 16:43

nazis

Es esmu izvēlējies nenēsāt šaujamieroci. To pašu iesaku citiem.
Pēdējie notikumi nav iemesls, lai pārskatītu ieroču aprites likumu un glabāšanas noteikumus. Tas ir tikai viens gadījums - palielāks bērns mēģināja parotaļāties ar īstu šaujamo.
Es labi zinu, cik patīkami ir turēt īstu šaujamieroci, kā pieaug pašapziņa, pieaug pašnovērtējums, cilvēks jūtas varens. Tāpat kā mērkaķis paņēmis rokā nūju pēkšņi kļūst neuzvarams un tāpēc stiprākais savā barā, tāpēc noteicējs. Tas ir viens un tas pats.
Pašaizsardzībai šaujamierocis ir visnepiemērotākais. Es saprastu nomaļu lauku sētu iedzīvotājus, kam uz policijas operatīvu palīdzību nav nekādu cerību. Pilsētā, citās apdzīvotās vietās daudz noderīgāki būs mazāk nāvējoši līdzekļi - skaņu signāli, elektrošoki, gāzes baloniņi utt.

pirms 10 gadiem, 2011.02.24 18:38

Citas ziņas