Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kurzemes piekraste

Sajūti lepnumu par Latvijas uzņēmumu un dodies ekskursijā uz Užavas alus darītavu. Iepazīsti viesu namu «Sārnate», kur zvejnieks Juris tieši pēc tava pasūtījuma un tavā acu priekšā nokūpinās zivis. Uzzini, no kura balkona zīlītes internetā sūta vēstules. Pārbaudi makšķernieka veiksmi un mēģini izvilkt lielo līdaku, kura dzīvo vienā no sešiem viesu nama dīķiem. Iekāp Jūrkalnes stāvkrasta skatu laivā un pavizinies ar kuģīti pa jūru Pāvilostā. To visu tev piedāvā Kurzemes piekraste.

Veiksmes stāsts biznesāMaza alus darītava, kurā ražo «dzīvo» alu un kura nav pārdevusies ārzemju investoriem - šādi sevi raksturo Užavas alus darītavas saimnieki - Pumpuru ģimene. «Dzīvespriekam» ekskursijā pa alus darītavu dodas tās īpašnieka dzīvesbiedres Irēnas Pumpuras pavadībā. Viņas oficiālais amats - direktore. «Kad aizbrauksiet, ņemšu rokā slotu un tīrīšu,» savus daudzos pienākumus uzņēmumā skaidro Irēna. Ar stāstījumu viņa spēj pārliecināt, ka veiksmes stāstus biznesā veido tie, kuriem ir stiprs mērķis, neatlaidība un biznesa intuīcija. 17 gados ģimene uzņēmumu paplašinājusi no pieciem darbiniekiem līdz 40. Sākums bija grūts, jo neviens šādai idejai neticēja. Ģimenei bija grūti starp paziņām un draugiem atrast kompanjonus, kuri gribētu ar savu naudu piedalīties alus darītavas celtniecībā. Kam ražot «miezīti», kas ātri bojājas, ja iespējams nopirkt ārzemju alu, kurš plauktā var stāvēt gadu? «Tas bija laiks, kad cilvēki bija eiforijā no visām importa precēm. Par nacionālām vērtībām pircēji tolaik nejūsmoja,» atceras direktore. Daudziem šķita, ka naudu vērtīgāk ieguldīt naftas biznesā nekā nepasterizēta un nefiltrēta alus darīšanā. Taču Pumpuru ģimene no savas ieceres neatkāpās.

Drabiņas dzer gotiņasPiebraucot pie alus darītavas, redzama muca. Tajā tek drabiņas - alus ražošanas blakusprodukts. Barības vielas, ko satur brūnganais šķidrums, ir veselīgs lopiņiem. Alus darītavā drabiņas neiet zudībā, tās savāc kāds zemnieks un padzirda gotiņas.

Saldeni rūgtenā apiņu un graudu smarža jūtama tikai vecajā alus darītavā - tur alutiņš rūgst vaļējās mucās, putojas, smaržo un dzīvo. Lai ekskursanti varētu priecāties par šo skatu, uzstādīta kamera un ekrāns, kur to noskatīties. Jāievēro higiēnas prasības, tāpēc interesenti netiek vesti pie vaļējiem alus katliem.

Tagad viena otrai blakus slejas divas ēkas. Jaunajā viss ražošanas process vērojams caur stikliem. Zem kājām redzamas lielas, slēgtas cisternas, kurās rūgst alus, pa kreisi - tas pats. Pa labi alus automātiski tiek sapildīts pudelēs. Dienas vidū jaunajā alus darītavā sastopam tikai dažus cilvēkus - viss mehanizēts.

Laulības bākāNākamais pieturas punkts - Užavas bāka. Romantiskā bāka - šādi to dēvē tās saimnieki. Pirms gadiem pieciem bākas tornī mācītājs salaulāja kādu pāri. «Bija balta kleita, viss svinīgi,» stāsta bākas pārraudze Iveta Rūde. Bāka apmeklētājiem atvērta visu gadu, taču drošības nolūkā tūristi netiek laisti tornī, kad tā balkons apledojis.

«Pieskatīt, tīrīt, ik rītu nodot ziņojumu Ventspils ostas dienestam,» savus pienākumus uzskaita Iveta. Signālu pārraide ir mehanizēta, un bāku pārraugiem jau daudzus gadus nekas pašiem nav jāiededz. Bākā uzstādītie raidītāji palīdz jūrā kuģiem atpazīt citam citu gan vērtā, gan lietū, gan karstā saulē.Iveta bākā dzīvo kopā ar ģimeni jau 19 gadu. Kad Rūdu ģimene pārcēlās uz bāku, tajā strādāja gan Iveta, gan viņas vīrs. Vēlāk visu automatizēja, tad darāmā kļuva mazāk.

Meža ieskautajai Užavas bākai, kas celta jūras stāvkrastā 1879. gadā, padomju gados bija slēgtas zonas statuss, tādēļ tūristi aktīvi to apmeklē tikai pēdējā desmitgadē. Bāka kopā ar stāvkrastu raida signālus no 44 metru augstuma virs jūras līmeņa. Tas ļauj bākugunis saredzēt 15 jūras jūdžu attālumā, kas ir aptuveni 30 kilometru.

Par godu Užavas bākai «Latvijas pasts» izveidojis pastmarku. Tās fonā redzama karte, kurā atzīmēta Užavas bākas atrašanās vieta.

Izaudzē lielo līdakuJa pēc ekskursijas pa Užavas alus darītavu un Užavas bāku nolemts atpūsties, var doties uz viesu namu «Sārnate» un nesteidzīgi septiņu dīķu ielokā izbaudīt saulrietu. Viesu nama administratoram Salvim Dāvim varat palūgt, lai parāda balkonu un datora tastatūru, uz kuras zīlītes raksta vēstules. Tas notiek šādi - pie katra taustiņa piestiprināts speķa gabaliņš. Putniņš pielido pie tastatūras, paknābā un tiešsaistē internetā adresē www.ir.lv/zilite redzams, ko zīlīte uzrakstījusi.

Nākamā interesantā nodarbe ir makšķerēšana. Vienā no dīķiem dzīvo lielā Sārnates līdaka, vismaz 20 kilogramu smaga. Tā ir vairākas reizes noķerta, taču allaž atlaista atpakaļ. Iepriekšējā vasarā makšķernieki par to apžēlojās, jo bija jau noķēruši brangu lomu. Aizkustinošs ir fakts, ka viesu namā nav ēdienkartes. No rīta atpūtnieki pasaka, ko vēlas, un līdz pusdienlaikam tas tiek pagatavots. Kā tas izdodas? «Mums ir auto, braucam uz veikalu,» nosmaida Salvis.

Jūra «izlīst» uz ceļaLielceļš, kas ved paralēli jūras krastam, - tas ir viens no aizraujošākajiem dabasskatiem Kurzemes piekrastē. Šķiet, ka jūra, stiprāk uzbangojot, tiks līdz ceļam. Horizontā redzami viļņi, dabā iekļaujas mājas, un pāris simtus metru tālāk joņo auto. Vieta, kur daba satiekas ar civilizāciju, - tā varētu raksturot šīs dabas ainavas. Lielceļš pietuvojas jūrai ik pa laikam gan Užavā, gan Jūrkalnē, gan Pāvilostā. Vietām krastu mēģina nosargāt betona bluķi. Vietām jūra aprij zemi un pietuvojas ceļam arvien tuvāk.Jūrkalnes stāvkrasts ir pa ceļam uz Pāvilostu. Tas ir tūristu un kāzinieku iecienīts pieturas punkts. No koka dēļiem stāvkrastā uzslieta skatu platforma, kas atgādina laivu. No tās var skatīt, kā jūrā ietek Muižupīte. Turpat redzams akmens, kas novietots uz 57. paralēles.

Nedaudz tālāk kā vientulīga bura debesīs slejas piemineklis bēgļiem, kuri laika posmā no 1944. līdz 1945. gadam devās pāri jūrai uz Gotlandi. Viņi gribēja nokļūt neitrālajā Zviedrijā, tādēļ riskēja ar savām dzīvībām, kuras apdraudēja gan padomju kareivji, gan vācieši. Jūrkalnes pagastā bijusi viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām.

Ja rodas vēlme ne tikai pastāvēt uz skatu platformas, bet arī izbraukt jūrā kuterī, jādodas tālāk uz Pāvilostu. Tur pāvilostnieki aktīvi iesaistījušies tūristu izklaides biznesā.

Dzīvespriekam