Vidzemē par aktualitāti kļuvusi audžuģimeņu skaita palielināšana 3

Valkā bija ieradusies Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamenta Audžuģimeņu un aizbildņu nodaļas Vidzemes reģiona konsultante Līga Mergina.

Izmantojot iespēju, palūdzām viņu sniegt interviju "Ziemeļlatvijai".

 

- Kas pašlaik jūsu jomā ir svarīgākais? - Katru gadu kādas divas reizes aktualizējas jautājums par audžuģimeņu skaita palielināšanu. Divreiz gadā - agri pavasarī un rudenī - rīkojam apmācības nākamo audžuģimeņu pārstāvjiem ar mērķi šajā darbā iesaistīt iespējami vairāk ģimeņu. Ļoti būtu vēlams, lai uz mācībām pieteiktos arī Valkas rajona iedzīvotāji, jo diemžēl bez vecāku aprūpes palikušo bērnu mazāk nekļūst, bet liela daļa viņu ilgojas pēc ģimeniskām attiecībām.

 

- Cik pašlaik Vidzemē un Valkas rajonā ir audžuģimeņu un kādi cilvēki uz šo statusu piesakās?- Vidzemē ir 97 audžuģimenes, kurās dzīvo 137 pieņemtie bērni, no tām Valkas rajonā - piecas ar septiņiem bērniem. Daudzas audžuģimenes radušās pēc individuālām pārrunām. Sarunu veicēji lielākoties bijuši pašvaldību speciālisti, kuri pazīst sava pagasta cilvēkus, zina viņu iespējas un pieredzi bērnu audzināšanā. Daļa viņu jau ir bijuši aizbildņi.

 

 

 Tie, kas nekad nav uzņēmuši ģimenē svešu bērnu, bet to vēlētos, galvenokārt tiek iedrošināti šajās individuālajās sarunās. Vairākiem cilvēkiem, kuriem ir māja un kuru bērni jau izauguši un devušies pasaulē, rodas tāda kā tukšuma sajūta. Ja šie vecāki jūt, ka vēl varētu audzināt un uzturēt kādu bērnu, viņi izveido audžuģimeni.

 

 

Esmu pateicīga tiem pašvaldību darbiniekiem, kuri ārpus sava tiešā darba apjoma vēl spēj padomāt par to, ka daudziem bērniem ir vajadzība pēc mājām, un aicina uz tikšanos cilvēkus, kuri varētu izveidot audžuģimeni. Šādas tikšanās un pārrunas organizē Bilskas pagasta bāriņtiesas priekšsēdētāja un sociālā darbiniece. Es arī reiz aizbraucu uz tādu sarunu Bilskā un iznākumā divas ģimenes nolēma kļūt par audžuģimenēm.

 

- Kas juridiski ir audžuģimene un vai ir tendence to skaitam palielināties?- Kad pirms pieciem gadiem sāku strādāt par konsultanti, Vidzemē nebija nevienas audžuģimenes. Bija vienīgi aizbildņi. Audžuģimene ir alternatīva bērnunamam. Tajā bērnu uzņem un audzina līdz 18 gadiem, kad viņš sāk patstāvīgu dzīvi vai arī līdz laikam, kad pieņemtais bērns var atgriezties pie saviem vecākiem.

 

 

Gan audžuvecāki, gan pats bērns labi apzinās, ka viņu kopdzīve nav mūžīga. Sākumā, kad šīs ģimenes veidoja, tās bija plānotas kā īslaicīgas bērnu aprūpes vietas. Tā sakot, bērniem pie vecākiem ir krīzes situācija un tikmēr mazos vajadzētu ielikt citā ģimenē. Pēc laiciņa viņi varēs atgriezties. Tomēr dzīvē iecerētā īslaicīgā aprūpe kļuva arvien ilglaicīgāka, jo, ja audžuģimenē ienāk pusaudzis, tad viņš bieži vien no saviem vecākiem ir tik daudz cietis, ka viņam nav vairs vēlēšanās atgriezties.

 

 

Iznākumā bērni bieži audžuģimenē paliek vairākus gadus. Tad ir grūtāk. Piemēram, ar audžuvecākiem norunājām, ka būsim pret bērnu patiesi un neviens neteiks, ka ir viņa tētis un mamma. Taču to grūti izdarīt, ja bērns ģimenē nodzīvojis jau piecus sešus gadus. Jāpiebilst gan, ka nevienai audžuģimenei nav liegtas tiesības bērnu adoptēt un tādas lietas arī notiek. Taču tas jau ir gluži cits process.

 

Valkas rajonā, domāju, audžuģimeņu varētu būt vairāk. Katrā ziņā neviena bez bērniem nepaliktu. Arī Vidzemē kopumā šo ģimeņu veidošanās varētu būt aktīvāka.

 

- Vai tas nav bērnam un arī pieaugušajiem psiholoģiski sarežģīti vienu periodu it kā apvienoties vienā ģimenē, bet pēc tam šķirties, jo bērns atgriežas pie vecākiem?- Jā, vislabāk būtu, ja pašvaldības audžuvecākus meklētu vecāku atstātam bērnam zīdaiņa vecumā, nevis pieļautu, ka viņu nodod zīdaiņu aprūpes centriem un vēlāk bērnunamam. Jāteic gan, ka ļoti daudzus šāda vecuma bērnus adoptē.

 

 

 Man ir nācies runāt ar audžumammām, kuras pieņēmušas bērnus pēc tam, kad viņi izrakstīti no zīdaiņu aprūpes centriem. Viņas novērojušas, ka šie bērni ir iemācīti sevi apkopt, bet neprot rotaļāties un priecāties. Tas nozīmē, ka mazajam jau zīdaiņa vecumā ir ļoti svarīga emocionālā saikne ar pieaugušajiem.

 

 

Mazotnē bērni pieķeras saviem audzinātājiem un vēlāk paliek audžuģimenē. Protams, ka ģimeņu maiņa nav psiholoģiski viegla. Es gribu pieminēt vienu pozitīvu piemēru. Gulbenes pusē dzīvo viena no pirmajām audžuģimenēm Vidzemē, kura sāka audzināt jaunākā vecuma bērnus. Tas, kā viņi strādā ar šiem bērniem, ir labs modelis, kā vajadzētu darīt citiem audžuvecākiem.

 

 

Šajā ģimenē nav bijusi neviena problēmsituācija pirms pieņemto bērnu adoptēšanas vai viņu atgriešanās pie vecākiem. Šie audžuvecāki ļoti prasmīgi prot runāt ar audzināmajiem. Viņi tiem rada ļoti mājīgus apstākļus, bet nepieļauj, lai bērni sāktu saprast, ka tur vienmēr būs viņu mājas. Kā to izdarīt, tā ir ļoti smalka lieta.

 

 

 Viņi ievēro to, ka bērniem vislabāk patīk, ja saka taisnību. Visvairāk moka neziņa. Tas nozīmē, ka tad, kad bērnu krīzes situācijā izņem no nelabvēlīgas ģimenes, visiem ar to saistītajiem speciālistiem ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai mazajam būs iespēja atgriezties vai ne, un uzreiz šī informācija jānodod audžuvecākiem, lai viņi zinātu, ko ar pieņemto bērnu runāt.

 

- Vai ir arī tādas situācijas, kad audžuģimene bērnu pieņem, bet pēc neilga laika vēlas atteikties no viņa, jo nevar atrast kontaktu un saprasties? - Šajā ziņā ļoti laba pieredze ir Itālijā. Tur no nelabvēlīgas ģimenes bērnu neizņem pēdējā brīdī, kad situācija kļuvusi pavisam slikta un vairs neko nav iespējams darīt, kā tas ir Latvijā. Itāļi to dara pakāpeniski. Tur nekad bērna izņemšana no viņa bioloģiskās ģimenes nenotiek ar varu. Pirms tam ir notikušas daudzas sarunas gan ar vecākiem, gan viņu bērniem.

 

 

 Nepilngadīgajiem liek saprast, ka vecākiem speciālisti centīsies palīdzēt. Būtu labi, ja pa to laiku bērni padzīvotu citur. Viņi vispirms dzīvo tā saucamajās pārejas laika mājās, kur tiekas ar psihologiem un citiem speciālistiem. Tiek noskaidrots, pie kādiem cilvēkiem audžuģimenē mazajiem vislabāk patiktu. Pirms pārcelšanās bērni iepazīstas ar iespējamiem audžuvecākiem. Tas būtu ceļš, ko vajadzētu iet arī te.

 

Pagaidām ir tā - kad jāpieņem kāds bērns, speciālisti piezvana iespējamiem viņa audžuvecākiem un nereti nepilngadīgie ar viņiem tiekas tikai, pārceļoties uz jauno dzīvesvietu. Domāju, ka arī mūsu valstī varētu būt šādi pagaidu uzturēšanās centri, kuros dzīvotu no ģimenēm izņemtie bērni, līdz viņi saprastu - jā, es gribu braukt līdzi tai tantei vai onkulim.

 

 

Kamēr tā nav, iespējamas visādas problēmas. Jāsaka gan, ka tādu situāciju, kad audžuvecāki atsakās no pieņemtajiem bērniem, ir ļoti maz. Vidzemē tādi gadījumi bijuši tikai divi. Tas laikam ir latviešu dabā. Ja viņi ir uzņēmušies par kaut atbildību, tad arī cenšas ar visu tikt galā.

 

 

Vairāk no aizbildniecības ir atteikušies aizbildņi. Lai risinātu radušās problēmas, audžuvecākiem ir izveidota atbalsta grupa. No Valkas rajona šo ģimeņu pārstāvji brauc tikties ar grupas locekļiem uz Valmieru. Tur arī visi jautājumi atklāti tiek pārrunāti un atrasti risinājumi. Mūsu ministrija šīs konsultācijas apmaksā.

 

- Kas stimulē cilvēkus kļūt par audžuvecākiem? - Domāju, ka tam saknes meklējamas jau mūsu folklorā. Latviešiem vienmēr ir bijusi atvērta sirds pret tiem, kuri nokļuvuši grūtībās. Pēckara gados manas vecmāmiņas mājā arī dzīvoja vairāki cilvēki, kuri bija palikuši bez pajumtes. Tas ir mūsu dabā - nepalikt vienaldzīgiem, bet censties palīdzēt.

 

- Ir dzirdētas runas, ka vairāki audžuvecāki vēlas tikai dabūt strādniekus savā saimniecībā.- Kā jau teicu, mūsu tautas dabā ir tieksme citiem palīdzēt, bet mums patīk patrīt arī mēles. Tādas runas vai to, ka bērni pieņemti tikai naudas dēļ, man ir atstāstījuši arī paši audžuvecāki. Tas tomēr nav iespējams, jo audžuvecāku tiesības piešķir vietējā bāriņtiesa un tā arī uzrauga ģimeni, regulāri to apciemojot un pārbaudot, vai viss notiek pareizi.

 

- Vai valsts maksā par audžubērnu pieņemšanu un audzināšanu?- Neatkarīgi no pieņemto bērnu skaita audžuģimene mēnesī no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas saņem 80 latu mēnesī, savukārt vietējā pašvaldība savu iespēju robežās par katru bērnu maksā uzturnaudu. Šobrīd tie ir 80 vai 90 lati.

 

 

Vēlreiz aicinu tās ģimenes, kuras varētu pieņemt kādu bērnu, pieteikties, lai pēc apmācības iegūtu audžuģimenes statusu. Man ļoti daudzi zvana un vaicā, vai vēl nevar kādam bērnam dabūt audžuģimeni. Man var zvanīt pa tālruni 29451082. Par šiem jautājumiem var interesēties arī vietējās pašvaldības bāriņtiesā.

Komentāri 3

ieva

Iesaku paņemt audzināšanā kādu pusaudzi Zvirgzdiņas kundzei. Būtu laba audžuģimene. Visu mūžu par bērnu tiesībām cīnījusies, noteikti labi pārzin bērnu psiholoģiju.

pirms 12 gadiem, 2008.09.25 09:54

valcēniete

Piekrītu teiktajam, visu laiku ir mācījusi, kā pareizi audzināt bērnus, lai rāda priekšzīmi, lai veicas!

pirms 12 gadiem, 2008.09.25 15:26

dzenis

Ka tik apd.... ko? Paskatieties uz sevīm-līdzjūtī Jums piemīt vai nē? Ja nē, tad nav ko tādus rakstus lasīt un sarkastiskus tekstus rakstīt. Bet ja piemīt, tad šis raksts var ieinteresēt un varbūt kādam bērnam būs palīdzēts vairāk.

pirms 12 gadiem, 2008.09.26 09:24

Citas ziņas