Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kalnos atklājas raksturi

Kalnos cilvēki ir patiesi! Alpīnisms un jebkura kalnos kāpšanas aktivitāte ir salīdzinoši fiziski un arī psiholoģiski grūta nodarbe. Cilvēki tur ir pārņemti ar sevis pārvarēšanu, un nav nedz laika, nedz vēlēšanās uzvilkt kādu no maskām, kuras valkājam ikdienā. Tāpēc man patīk kāpt kalnos,» tā savu aizraušanos ar alpīnismu raksturo Normunds Lisovskis, žurnāla «Dari Pats» galvenais redaktors. «Ne velti saka: vēlies iepazīt cilvēku - aizbrauc ar viņu uz kalniem!» stāsta Normunds.

Normunda līdz šim lielākais alpīnisma piedzīvojums bijusi līdzdalība Ata Plakana vadītajā ekspedīcijā uz Makalu virsotni Himalajos. Tā bija sestā Latvijas ekspedīcija uz kādu no 14 pasaules astoņtūkstošniekiem. Šī virsotne tiek uzskatīta pat par sarežģītāku nekā kalnu karalis Everests. «Protams, nevar nenovērtēt Everestu, kas ir ārkārtīgi nopietns kalns,» tā Normunds «taču starp astoņtūkstošniekiem daudzi tiek uzskatīti par krietni sarežģītākiem. Piemēram, Annapurna, Kančendžanga un tas pats Makalu.»

Latviešu ekspedīcija uz Makalu 2008. gadā nevainagojās ar uzkāpšanu virsotnē, jo, kā smejot atzīst Normunds: «Zvaigznes, liktenis, laika apstākļi un citi neprognozējamie faktori bija pret mums.» Bet kalnos ir jāprot arī savlaicīgi atkāpties. Arī pazīstamais tirolietis Reinholds Mesners, pirmais cilvēks, kas uzkāpis visos 14 astoņtūkstošniekos, Makalu pievārēja tikai ar ceturto (!) piegājienu. Latviešu komanda Himalajos pavadīja divus mēnešus, augstākais sasniegtais punkts bija 8200 metru, līdz virsotnei pietrūka pārsimts augstuma metru.

Pats Normunds par savu vērtīgāko pieredzi uzskata līdzdalību kāda šerpas glābšanas darbos: «Kāpjot uz trešo nometni 7400 m augstumā, sastapu šveicieti un viņa pavadoni - šerpu. Viņi kāpa lejā no virsotnes, un pavadonis bija cietis no sniega akluma, kā arī pēc kritiena nespēja vairs kustēt. Protams, atmetu ar roku savam plānam un divatā ar šveicieti transportējām šerpu lejā. Šveicietis vēl pārjautāja, vai apzinos, ka iesaistoties glābšanas darbos norakstu savu iespēju uzkāpt virsotnē - patērēšu daudz spēku, izlaidīšu aklimatizācijas posmu. Tā arī notika. Bet nav nekā svarīgāka par cilvēka dzīvību.»

Normunds reiz kalnos arī pats cietis negadījumā. «Nokūleņoju kādus 50 metrus pa ledāju Šveicē, bet veiksmīgi izdevās «iesprūst» plaisā starp akmeni un ledāja malu. Jāatzīst, ka krītot iedomājos - vai tas ir viss manā dzīvē? Mēģināju savākties un kaut kā kontrolēt to kūleņošanu pa ledāju, līdz veiksmīgi iesprūdu. Pēc tam vienos zilumos un līdz asinīm nobrāztām rokām, taču neko nesalauzis, kliboju lejā uz telti. Nākamajās dienās paguvu iepazīt arī Šveices slimnīcu servisu...» Bet negadījums nav atturējis Normundu arī turpmāk kāpt kalnos, viņš to atzīst kā vērtīgu pieredzi, kas liek apzināties savas varēšanas robežas no vienas puses un kalnu varenību - no otras.

Ar alpīnismu Normunds nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Pa šo laiku kāpts kalnos dažādos kontinentos un kopā ar dažādiem cilvēkiem. Viņam pašam visvairāk iet pie sirds tā saucamā tehniskā kāpšana «big wall» jeb lielajās sienās. Pie tām pieskaita klinšu sienas, kuras ir vismaz kilometru augstas.

«Tā ir kāpšana vistīrākajā formā - vertikāla klinšu siena, kas ir pamatīgi augsta! Piemēram, Norvēģijā divas dienas kāpām Kjeraga sienā, kas slejas kilometru virs Ziemeļjūras fjorda. Lai piekļūtu sienas pakājei, jāīrē motorlaiva. Mēs kāpjam augšā, bet no klints radzes lejā lec tā saucamie beiseri - izpletņlēcēji, kas lec no dažādiem objektiem. Neomulīga sajūta, kad garām tev gar klinti nolido cilvēks, jo izpletņus viņi taisa vaļā, esot tuvāk zemei,» stāsta Normunds. Viņš tiek atzīts par vienu no Latvijas profesionālākajiem alpīnistiem, izcīnījis uzvaras gan Latvijas, gan Baltijas alpīnisma čempionātos. Likumsakarīgs ir jautājums - kāpēc vēl nav pievērsies kalnu gidu profesijai? «Tad kāpšana kļūtu par rutīnu, un to es nevēlos,» atzīst Normunds. «Šobrīd man nokļūšana kalnos ir kā dvēseles svētki.»

Dzīvespriekam